Juris Lorencs: Čaikovskis un Mariupole 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Beidzoties Otrajam pasaules karam, bieži tika uzdots jautājums – vai pēc Aušvicas var klausīties Vāgneru? Vai pēc nāves nometņu krematoriju krāsnīm iespējams baudīt vācu mūziku, lasīt vācu rakstnieku romānus, dzert vācu alu, braukt ar “Volkswagen”, ceļot pa Vāciju? Cilvēki mēģināja atbildēt uz jautājumu – kā tas iespējams, ka tauta, kas radīja Hēgeli, Gēti un Bēthovenu, izgudroja arī gāzes kameras? Patiesībā atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta joprojām. Lai gan kopš Otrā pasaules kara beigām un nacisma sagrāves pagājuši teju astoņdesmit gadi, pasaulē joprojām ir cilvēki, pārsvarā ebreji, kuri izvairās lidot virs Vācijas.
Jo nejaušas piespiedu nosēšanās gadījumā viņiem nāktos spert kāju uz Vācijas zemes. Tik liels joprojām var būt naids un riebums pret Vāciju. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pagājušas vien trīs nedēļas, bet līdzīga attieksme jau sāk veidoties pret Krieviju un krieviem. Vēsturiskie procesi šodien rit ātrāk. Internetā izplatās attēli – sagrautās pilsētas un ciemi, cilvēku upuri, bumbu patvertnēs guļoši bērni.
Grūtniece, kas tiek iznesta no Mariupoles dzemdību nama drupām. Apmaldījies, raudošs puisītis ar spēļu lācīti rokā vienatnē dodas uz Ukrainas–Polijas robežas pusi. Attēliem ir milzīgs spēks, pat lielāks nekā vārdiem. Tāpēc nav brīnums, ka Kārdifas pilsētas, kas atrodas Velsā, Lielbitānijā, simfoniskais orķestris paziņo – no 18. martā paredzētā koncerta programmas tiek izņemta Pētera Čaikovska uvertīra “1812. gads”. Pamatojums – krievu komponista mūzikas atskaņošana esot “nepiemērota” šim laikam.
Bet Čaikovskis jau 130 gadus nav starp dzīvajiem! Vai viņš ir vainīgs tajā, kas notiek pašreiz? Vai vainīga visa krievu tauta? Es personīgi uzskatu, ka atbildība ir nevis kolektīva, bet individuāla. Es diezgan labi pazīstu krievus, vairākus gadus esmu pavadījis Krievijā. Zinu, ka ne jau visi atbalsta Putinu. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, karu pavisam noteikti atbalsta no 50 līdz 70% Krievijas iedzīvotāju. Tātad vismaz 30% ir pret to. Taču patlaban izskatās, ka pasaule nemēģinās iedziļināties šajās finisēs.
Jo tas, ko televīzijā redz vienkārša mājsaimniece Francijā, ASV vai Austrālijā, ir tikpat vienkārši cilvēki Krievijas pilsētu ielās, kuri saka – vajag bumbot un slepkavot vēl vairāk! Līdzīgi kā Vācijai pēc Otrā pasaules kara, arī Krievijai un krievu tautai tiks uzvelta kolektīvās atbildības nasta. Nepatikas summa radīs milzīgu negatīvas enerģijas lauku, ar kuru nākotnē būs jādzīvo Krievijai.
Izsakoties modernos terminos – vesela valsts tika pakļauta “cancel culture”, vienkārši “nokancelēta”. Šī procesa garīgās sekas būs milzīgas. Piemēram, tiks izdzēsts “9. maija kults”. Cietīs Krievu pareizticīgā baznīca, tā vairs nevarēs sevi uzdot par “vienīgo kristīgo vērtību glabātāju”. Ja līdz šim pasaulē ukraiņus vēl dažkārt jauca ar krieviem, tad tagad visi zinās, ka “Ukraina nav Krievija”. Savukārt Krievijā dzīvojošās tautas atcerēsies, ka ir nevis krievi, bet gan tatāri, jakuti, avāri, baškīri utt. Internetā klejo video – pirmais, ko pēc krišanas gūstā saka kāds Krievijas karavīrs Ukrainā: “Es esmu kalmiks.”
Sabiedrības pētnieki atkal mēģinās saprast “noslēpumaino krievu dvēseli”. Kāpēc tas viss notika? Un no kurienes nāk šie patoloģiskie meli? “Mēs citām valstīm negatavojamies uzbrukt un Ukrainai arī neesam uzbrukuši” – saka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Dzirdēti apgalvojumi, ka vaina esot tatāru jūga, dzimtbūšanas un staļinisma mantojumā. Lai izdzīvotu, vajadzēja melot. Iespējams, daļa no atbildes atrodama Fjodora Dostojevska daiļradē. Viens no “viskrieviskākajiem” rakstniekiem, kurš četrus savas dzīves gadus pavadīja Vācijā, Šveicē un Itālijā, patiesībā neieredzēja Eiropu.
Viņa vēstules uz Krieviju ir pilnas nievājošiem izteicieniem par “bezdvēselisko”, “atpalikušo” un “garlaicīgo” Eiropu. Vērojama izteikta paralēle ar moderno Krieviju, kuras elite lamā Rietumus un vienlaikus pērk villas Itālijā, Francijā un ASV. Bet ko par notiekošo Dostojevskis teiktu šodien? Varbūt vārdus, kas romānā “Brāļi Karamazovi” skan no Ivana Karamazova mutes: “Augstākā harmonija nav pat viena nomocīta bērna asariņas vērta.” Lūk, atbilde, ko Ukraina un pasaule sagaida no Krievijas. Ies laiks, mainīsies paaudzes. Tiks atjaunotas izpostītās Ukrainas pilsētas. Nomirs pēdējie Krievijas–Ukrainas kara liecinieki. Pēc simts gadiem cilvēki joprojām klausīsies Čaikovska Pirmo klavierkoncertu. Bet zālē vienmēr atradīsies kāds, kurš domās – kā tas iespējams, ka tauta, kas radīja tik ģeniālu komponistu, varēja iznīcināt Harkivu un Mariupoli?
