Deputāti nobalso pret politiskās atbildības uzrādīšanu konkrētām valsts amatpersonām 11
Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas pārstāvis Artuss Kaimiņš (Latvijas Reģionu apvienība), kurš bija viens no parlamentārās komisijas rosinātājiem, gala ziņojumam bija pievienojis savas atsevišķās domas, kur norādījis, ka atbildīgi par Zolitūdes traģēdiju ir šādi bijušie valdības locekļi: Valdis Dombrovskis, kurš bija Ministru prezidents tajā laikā, kad tika likvidēta Valsts būvinspekcija (2009. gada 1. jūlijā) un līdz ar to arī būvniecības kontrole valstiskā līmenī. Dombrovskis, kā zināms, pēc Zolitūdes traģēdijas atkāpās no amata. Kaimiņš politisko atbildību prasa arī no Arta Kampara, bijušā ekonomikas ministra, kura pārziņā bija būvniecības joma, kā arī Anrija Matīsa, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra, kurš strādāja Kampara vadībā. No 2011. gada 25. oktobra līdz 2014. gada 22. janvārim ekonomikas ministra amatu ieņēma Daniels Pavļuts, bet valsts sekretāra krēslu – Juris Pūce, kurš no amata atkāpās tieši pēc Zolitūdes traģēdijas, jo tapa zināms, ka Pūces sievas vadītā organizācija “Ascendum” saņēmusi ziedojumus no būvfirmas “Re&Re”. Tiesa, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonas gan nekādu interešu konfliktu tur nesaskatīja un par to komisijas sēdes laikā informēja deputātus.
Deputāti Kaimiņa sastādīto sarakstu papildināja arī ar bijušo Saeimas deputātu Gunti Bērziņu, kurš vadīja Budžeta komisiju un kura vadībā slēdza būvinspekciju.
Tomēr komisijas pārstāvis deputāts Ints Dālderis (“Vienotība”) uzsvēra, ka atbildību nav nepieciešams sašaurināt uz atsevišķām personām, jo Saeima nav tiesa. “Es biju kultūras ministrs un labi atceros, kāpēc tika likvidēta būvinspekcija. Valsts bija bankrota priekšā, jo nauda valsts kasē bija palikusi divām nedēļām. Tā bija krīzes menedžmenta situācija, un tas ir jāņem vērā,” sacīja Dālderis un norādīja, ka nav pierādīts tas, ka būvinspekcijas likvidācijai bija tiešs sakars ar cilvēku bojāeju, sagrūstot veikalam “Maxima”.
Līdzīgs viedoklis ir arī komisijas deputātei Ingunai Sudrabai (“No sirds Latvijai”): “Atbildība ir jāpierāda. Tiesībsargājošo iestāžu, nevis parlamenta pienākums ir konstatēt katra konkrētā cilvēka vainas pakāpi.” Savukārt Kārlis Seržans (ZZS) bija noraizējies, ka “mēs šos piecus cilvēkus apvainosim slepkavībā”. Vienīgi Kārlis Krēsliņš (Nacionālā apvienība) piekrita deputātam Kaimiņam, atgādinot, ka pastāv divas atbildības – kriminālā un politiskā – un vaicāja: kur pazudusi pēdējā?
“Nost no laukuma – tā ir politiskā atbildība,” Kaimiņš bija karstasinīgs un pauda neapmierinātību, ka Latvijā viss ir otrādi – amatpersonas tiek nevis noraidītas no laukuma, bet pārvietotas no viena krēsla uz otru.
Izmeklēšanas komisijas gala ziņojuma projekts, kas būs jāapspriež Saeimas plenārsēdē, tapis lielākoties pēc būvniecības jomas sabiedrisko organizāciju sniegtās informācijas un pateicoties komisijas priekšsēdētāja Ringolda Baloža, kurš ir arī LU lektors, un viņa studentu pamatīgi ieguldītajam darbam. To pozitīvi novērtēja uz sēdi uzaicinātie būvniecības nozares speciālisti, atzīstot, ja ziņojumā izvirzītie secinājumi tiktu ņemti vērā, valsts virzītos uz daudz kvalitatīvāku būvniecību. Pašvaldību būvvaldēs joprojām esot dažāda izpratne par būvniecības jautājumiem, un šis ziņojums varētu nest labas pārmaiņas. Tikai jautājums – kurš izstrādās grozījumus komisijas norādītajos tiesību aktos? Latvijas Juristu apvienība ir pārliecināta, ka tas jādara pašai izmeklēšanas komisijai, savukārt “Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības” valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs uzskata, ka izmeklēšanas komisijai ir jāuzrauga, kā tiek pildīti gala ziņojumā ietvertie priekšlikumi.
Bet galvenais, ko katrs no mums vēlas zināt, ir tas, vai mēs varam būs droši, ka nekas mums neuzkritīs uz galvas, apmeklējot lielveikalus un citas publiskās ēkas. Pēc būvniecības jomas pārstāvju sacītā, izrādās, ka ne, jo kopš Zolitūdes traģēdijas būvniecības politika valstī nav mainījusies. Jaunajam Valsts būvniecības kontroles birojam, ko izveidoja pēc veikala sabrukšanas, nav pietiekamas jaudas publisko ēku kontrolēšanai ne finansiālā, ne tehniskā aprīkojuma, ne darbaspēka ziņā. Biroja direktors Pēteris Driķis norādīja, ka valstī trūkst sistemātikas būvniecības pārvaldības, ka joprojām dublējas valsts un biroja funkcijas, ka Būvniecības likums ir steidzami jāuzlabo un ka nevienā citā Eiropas Savienības valstī neesot tāds būvniecības nozares strukturālais izpildījums kā Latvijā.
A. Kaimiņš ziņojumam pievienotajās savās atsevišķajās domās atklāj, ka 2015. gada 2. februārī nosūtījis Ekonomikas ministrijai vairākus būtiskus jautājumus, lai noskaidrotu, vai mums nav jābaidās apmeklēt tirdzniecības centrus, bērnudārzus, slimnīcas, dzelzceļa stacijas un citas vietas. “No 2015. gada 10. martā saņemtās atbildes izriet, ka pēc būtības ekspluatācijā nodoto būvju kontrole nav vai ir zemā līmenī un par to ir atbildīgs būves īpašnieks/vadītājs. Tiesību norma, kas vispārīgi uzliek pienākumu būves īpašniekam kontrolēt būves stāvokli ekspluatācijas laikā, ir Civillikuma 1084. pants, kur noteikts, ka katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem. Tā teikt, jārīkojas kā “krietnam un rūpīgam saimniekam”, secināts deputāta Kaimiņa rakstītajā pielikumā.
Izmeklēšanas komisija nākamnedēļ atkal sanāks kopā, lai turpinātu apspriest gala ziņojuma projektā ietvertos secinājumus.
