Būvuzņēmējs ar mākslinieka paleti – “EBS” vadītājs Dzidris Augustinovičs 0
Ja cilvēka radošais gars un uzņēmība savienojas ar nopietnu dzīves pieredzi, ceļš no topošā mākslinieka līdz veiksmīgam būvuzņēmējam ir iespējams. To pierādījis SIA “EBS” valdes priekšsēdētājs Dzidris Augustinovičs.
Pašreizējo būvuzņēmēju audzināja ļoti mākslinieciskā ģimenē. Māte bija skolotāja un tēvs kordiriģents, Latvijas Valsts konservatorijas (Mūzikas akadēmijas) dekāns. Pirmais pie dēla dzīves līniju ievirzīšanas ķērās tēvs, un puika dabūja ilgi un dikti lauzīties delikātajā klavierspēles mākslā. Tomēr šis radošās izpausmes veids zēnam padevās gausi un negribīgi, viņam vairāk patika trompete un bungas. Beidzot kāda veca, vieda un, galvenais, labsirdīga klavieru skolotāja pārtrauca viņa ciešanas, paziņojot vecākiem, lai to puiku nemokot… Tad ģimene lēma, ka zēnam jāpiepilda mātes sapnis un jākļūst par gleznotāju. Šis ceļš bija vieglāks, zīmulis privātskolotāja vadībā klausīja labāk nekā melnbaltie taustiņi, un drīz sākās mācības Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā.
Rotaļu bizness
Kad padomjlaiku sadali nomainīja bizness, Dzidri ļoti vilināja jaunā sfēra. Noskatījies, ka pie kapiem liels pieprasījums pēc ziediem, zēns sagrieza pļavas puķes, sasēja pušķus un pārdeva ar tīri labu peļņu. Saldējumam pietika. Mācoties Rozentāla vidusskolā, tirdzniecības azarts pieņēma nopietnākas formas. Tajā laikā tirgoja visu, sākot no lietotām mašīnām, sadzīves precēm un beidzot ar košļājamo gumiju. Pārdošanā aktīvi iesaistījās vidusskolēni.
Haotiskā, tomēr reālā tirdzniecības pieredze ļāva mācību vasaras brīvlaikā Dzidrim kopā ar draugiem atvērt savu pirmo oficiālo uzņēmumu, kas nodarbojās ar pārtikas un dzērienu piegādi naktī. Darbi puišiem vedās, naudiņa nāca, jaunu cilvēku izklaide arī netika aizmirsta, līdz bija jāiet uz skolu. Arī skolā pieredzējis skolnieks itin labi varēja nopelnīt, organizējot ballītēs virtuvi.
Nopietni eksāmeni
No gleznošanas brīvajā laikā viņš turpināja piepelnīties ar mašīnu tirdzniecību. Tika izveidots pirmais individuālais uzņēmums, kur gribēja izgatavot… zārkus. Aprēķins bija pareizs, jo tajos juku laikos pat zārki bija deficīts. Tā kā nebija savu ražošanas jaudu, bizness iznīka. Tad Dzidris aizgāja strādāt uz firmu “IGA dizains”. Tur vajadzēja projektēt biljarda zāli un veidot izkārtni no tajos laikos jauna materiāla, plastikāta, kas neona apgaismojumā spīdēja. Tā viņš iesāka strādāt citu biznesā – AS “Uzvara”, “Berlat”. “Vajadzēja rīkot akcijas, prezentācijas, tikties ar klientiem. Bija darba mašīna, telefons un citas lietas, kas tad bija patīkams jaunums. Strādāju ar vērienu, darbs man sagādāja baudījumu. Daudzi uzņēmumi aicināja darbā, tomēr sapratu, ka gribu savu biznesu,” tā laika sajūtas atceras Dzidris. Viņš atvēra savu veikalu, kas bija patālu no pircēju plūsmas. “Sapratu, ka bija divas lielas kļūdas – nepareizi izvēlēta vieta un pārāk mazs starta kapitāls,” tagad atzīst uzņēmējs.
Kalnup
Pēc veikala bankrota Dzidris sāka strādāt igauņu uzņēmumā, kas tirgoja piekaramos griestus. Pēc kāda laika kopā ar bijušo kolēģi šādu uzņēmumu izveidoja pats. “Mans uzņēmums griestus tirgoja un pēc klientu pasūtījuma pats montēja. Uzņēmumā strādāja kvalificētu montētāju brigāde. Popularizēju jauno materiālu, un pasūtījumu apjoms pieauga. Pateicoties darba pieredzei, labajiem speciālistiem, varējām samazināt cenas un palielināt savu konkurences spēju. Kopš 2000. gada Rīgā gandrīz visas griestu konstrukcijas sabiedriskajās ēkās ir mūsu firmas darbs. No ārvalstīm nākošos būvmateriālus tirgojām arī veikaliem,” šādi uzņēmējs stāsta, kā ticis uz zaļa zara. Bet…
Krīze pilnībā mainīja tirgu. Griesti nevienam vairs nebija vajadzīgi, pieprasījuma kritums pirmajā gadā bija par 40%, nākamajā gadā – atkal par 40%. “Situācija kļuva saspringta. Tajā laikā bankrotēja būvniecības preču vairumtirgotājs “Tapeks” un niša palika pustukša. Sāku paplašināt būvniecības preču sortimentu un organizēt jaunu preču piegādes. Pakāpeniski parādījās sava loģistika un stabili pircēji. Plašā izvēlē piedāvājām būvniecības profilus, blokus, jumta segumus, visplašāk apdares materiālus. Uzņēmuma iesaistīšanās vairumtirdzniecībā palīdzēja pārvarēt krīzes laiku un joprojām sniedz stabilu peļņu,” tā izaugsmi krīzes laikā skaidro uzņēmējs.
Pārdomas
“Latvijas būvniecībā strādāt ir sarežģīti. Vajadzētu sakārtot būvniecības iepirkumu konkursus, ieviest vienādus spēles noteikumus ģenerāluzņēmējam un apakšuzņēmējam,” uzskata uzņēmējs. “Ja jau konkursa tāmē cena par konkrētu darbu minēta, tāda apakšuzņēmējam būtu arī jāsaņem. Operējot tikai ar zemāku cenu, parādās daudz negatīvu seku. Tiek izmantoti nekvalitatīvi materiāli un gadījuma strādnieki. Cena bieži tiek vēlāk palielināta, jo sākas papildtāmes un papildtāmes… beigās projekts ir dārgāks, nekā tika uzrādīts. Tāmē nepieciešams uzreiz iekļaut izdevumus neparedzētiem apstākļiem, kā tas ir citur.
Līdzās cenai un termiņiem konkursā jābūt vairākiem citiem kritērijiem, par kuriem jādod papildu punktu skaits. Piemēram, kāda ir uzņēmuma reputācija? Vai uzņēmumā reāli strādā savi speciālisti? Vai firma regulāri un cik daudz maksā valstij nodokļus? Kādas ir celtnieku algas? Vai patiesi kāds celtnieks reāli saņem minimālo, kā uzrāda dokumentos? Iespējams, ar konkursu uzraudzību būtu jānodarbojas speciālai institūcijai,” viņš domā.
“Darbs ir tik saspringts, ka ar mākslu vairs nesanāk nodarboties, man sirdij tuvāka ir pavārmāksla, kas noder ģimenei,” smejas Dzidris.
Veiksmes formula
Starts
Agra interese par uzņēmējdarbību.
Dažādi biznesa projekti vidusskolas laikā.
Pirmā nopietnā dzīves skola, veikala bankrots.
Izrāviens
Veiksmīgi sameklēta brīva biznesa niša.
Iespēja krīzes laikā diversificēt ražošanu, attīstot vairumtirdzniecību.
Stabila paplašināšanās, loģistikas izveidošana, jaunas vairumtirdzniecības bāzes Latvijā (Daugavpilī un Ventspilī).
Vīzija
Paplašināt bāzu tīklu Latvijā, mēģināt Igaunijā.
Piedāvāt celtniecības darbus Skandināvijas tirgū.
Kļūt par lielāko būvmateriālu vairumtirgotāju un būvniecības pakalpojumu sniedzēju Baltijā.
