Būvlaukumā uzplaukusī mīlestība 0
24. oktobrī “Palladium” koncertzālē notiks pirmais lielais grupas “The Sound Poets” solokoncerts. Interese par šīs grupas sniegumu ir tik liela, ka visas biļetes jau pirms laba laiciņa izpārdotas. Lai neatstātu mūzikas cienītājus aiz durvīm, 23. oktobrī tiks rīkots papildu koncerts.
– Tas nav nekāds mārketinga triks, visas biļetes uz koncertu patiesi ir izpirktas, un tādēļ dienu pirms tam notiks papildkoncerts, – skaidro grupas basģitārists GINTS BĪMANIS.
“The Sound Poets” izauga no grupas “Smaragda pilsētas burvji” (“SPB”). Tās pamatsastāvu veido septiņi mūziķi. Grupas muzicēšanas stilu var raksturot kā emocionālu poproku. Patlaban klausītājiem pazīstamākā dziesma, kas kļuvusi par radio hitu, ir “Kalniem pāri”.
– Līdz šim esam piedalījušies festivālos, mums bijuši mazāki, intīmāki koncerti, bet tagad nonācām līdz pirmajam lielajam, – stāsta Gints.
Viņš basģitāras spēli apguvis pašmācības ceļā, un Ginta profesija nav saistīta ar mūziku. Viņa maizes darbs ir SIA “Skonto būve”, kur vada būvniecības projektus.
– Pirms desmit gadiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē izmācījos par būvinženieri un šogad iestājos Rīgas Tehniskās universitātes maģistrantūrā. Mans dzīves ritms ir piesātināts – darbs, muzicēšana un tagad arī mācības universitātē, – skaidro Gints.
Bet tas vēl nav viss. Gintam ir ģimene – sieva Elīna un divarpus gadus vecā meitiņa Alise. Viņš ar Elīnu iepazinās būvlaukumā. Gints tolaik veica būvuzraudzību topošajam kompleksam “Panorama Plaza”, bet Elīna bija projekta pasūtītāju firmas juriste. Tiešas saskarsmes darbā viņiem nebija, taču būvlaukumā redzējās bieži.
– Es ievēroju skaisto sievieti, bet man neradās doma, ka vajadzētu iepazīties tuvāk. Pagāja četri gadi, kompleksa būvniecība virzījās uz beigām, un es biju nolēmis mainīt darbavietu. Tad vienā brīdī kaut kas uzšķīlās, un es nolēmu uzaicināt Elīnu uz randiņu. Tā jau nebija, ka četrus garus gadus briedu šim solim, līdz tam vienkārši viņu uztvēru kā simpātisku sievieti. Un tad pēkšņi uznāca vēlēšanās satikties ne tikai būvlaukumā. Vēlāk Elīna atzinās, ka es viņai esot šķitis iedomīgs un uzpūtīgs. Patiesībā es tāds neesmu, drīzāk pēc dabas esmu kautrīgs. Pēc pusotra gada draudzēšanās sapratu – nav ko vilkt garumā, nebiju vairs puišelis, man jau bija apritējuši trīsdesmit gadi. Līdz Elīnai man nebija nopietnu attiecību, bet es gaidīju brīdi, kad tas notiks. Tāpēc nejutu vajadzību dzīvot ar Elīnu piecus gadus kopā bez laulības saitēm, lai saprastu – būs vai nebūs īstā. Uzreiz bija skaidrs, ka tieši viņu es emocionālā līmenī esmu meklējis, – atzīst Gints.
Viņi apprecējās pirms trīs gadiem. Saku Gintam, ka viņš jau noteikti neklausās tajos muļķīgajos saukļos, ka mīlestība ilgst trīs gadus.
– Ja ir mīlestība, tā ilgst visu mūžu. Tai jānāk organiski, taču katrs pāris ir citāds. Satiekas cilvēki, kam ir ideāli saderīgi raksturi, bet ir tādi, kuri laika gaitā pielāgojas viens otram, un tad viļņi nonāk vienā frekvencē. Ja tā nenotiek, tad jau, visticamāk, seko šķiršanās. Mēs šo triju gadu laikā ar Elīnu esam nonākuši tuvu vienai frekvencei. Mums nav vienādi temperamenti. Elīna ir straujāka par mani. Taču nav jau tā, ka viņa visu laiku grib kaut kur skriet, bet es – sēdēt mājās. Mums dalās domas, ir atšķirīgi viedokļi un tas tieši ir interesanti. Ja viens otram kā dūjiņa dūdotu līdzi, saprastos bez vārdiem, nebūtu jārunā, jo zini, ko otrs domā, tad jau sāktu dzīvot kā brālis ar māsu. Tomēr labāk, ja ir par ko parunāt, padiskutēt, reizēm piekāpties otram un saprast, ka tev šoreiz nav taisnība. Svarīgākajos jautājumos mūsu uzskati ir vienādi, izpratne par bērna audzināšanu, finansēm, mājokli ir līdzīga. Sīkās sadzīves lietas gan reizēm mēdz izraisīt domstarpības. Piemēram, Elīna nesaprot, kāpēc esmu atstājis putekļsūcēju istabas vidū, taču es zinu, ka pēc pusstundas man atkal to vajadzēs, tāpēc neesmu nolicis vietā. Bet Elīna rīkojas citādi – viņa uzreiz pēc darba paveikšanas novieto putekļsūcēju tam paredzētajā vietā. Man patīk kārtība, zeķes pa stūriem nemētāju, un Elīna arī mīl kārtību, – teic Gints.
Ieminos – vai tikai tāds kārtības cienītājs nav dzimis pedantiskajā Jaunavas zīmē?
– Es patiešām pēc horoskopa esmu Jaunava, bet pedantisks gan neesmu. Man nav slimīgas tīrības mānijas. Ja izlietnē palikuši netīri trauki, tad necelšos naktī tos mazgāt, pagaidīšu līdz rītam. Mana mašīna ir tīra, kārtīga, bet, ja otrā dienā jābrauc kopā ar mazu bērnu, es vakarā nedarbojos ar putekļsūcēju, jo tam nav jēgas, – noteic Gints.
Pavaicāju, vai pirms iepazīšanās ar Elīnu viņam bija kāds sievietes ideāls, kurai līdzīgu viņš vēlētos rast.
– Man nebija tāda sievietes ideāla, nemeklēju kādu konkrētu tipu. Taču man vienmēr vairāk patikušas tumšmates, un Elīna tāda ir. Ārējā izskata nozīme nav noliedzama. Tas rada pirmo iespaidu. Sievietei jābūt simpātiskai, lai rastos impulss pieiet viņai klāt un sākt sarunu. Reizēm mums ar sievu, pavērojot pārus, šķiet, ka viņi ārēji nav saderīgi. Tad es nosaku – varbūt viņš ir labs cilvēks. Mēs jau neko par citiem nezinām. Ja ieraugām blondīni pie džipa stūres, nodomājam, ka viņai droši vien ir vecs un bagāts vīrs. Bet varbūt viņa pati nopelnījusi naudu mašīnai un mūsu domas tikai atspoguļo stereotipus. Ja redzi skaistu, jaunu sievieti kopā ar vecu vīru, pirmā doma – viņš noteikti ir ļoti bagāts. Taču varbūt tā nemaz nav. Patiesībā jau nav ko tērēt laiku, analizējot citus, katram jāskatās uz savu dzīvi, – spriež Gints.
Pavaicāju viņa domas par iemesliem, kāpēc pāri šķiras. Vai tālab, ka nav satikušies īstie cilvēki, vai tāpēc, ka nav apguvuši kopādzīvošanas māku?
– Varbūt tā ir negribēšana risināt problēmas, varbūt apprecējušies pārāk jauni, kopdzīve šķiet par grūtu, vēlas pamēģināt ko citu. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija kādi septiņi gadi, tā ka ideālā piemēra ģimenē nebija. Taču nedomāju, kad mēs savā dzīvē kopējam savu vecāku attiecību modeli. Es šo šķiršanos neuztvēru sāpīgi. Darbdienas pavadīju pie mammas, brīvdienas pie tēta. Nezinu, kā viņi savā starpā šķīrās, cik traumatiski tas bija, bet tagad viņi abi spēj normāli komunicēt, – stāsta Gints.
Daudzus pārus baida vienmuļība un pieradums, kas ar laiku var iestāties ģimenes dzīvē. Gints ir pārliecināts, ka viņiem tas nedraud.
– Ja gadā visas 365 dienas ir vienādas, ja skaidri zini – sešos vakaros nāksi mājās no darba, tad skatīsies televizoru, desmitos dosies pie miera, tas ir briesmīgi. Mūsu dzīve ir piesātināta ar notikumiem. Novērtējam mierīgos vakarus, kad abi varam būt kopā ar meitiņu. Vasarā ar grupu daudz braukājām uz dažādiem festivāliem, koncertiem un Elīna ar Alisi devās man līdzi. Ja neesi kopā ar ģimeni, tad atrauj tai veltāmo laiku.
Gints stāsta, ka, atgriežoties no ārzemju komandējumiem, viņam patīk sagādāt sievai pārsteigumu ar kādu mazu dāvaniņu. Redzot, ka sievai ir prieks, ka viņš prombūtnē domājis par viņu, pašam rodas dubultprieks. Gints spriež, kamēr ir vēlēšanās sagādāt otram prieku, tikmēr viss kārtībā. Ja tā vairs nav, tad jāsāk uzdot jautājumus – kāpēc?
Ja reiz basģitārists Gints ir diplomēts būvinženieris, tad jau viņam noteikti ir vīzija pašam par savu būvi.
– Mums ar Elīnu ir kopīgs viedoklis – jābūt savai mājai, ko paši celsim no pamatiem līdz jumtam. Patlaban vēl mitināmies īrētā mājoklī. Vieta, kur savu māju sliesim, vēl nav zināma, taču tuvākajā nākotnē tas kļūs skaidrs. Lieluma mānija man nepiemīt, nams būs vien tik liels, cik nepieciešams mūsu ģimenei. Daudzi ir sacēluši vai nopirkuši pārāk lielas mājas un tagad žēlojas par lielajiem ekspluatācijas izdevumiem. Ja vēl dārzā pilns ar puķu dobēm, kuras visu vasaru jāravē, tad jādzird sūdzības, ka nekur nevar aizbraukt, jo mājās darāmā bez sava gala. Cilvēks kļūst par mājas vergu. Es uzskatu, ka ap māju jābūt zālienam, kas reizi nedēļā jāappļauj, un pāris ziedošiem krūmiņiem. Man gan vēl nav ideālā dārza vīzijas, un tas jau noteikti vairāk būs Elīnas ziņā. Protams, ka māju necelšu savām rokām, jo tad jau paies piecdesmit gadi. Katrā darbā nepieciešami profesionāļi, es neesmu ne arhitekts, ne dizainers, toties man ir savs viedoklis par būvmateriāliem un konstrukcijām. Varēšu izmantot savas profesijas priekšrocības, tāpēc nebūs jāpērk gatava māja, kas kaut kā ar kaut ko ir celta, nezinot, kas “lācītim vēderā”, – noteic Gints.
