C hepatītu spiests ārstēt Norvēģijā 0
Decembra beigās Hepatīta biedrība iesniedza Saeimā 13 600 Latvijas pilsoņu parakstītu iniciatīvu par C hepatīta zāļu kompensācijas apjoma palielināšanu no 75% līdz 100%. Pirmdien, 7. janvārī, Saeimas Prezidijs atlika tās izskatīšanu, aizbildinoties ar tehniskām nepilnībām.
Tikmēr 1. janvārī pacientus gaidīja jauns pārsteigums – grozot Ministru kabineta noteikumus par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, no valsts apmaksāto izmeklējumu klāsta pazudušas analīzes, kas obligāti jāveic, lai atklātu un pareizi ārstētu C hepatītu.
Latvija šobrīd ir vienīgā valsts ne tikai Baltijā, bet visā Eiropas Savienībā, kur pacientiem par šīs smagās infekcijas slimības ārstēšanu pusgada vai gada garumā pašiem jāpiemaksā tik liels līdzmaksājums – no 117 līdz pat 218 latiem mēnesī.
Kā liecina statistika, pērn par trešdaļu pieaudzis inficēto skaits, kuri atsakās no slimības ārstēšanas, jo nevar to atļauties.
Tā kā lielākai daļai pacientu C hepatīts noris slēpti, bez simptomiem, tas tiek atklāts pilnīgi nejauši, piemēram, sievietēm, veicot padziļinātu izmeklēšanu grūtniecības laikā. Kā liecina aptaujas, apmēram 30% inficēto, tajā skaitā arī uzņēmējs no Ogres Ēriks Eisaks (36), nezina, kā tas varēja notikt.
Izvēle – slimot vai aizbraukt
“Pirms trim gadiem asins analīzēs man atklāja paaugstinātu ALAT (alaninaminotransferāze – svarīgākais ferments, ko izstrādā aknas) rādītāju. Ārstam radās aizdomas par C hepatītu, tādēļ mani nosūtīja pārbaudīties uz Latvijas Infektoloģijas centru, kur tika atklāts šis vīruss. Uzreiz sāku terapiju ar medikamentiem, kaut arī pašam par to gadā bija jāmaksā gandrīz divi tūkstoši latu. Man bija motivācija izārstēties un kļūt veselam, jo vēlējos ģimenes pieaugumu. Turklāt gribēju izvairīties no riska, ka varētu inficēt arī sievu, tādēļ būtu ārstējies pat tādā gadījumā, ja nāktos aizņemties. Diemžēl terapija, ko šobrīd Latvijā piedāvā C hepatīta slimniekiem, izrādījās neveiksmīga. Gadu ārstējos, vīruss it kā pazuda, bet pusgadu vēlāk, veicot atkārtotas analīzes, izrādījās, ka esmu to 10% pacientu vidū, kuriem pēc terapijas vīruss parādās no jauna.
Latvijā pieejamos jaunās paaudzes medikamentus, par kuriem man līdzmaksājums būtu vairāki tūkstoši latu mēnesī, es nevarēju atļauties, tādēļ nolēmu doties uz kādu no Eiropas valstīm, kur pilnībā tiek apmaksāta C hepatīta ārstēšana,” stāsta Ēriks.
Viņš izvēlējies doties uz Norvēģiju, kur dzīvo viņa draugi, kas palīdzēja sameklēt dzīvesvietu, arī darba iespējas tur bija. “Esmu jau divreiz bijis pie sava ģimenes ārsta (lai varētu reģistrēties pie ģimenes ārsta, vismaz mēnesis jānodzīvo un jānostrādā šajā valstī), nodevu asinis analīzēm. Nākamā konsultācija būs janvārī, kad viņš mani nosūtīs pie hepatologa. Pēc tam ceru sākt ārstēšanās kursu. Šobrīd esmu ar vienu kāju Norvēģijā, ar otru Latvijā, kur palikusi mana ģimene. Protams, centīšos atgriezties, taču vismaz ārstēšanās laiks būs jāpavada Norvēģijā,” viņš prognozē.
Ogrēnietis arī aktīvi iesaistījās parakstu vākšanā, lai valsts pilnībā apmaksātu vismaz C hepatīta ārstēšanas pamatkursu, kas, pēc aptuveniem aprēķiniem, no budžeta prasītu vien nepilnu miljonu latu gadā. Sazinoties sociālajos tīklos ar cilvēkiem, kuriem arī nācies saskarties ar šo infekcijas slimību, Ēriks uzzinājis, ka daudzi no viņiem ir laimīgi izārstējušies, bet daudzi atmetuši tam ar roku, jo vienkārši nespēj paši piemaksāt 25% no zāļu vērtības.
Atbalsts solījumu līmenī
Hepatīta biedrības pārstāve Ieva Galuza stāsta, ka galvenais ieguvums no sarunām ar Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputātiem, Nacionālā veselības dienesta pārstāvjiem un veselības ministri Ingrīdas Circeni pērn bijis apliecinājums, ka jautājums par valsts kompensācijas apjoma palielināšanu C hepatīta ārstēšanai ir būtisks un iekļauts prioritārajā darba kārtībā. Ņemot vērā, ka biedrība par 100% kompensāciju šiem medikamentiem cīnās jau desmit gadus, šāds sarunu iznākums nešķiet daudzsološs, tieši pretēji. Arī jaunajos grozījumos MK noteikumos, kas stājās spēkā 1. janvārī, vairs netika paredzēts apmaksāt pacientiem trīs ļoti būtiskus izmeklējumus – hepatīta C vīrusa (HCV) slodzes testu, vīrusa RNS un genotipa noteikšanu. Bez šīm analīzēm ārstam nav iespējams noteikt diagnozi, terapijas ilgumu un izrakstīt medikamentus.
Piemēram, vīrusu slodzes tests maksā ap Ls 90, turklāt pēc trim mēnešiem tas jāveic atkārtoti, lai pārliecinātos, vai un kā medikamenti iedarbojas uz šo vīrusa genotipu. Tas nozīmē, ka šī “kļūda” pacientam varētu izmaksāt 200 – 300 latus.
Veselības ministrija un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadība tomēr panākušas vienošanos, ka C hepatīta pacientiem turpmāk par laboratorisko izmeklējumu veikšanu nebūs jāmaksā. “No sirds atvainojamies visiem C hepatīta pacientiem, kuri ir maldināti un šogad viņiem nepamatoti prasīta samaksa par analīzēm. Pacienti, no kuriem nepamatoti iekasēti līdzekļi, aicināti vērsties Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, lai saņemtu savu naudu atpakaļ,” norāda ministre Ingrīda Circene.
Fakti * C hepatīts ir smaga vīrusa infekcijas slimība, kas beigu stadijā izraisa aknu cirozi. Biežākie akūta C hepatīta simptomi ir nogurums, slikta apetīte, nelaba dūša, vemšana, smaguma sajūta labajā paribē vai pakrūtē, dzelte. * Pēc LIC veiktā pētījuma par hepatīta C izplatību Latvijā, 55 200 iedzīvotāji ir saskārušies ar C hepatīta vīrusu – to pārslimojuši (apmēram 20% inficēto pašizārstējas no C hepatīta) vai ir inficēti. * Latvijā 2011. gadā C hepatītu atklāja 1269 cilvēkiem jeb par 21% vairāk nekā gadu iepriekš. Tiek uzskatīts, ka aptuveni 39 000 jeb 1,7% iedzīvotāju varētu būt inficējušies ar C hepatīta vīrusu. Tas nozīmē, katra ģimenes ārsta praksē varētu būt 34 C hepatīta slimnieki. * Apmēram 55 – 86% pacientu slimība iegūst hronisku formu, bet 20 – 30% rodas komplikācijas, piemēram, aknu ciroze. * Latvijā hroniska C hepatīta pacientu vidū šobrīd ir vairāk nekā 200 bērnu. * Latvijā dzīvo 10 reižu vairāk inficētu cilvēku ar C hepatītu nekā, piemēram, Zviedrijā vai Lielbritānijā.
|
VIEDOKļi
LIC Aknu slimību nodaļas vadītājs profesors Jāzeps Keišs: “C hepatīta pacientu līdzmaksājums medikamentiem Latvijas apstākļiem ir pārāk augsts un nav samērojams ar lielākās sabiedrības daļas ienākumiem. Tomēr, ja šāda līdzmaksājuma nebūtu vispār, mainītos pacienta attieksme pret ārstēšanos, proti, zustu sajūta, ka arī viņš piedalās ārstēšanās procesā. Uzskatu, ka pacienta līdzmaksājumam jābūt, bet simboliskam, piemēram, 5 – 10%.”
