Igauņi un lietuvieši jau plāno šogad būvēt pirmos objektus Ukrainā, mēs – joprojām braukājam iepazīšanās vizītēs 65
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai arī Latvijas būvniecības nozare jau vairāk nekā divus gadus darbojas turbulences apstākļos, valdība piekritusi Ekonomikas ministrijas priekšlikumam, ka tai vairs nav jāturpina ikgadējā pētījumu veikšana par izmaksu dinamikas prognozēm un pārkaršanas riskiem šajā nozarē. Galvenais arguments – prognozes strauji mainīgajos apstākļos ir neprecīzas, un tās nebūtu vēlams izmantot lēmumu pieņemšanā.
Prognožu vietā valdība Ekonomikas ministrijas personā būvniecības nozares uzņēmumiem iesaka sekot līdzi energoresursu un būvmateriālu tirgus cenu dinamikai pasaules noieta tirgos, lai mazinātu dažādu risku ietekmi uz būvdarbu īstenošanu un nozares attīstību kopumā.
Prognozes ar zemu ticamību
Pēdējā sagatavotajā informatīvajā ziņojumā “Par ikgadējām izmaksu dinamikas prognozēm un pārkaršanas riskiem Latvijas būvniecības nozarē” secināts, ka 2021. gada beigās nozare sākusi atkopties no Covid-19 pandēmijas ietekmes, parādījušās stabilizācijas iezīmes. Taču Krievijas uzsāktā militārā agresija Ukrainā atkal radījusi spēcīgu triecienu, sankcijām pakļaujot metāla izstrādājumus, koksni un būvķīmijas izstrādājumus.
2022. gadā izmaksu pieaugums Latvijas būvniecības nozarē tika prognozēts 14,9–20,5% apjomā. Savukārt 2023. gadam izmaksu pieaugums prognozēts 5,9–9,4%, taču ar piebildi, ka Krievijas militārās agresijas radīto seku dēļ šim gadam izstrādātās prognozes ir ar zemāku ticamības līmeni nekā iepriekšējos gados, jo nozare kļuvusi nestabilāka un tajā pastāv daudz lielāka nenoteiktība.
Tādēļ turpmākajā būvprojektu īstenošanā ieteikts balstīties uz saimnieciskā izdevīguma principiem, ņemot vērā neprognozējamo resursu un izejvielu sadārdzinājumu. Būvniecībā iesaistītajām pusēm pašām jāseko līdzi nozarē un pasaulē valdošām tendencēm, lai nākotnē Latvijas būvniecības nozarē neveidotos pārmērīgi būvdarbu apjoma pieaugumi, kas varētu izraisīt nozares pārkaršanu. Piemēram, ES struktūrfondu projektu realizācijas rezultātā, ja notiks šo projektu realizācija atlikšana uz vēlāku laikus.
Lēmums par būvprojekta turpināšanu/pārtraukšanu tagadējos apstākļos esot jāpieņem, balstoties ne tikai uz saimnieciskā izdevīguma principiem, bet arī ņemot vērā iespējamos zaudējumus, kas var rasties no objekta apturēšanas un termiņa pagarināšanas. Līdz ar to, neskatoties uz būvniecības izmaksu pieaugumu, esot jāmeklē iespējas turpināt iesāktās vai uzsākt būvdarbus plānotajās būvniecības iecerēs.
Pretējs nozares interesēm
“Valdībā izskatītais informatīvais ziņojums par situāciju būvniecības nozarē bija bez jebkādas pievienotās vērtības. Pirmkārt, to vajadzēja iesniegt un izskatīt jau pirms pusgada, kad bija skaidrs – kara dēļ atjaunotā turbulence būvniecības sektorā apdraud 2022. gadā iesāktos publisko pasūtījumu līgumus apmēram 1,2 miljardu eiro apmērā. Taču nekas tāds nenotika – valdība pat necentās šo izaicinājumu centralizēti pārvaldīt,” neapmierināts ar valsts rīcību ir Latvijas Būvuzņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs Gints Miķelsons.
“Otrkārt, tagad ar novēlošanos izskatītais ziņojums nozares interesēm nostrādājis pilnīgi pretēji – pieņemts lēmums, ka EM būvniecības tirgus prognožu monitorēšanu izbeigs vispār. Līdz šim reizi gadā ar neatkarīgiem ekspertiem tai bija jāveic prognožu izpēti, lai saprastu situāciju nākamajos divpadsmit mēnešos attiecībā uz pasūtījumu apjomu un izmaksām. Tagad EM mēģinās šo prognozēšanu ieviest EIS (elektronisko iepirkumu sistēmā), redzēsim, kas no tā sanāks.”
Saskaņā ar viņa vadītās organizācijas datiem pagājušajā gadā apgrozījums nozarē bijis ap 2,5 miljardiem eiro. Nauda liela, taču uzbūvēto ēku kvadrātmetru un ceļu kilometru apjoms krities, un to “noēdusi” inflācija vismaz 20% apmērā. Vienīgais, kas sadarbībā ar EM esot panākts – izstrādātas vadlīnijas, kā indeksēt esošos un jaunos būvniecības līgumus.
Vadlīnijas stājušās spēkā šā gada 1. janvārī, taču vairāki būvnieki turpina sarunas par vēsturisko līgumu indeksāciju un jaunajos tenderos indeksācijas formulas ne visi pasūtītāji definē līgumos. Kopumā būvniecības publiskā iepirkuma procesā piedalās ap 330 publisko pasūtītāju, un daudzi jaunās indeksācijas vadlīnijas tulko pēc saviem ieskatiem.
Piecas nozares problēmas
G. Miķelsons uzskata, ka būvniecības procesu stabilizācijai nepieciešams izpildīt vairākus uzdevumus. Viņš aicina apzināties, ka ārkārtas situācija nozarē turpinās, notiek būvniecības apjomu kritums, bet vienlaikus straujš cenu pieaugums. Šķēres esot milzīgas, tādēļ stabilizācijai ir nepieciešami jauni pasūtījumi un arī nauda, ar ko noturēt nozares speciālistus, maksāt algas un nodokļus. Lielāki būvniecības pasūtījumi varētu nākt tikai pēc šīs stabilizācijas.
Pirmkārt, jāuzlabo valsts struktūru spēja pārvaldīt publiskos līdzekļus. Ar ES daudzgadu investīciju programmu un Atjaunošanās un noturības mehānisma fondu apgūšanu Latvija būtiski kavējas. Liela daļa no struktūrfondu naudām, kas solītas jau 2020. gadā, sākoties Covid-19, būvniecības nozarē tā arī neesot nonākusi.
Nozares ieskatā šim gadam labs mērķis būtu, ja publiskajā sektorā no ES fondiem ceļu, ēku, dambju un citu objektu būvniecībai valsts pārvalde spētu novirzīt 500 miljonus eiro, kas būtu aptuveni 100 miljonus eiro vairāk nekā 2022. g. Līdz šim redzētie skaitļi (ES fondiem kopumā šogad tiek plānoti 1,3 miljardi EUR, no kuriem būvniecībai varētu būt līdz 60%), ko ministrijas it kā plānojot, nozares ieskatā neesot reāli. Tagad jau marts, pie mums visi būvniecības procesu cikli ir gari, tāpēc labāk būtu praktizēt pēc metodes “Projektēt & Būvēt” (metode, kad pasūtītājs noslēdz līgumu par projektēšanu un būvdarbiem vienlaikus un atsevišķi darbi ir iespējami paralēli).
Otrkārt, jāmaina publisko iepirkumu finanšu nosacījumi un kritēriji – tas ļautu uzlabot būvnieku finansiālo stāvokli, kas ir noplicināts krīžu laikā. Tādēļ banku acīs būvnieki kļuvuši par uzņēmējiem, kuri nespēj nopelnīt un līdz ar to nespēj arī sniegt garantijas publiskajos iepirkumos, kur būvniekam jāgarantē līdz pat 20% no līguma vērtības. Turklāt publiskie iepirkumi ir kļuvuši pārāk birokrātiski, maksājumu plūsmas bieži vien kavējas sīkumu dēļ, prasa iesaldēt lielus resursus, tādēļ pienācis laiks mainīt stingros kvalifikācijas noteikumus – arī tādēļ, lai pasūtītāji iepirkumos iegūtu lielāku konkurenci.
Pašreizējo situāciju izteiksmīgi raksturojot Rīgas Jaunā teātra pārbūves pēdējais nogrieznis: projektā bija jābūt paredzētai iespējai pasūtītājam veikt arī avansa maksājumus, taču tādas nav. Tā kā būvniekam daudzos materiālu pasūtījumos ir jāveic simtprocentīga priekšapmaksa, tad izveidojusies situācija, kurā uzņēmējam, lai teātri pabeigtu, pašam nākas finansēt būvniecību. Līdzīga situācija esot arī citos objektos.
Treškārt, būvniecības dokumentācijas radīšanā šobrīd “šaurākā” vieta esot Valsts zemes dienests (VZD), kas uzmērījumus joprojām veicot un datu bāzēs ievadot manuāli – kā padomju laikos. Tādēļ esot jāpanāk, ka kadastram der arī automatizētie dati no Būvniecības informācijas sistēmas – lai tos ņem un izmanto nodokļu vai nodevu aprēķiniem arī pārējās valsts pārvaldes struktūras. Tas būtiski paātrinātu laiku, kādā ēkas varētu nodot ekspluatācijā un pabeigtu būvniecības procesu un uzlabotu būvniecības produktivitāti.
Ceturtkārt, esot jāiedarbina obligātie zaļo iepirkumu kritēriji. VARAM to cenšoties paveikt jau labu laiku, taču valdība šo jautājumu izskatīšanu atliekot. Kopumā esot jau izstrādāti 15 kritēriji un radīts attiecīgu MK grozījumu projekts. Tie izveidošot zaļuma mērīšanas sistēmu, kas pagaidām skaršot tikai lielos objektus. Būvnieku intereses šajā jautājumā sakrītot ar pārējo sabiedrību – ja vēlamies zaļas būves, tad vajagot arī sistēmu, kā to nomērīt un finansēt.
Lielie projektētāji un būvnieki, kuri strādājot komercsektorā un ar starptautiskajiem pasūtītājiem, zaļuma metodes un pieeju savā praksē jau piekopjot. Komerciepirkumos tā jau tagad esot normāla prakse, savukārt publiskajā sektorā, piemēram, kārtējās slimnīcas vai skolas būvē, zaļo kritēriju esot maz. Rezultātā būvniekiem iepirkumos jāuztur divas pieejas – zaļo komercsektoram un esošo publiskajam. Šāda pieeja prasa papildu resursus un izmaksas.
Piektkārt, esot jārisina nozares pārstāvniecības problēma. Pēc nesenajām karteļa apsūdzībām lielie būvnieki savstarpēji vispār vairs nesarunājoties, bet mazie un vidējie cīnoties katrs par sevi un nozares kopējā attīstība tos maz interesējot. “Kopš 1. janvāra vairs nepastāv Latvijas Būvuzņēmēju partnerība. Tās vietā esam izveidojuši Būvuzņēmēju apvienību, ko pārsaucām ar domu, ka gribam apvienot ne tikai lielos būvniekus, bet arī mazos un vidējos. Tas vairs nav lielo būvnieku klubiņš,” saka Miķelsons. Viņš uzsver, ka iezīmēti tikai pieci nozares uzdevumi, taču patiesībā nozarei esot jārisina vairāk nekā desmit dažādas problēmas.
G. Miķelsons uzsver, ka no šo problēmu risinājuma atkarīga arī Latvijas uzņēmēju piedalīšanās gaidāmajos Ukrainas atjaunošanas darbos. “Cik zinu, igauņi un lietuvieši jau projektē un plāno šogad būvēt pirmos objektus Ukrainā – bērnudārzus, skolas un tiltus. Mēs joprojām braukājam iepazīšanās vizītēs. Taču mūsu uzdevums būtu ar tipveida projektiem un rūpnīcās saražotiem mājokļiem parādīt, ko spējam un kādu pienesumu varam dot. Taču pa vienam un katrs atsevišķi to izdarīt nevarēsim,” nākotnes iespējas iezīmē Gints Miķelsons.
