Čaikovskis, Debisī un Rubiķis. Armands Znotiņš vērtē aktuālos mūzikas notikumus 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris 2022. gada 11. februārī vēl uzstājās Lielajā ģildē, lai gan jau 5. februāra programma Cēsu koncertzālē parādīja, ka turpmāk orķestri lielā mērā nāksies meklēt ārpus galvaspilsētas.
Andra Pogas vadībā Cēsīs skanēja Šūberta un Mālera ceturtās simfonijas, un arī 11. februāra repertuārs saucams par visai tradicionālu – šim priekšnesumam izvēlēti Kloda Debisī, Pētera Čaikovska un Mikloša Rožas opusi. Pagātnē palicis Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts vai 2021. gada koncerts “Dzimuši Latvijā”, kur diriģents Ainārs Rubiķis pievērsās Ādolfa Skultes, Imanta Kalniņa un Kārļa Lāča darbiem, tādēļ jautājums – kas tieši varētu saistīt 11. februāra programmā?
Vieniem tās varbūt bija Debisī mūzikas ainas, otriem – atkalsastapšanās ar vijolnieci Evu Binderi un čellisti Kristīni Blaumani, bet manā gadījumā pirmām kārtām – jaunu interpretāciju vilinājums, interese uzzināt, kāds būs Aināra Rubiķa lasījums Čaikovska Piektajai simfonijai. Intuīcija nevīla, un koncerta otro daļu arī uztvēru kā programmas smaguma centru.
Ar Kloda Debisī simfonisko mākslu attiecības ir sarežģītākas. Arī franču meistara mūzika Latvijā spēlēta daudz – kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, tā viesmākslinieku sniegumā, tomēr rezultāts visbiežāk izsaucis samērā rezignētas jūtas. Tā noticis arī ar 1913. gada baleta uzvedumam rakstīto opusu “Spēles”, jo skaņdarba programma te šķiet interesantāka par tās muzikālo īstenojumu vismaz piecpadsmit minūšu garumā, kur grūti satvert izteiksmīgākus tēlus un iezīmīgākas intonācijas.
Tiesa, Aināru Rubiķi Debisī “Spēļu” partitūra nav apmulsinājusi – sadarbībā ar orķestri dramaturģiskā arhitektonika veidota spriegi un līdzsvaroti, bet tamburīna, trijstūra, ksilofona un šķīvju pavadītajā stīgu un pūšaminstrumentu ņirboņā akcentētas arī drošākas līnijas un spilgtāk iekrāsoti tembrālā kolorīta slāņi. Rezultātu tomēr nenosaukt par ideālu – dažbrīd pietrūkst izsmalcinātības, citkārt orķestris diriģentu velk atpakaļ, bet svaru kausi neapšaubāmi nosvērās panākumu pusē.
Tāpat kā daudzi ievērojami 20. gadsimta ungāri, Miklošs Roža lielāko daļu mūža aizvadījis kā trimdinieks. Viņš visvairāk zināms kā kinomūzikas komponists – nu, vismaz Holivudā, jo Latvijā pārskatāmā pagātnē demonstrētas vienīgi filmas “Bagdādes zaglis” un “V.I.P.”, bet vēl jau ir, piemēram, Alfrēda Hičkoka “Apmātais”, Viljama Vailera “Ben Hurs” un Džordža Kjūkora “Dubultā dzīve”, kas komponistam atnesa Amerikas Kinoakadēmijas balvas.
11. februārī Mikloša Rožas daiļradi pārstāvēja “Sinfonia concertante” vijolei, čellam un orķestrim, un šāda izvēle no Evas Binderes un Kristīnes Blaumanes viedokļa arī saprotama, jo, ja nav vēlēšanās kārtējo reizi spēlēt Brāmsa dubultkoncertu, repertuārs uzreiz kļūst stipri ierobežotāks. Taču nākamajā reizē tomēr priecātos par Frederika Dīliusa, Filipa Glāsa vai Kurta Aterberga partitūrām, jo Mikloša Rožas veikumu par šedevru uzskatīt nevar – orķestrālās krāsas gan klātas bagātīgi (un Aināra Rubiķa vadītais orķestris šo interpretācijas iespēju arī izmantojis), bet koncertsimfonijas otrā daļa virzās izvērstos tematiskās attīstības viļņos (un diriģents teicami atainojis arī šos strukturālos pavērsienus), diemžēl atmiņā paliekošu intonāciju nav.
Otrkārt, Eva Bindere un Kristīne Blaumane muzicēja kvalitatīvā līmenī, bet ne vairāk – vijolnieces spēles tembrālie rakursi reti kad sasniedza vēlamo intensitāti, bet no čellistes dzirdēti arī spilgtāki priekšnesumi.
Pētera Čaikovska simfonijas Latvijā atskaņo daudz. Arī Piekto, kuru Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris spēlējis kopā ar Andri Pogu, taču nesenā pagātnē piedzīvoti vēl citu orķestru un diriģentu lasījumi. Tādēļ gluži dabiska šķiet Aināra Rubiķa publiski izteiktā vēlme atbrīvoties no tradīciju nastas un Piekto simfoniju uzlūkot kā iespējami tuvāku pamattekstam, izvairoties “no pirmās daļas partizāniem un no pēdējās daļas uzvarošā gājiena pāri Sarkanajam laukumam”.
Protams, šāds uzdevums ir neiespējams, jo iepriekšējo atskaņotāju atstātie nospiedumi vienmēr nāk līdzi, tomēr jāteic, ka mērķis ir sasniegts – Aināra Rubiķa vadībā Čaikovska simfonija skan dzidri, svaigi un impulsīvi, kur četrdaļu cikla ritējums izgaismojas kontrastainos tēlos un jūtīgās niansēs.
Diemžēl jāraksta arī, ka ne vienmēr orķestris diriģentam bija pretimnākošs – pretējā gadījumā otrās daļas “Andante” nepārvērstos par “Adagio”, bet mežragu skanējums būtu tīrāks un precīzāks. Taču netrūka arī jaunatklāsmes prieka, netrūka arī dinamiski spožu vai liriski kontemplatīvu orķestrālo vaibstu, un galu galā rezultāts bija gaidītais – Ainārs Rubiķis nopietni iedziļinājies simfonijas galvenā varoņa nevienlīdzīgajā cīņā ar likteni, kur paliek vieta arī noslēpumam, vārdos neizsakāmajam, nākamo darba interpretu vēstījumam un pieredzei.
Diezgan droši, ka Ainārs Rubiķis vienmēr ir laipni gaidīts pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults. Un neiepazītu priekšnesumu viņa muzikālajā versijā vēl ir tik daudz – visas Aleksandra Borodina simfonijas, visas Aleksandra Lokšina simfonijas un tā tālāk. Taču viena paralēle arī 11. februāra koncertā atspoguļojās uzskatāmi – saikne starp Čaikovska un Šostakoviča lieldarbu daudzslāņainību un daudznozīmīgumu. Tādēļ ar interesi gaidīšu Aināra Rubiķa interpretācijas jebkurai no piecpadsmit izcilākajām Dmitrija Šostakoviča simfonijām.
