Šobrīd ar mūsu tautu situācija neizskatās jauka. Saruna ar Rimantu Ziedoni 0
Ceturtdien, 7. martā, Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos neparasts iestudējums. Režisore Inese Mičule dramatizējusi un režisējusi RIMANTA ZIEDOŅA grāmatu “Paradoksālā Latvija” – pirms 12 gadiem iznākušu dokumentālu darbu par neparastiem mūsu zemes cilvēkiem.
Savulaik grāmata “Paradoksālā Latvija” aicināja ieraudzīt neparastos – cilvēkus, kuri domā, kā dziļi laukos sākt ražot lidmašīnas, kā dabūt uz Zemes Visumā klīstošos spirta mākoņus, kā atvairīt ārpasaules nelabās enerģijas, kā sarīkot sirsnīgu koncertu atkritumu izgāztuvē, kā uz augstākā pilsētas dūmeņa uzspraust nacionālo karogu, kā ar motociklu izbraukt pasauli, kā stalti nodzīvot ar uzvārdu Muļķis, kā līdz trakumam iemīlēties un dabūt galu…
Iestudējums teātra anotācijā tiek raksturots kā skatuves stāsti par īpatnēji domājošiem cilvēkiem, kuri dzīvo mūsu mazajā Latvijā un par kuriem daudz neko nezinām, ja nu vienīgi dīvainus, varbūt pat smieklīgus nostāstus.
Kā jutāties, kad uzzinājāt, ka teātris izlēmis iestudēt jūsu “Paradoksālās Latvijas” stāstus?
R. Ziedonis: Man šis ir interesants notikums – mani izbrīnīja, ka teātris izvēlējies akurāt šo grāmatu – esmu rakstījis arī tā saucamo daiļliteratūru, un, manuprāt, dokumentālu grāmatu iestudēt ir grūtāk nekā klasisku lugu, kur jau gatavi dialogi. Režisore šajā gadījumā ir arī darba dramatizētāja, es neesmu procesā jaucies iekšā, jo man ir zināms respekts pret režisoru suverenitāti.
Bija tikšanās, iepazīšanās ar aktieriem. Protams, esmu priecīgs par iestudējuma komandu – Inese Mičule, Daiga Gaismiņa, Daiga Kažociņa, Uldis Anže, Ģirts Jakovļevs – tie jau ir augstas raudzes aktieri.
Kaut arī neesat iesaistīts uzveduma veidošanā, droši vien mazliet vairāk zināt, kā tas būs…
Mazliet, bet arī to nevar stāstīt, jāiet un jāskatās. Pats izrādi gaidu ar interesi, kā režisore un aktieri to interpretēs.
Es viņiem teicu, ka šī grāmata ir atvērta stilizācijai. Man literatūrā ir, īsi izsakoties, divi piegājieni – ja rakstu tā saucamo daiļliteratūru, man nav mērķa rakstīt reālistiski. Es literatūrā nemeklēju identifikāciju, kā reizēm mēdz priecāties – redz, rakstnieks tik precīzi aprakstījis, viss kā manā dzīvē.
No mākslas gaidu realitātes, dzīves telpas paplašinājumu. Bet realitātes atspoguļojumam labi der dokumentālā literatūra, un tajā es realitāti cenšos atspoguļot godīgi un precīzi. “Paradoksālā Latvija” gan ir mana kompromisa grāmata, tajā ir arī stilizācijas. Man pat bija doma, ka šajā grāmatā ar vislielāko nopietnību varētu uzrakstīt par nelielu pilsētiņu, kādas Latvijā nemaz nav. Būtu varējis rakstīt vēl dullāk. Teicu arī radošajai grupai, ka viņi grāmatu var stilizēt dullāk.
“Paradoksālā Latvija” nebija jūsu pirmais dokumentālais darbs…
Jā, es apmēram pusotru gadu nodzīvoju Austrālijā, un man likās – reiz tur esmu, nedrīkstu neaizbraukt pie krokodilu mednieka. Toreiz viņš vēl bija dzīvs, visi zināja, kas ir Arvīds Blūmentāls, viņš Austrālijā bija labi zināms kā Crocodile Harry. Aizbraucu pie viņa, padzīvoju viņa alā, viņš man uzdāvināja savas dienasgrāmatas, daļu no kurām apstrādāju un izvilkumos publicēju žurnālā “Karogs”, pārējās uzdāvināju dundadzniekiem, jo viņš cēlies no turienes.
Pie Arvīda Blūmentāla dienasgrāmatām strādājot, aizdomājos: arī Latvijā taču noteikti ir cilvēki, kuri nedomā standartizēti, nerīkojas pēc vispārpieņemtajām domām un kritērijiem, nedzīvo gludi un kurus tādēļ, salīdzinot ar vienu “līdzenu” cilvēku, kurš varbūt velk uz mietpilsoņa pusi, varētu uzskatīt par nepareiziem. Sāku viņus meklēt. Tas bija mans impulss.
Esmu diezgan ilgi nostrādājis presē, un man šķita, ka vairāk jāmeklē interesanti cilvēki ārpus Rīgas.
Esmu sarakstījis vairākas dokumentālās grāmatas, akurāt ceļojot pa Latviju, esmu saticis bezgala daudz spēcīgu, gudru cilvēku.
Man patīk rakstīt dokumentālo literatūru – patīk darba process, tas ir jauks, dzīvelīgs. Kaut kur dodies, kaut ko jaunu izpēti, satiec cilvēkus… Ļoti patīk intervēt cilvēkus, process, kā kuram tiec klāt. Man arī patīk mazi ceļi. Esmu ceļojis ārpus Latvijas, bet nevaru teikt, ka man būtu interesantāk atrasties Stokholmā nekā, piemēram, Madonā un tur tikties ar cilvēkiem.
Tāpat man patīk izpētes process. Izdevniecībā “Lauku Avīze” iznāca tēta aizsāktais darbs “Mežu zemē Latvijā” – man nācās to turpināt, tā atkal prasīja jaunus pētījumus.
Par šo interesi par cilvēkiem un ceļotprieku jājautā – vai tas iedzimts vai iegūts? Nav noslēpums, ka jūsu tēvs, dzejnieks Imants Ziedonis, daudz ceļoja, un bija periods, kad brīvprātīgi obligāti arī jūs braukājāt viņam līdzi…
Tiesa, es tiku ņemts līdzi. Man kā padsmitniekam gan attieksme bija – okei, smuka ainava, smuks pilskalns, smuku dižkoku atbrīvojām, bet kopumā jau padsmitniekiem citas domas prātā. Nevar teikt, ka man nepatika, bet arī nebiju lielā sajūsmā par šiem braucieniem pa Latvijas laukiem. Laikam jau tā patika zināmā vecumā pati izlīda ārā.
Braukājot var arī novērtēt, kā mainās Latvija. Droši vien redzat gan labās, gan sliktās lietas?
Protams, lielajās pilsētās – Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Jelgavā – mēs tā nejūtam, ka Latvija kļūst tukša. Bet, kad izbrauc ārā, ir lieli tukšumi. Man bija grāmata kopā ar fotogrāfu Ainaru Meieru “Austrumu robeža”, un tur tu vari braukt kilometriem, nevienu nesatiekot.
Es te negribu pesimistiski izrunāties, bet ir atrodami piemēri vēsturē, ka tautas izmirst.
Šobrīd ar mūsu tautu situācija neizskatās jauka. Mulsina, ka neviens par to neuztraucas – mēs dzīvojam, rullējam uz priekšu, bet bērnu Latvijā ar katru gadu paliek arvien mazāk. It kā tā pat deklarēta kā prioritāte, it kā kaut kas tiek darīts, bet tā ir knibināšanās. Es domāju, ka valsts politikas līmenī ļoti nopietni jāstrādā, lai novērstu iedzīvotāju aizplūšanu un izmiršanu.
Ja runā par manu braukāšanu, tas ir pats bēdīgākais novērojums. Vietām pilnīgi sirreāli skati – agrākais kolhoza centrs, vesels ciemats ar Līvānu mājām, pamests. Tukšas mājas, pavisam labas, redzams – nesen pamestas, acīmredzot īpašniekam nav bijis darba, māju laukos nav varējis pārdot un aizbraucis prom.
Es par to arī katru reizi domāju, kad braucam uz reģioniem, jo cilvēku laukos paliek mazāk. Tomēr, liekas, nav godīgi pārmetumus veltīt tikai atjaunotās Latvijas politikai – padomju laikā cilvēki, kuri nebūtu dabiski dzīvojuši pagastu centros, tika tajos sadzīti, un, kad beidzās kolhozi, izrādījās, ka mākslīgajos ciematos nav ko darīt…
Ir jau arī laukos satikti cilvēki, kas noturējušies. Tētis sāka rakstīt grāmatu “Leišmalīte”, viņam bija uzstādījums rakstīt par dūšīgiem cilvēkiem, nemeklējot negācijas. Es, grāmatu turpinot, centos to ievērot. Daudz sanāca tikties ar lielsaimniekiem, arī ļoti tālu no Rīgas.
Mēs sakām – laucinieki. Nav jau vairs laucinieku Latvijā.
Biju pierobežā, tur lielsaimnieks, pēc izcelsmes baltkrievs, un viņam pieder zeme – tik liela kā agrāk Gulbenes rajons. Prasa: ko man Rīgā vajag? Esmu aizbraucis uz Ameriku, uz Latīņameriku, paskatījies, kā tur fermeri strādā. Ko es pie jums Rīgā darīšu? Var jau uz teātri aizbraukt, bet vai jūs paši, Rīgā dzīvodami, bieži uz teātri ejat?
Man pašam ir brālēns, kurš Krustpils pusē nodarbojas ar biznesu. Viņš varētu labu labo māju Rīgā nopirkt, bet negrib. Jā, esmu ievērojis arī pretējo kustību, kad cilvēki pametuši pilsētas un apmetas dzīvot laukos. Ir cilvēki, kuriem nepatīk burzma, kuri negrib Rīgu. Bet neesmu saticis gandrīz nevienu ģimeni, kura dzīvotu kā klasiskā viensētā
Tikai vienu – viņiem bija savs zirdziņš, sava gotiņa, vistas, pašu piens, biezpiens, pašu bietes – viņi neko nepirka veikalā, bet pie tā visa vēl bērni bija izmācīti ārzemēs. Bet tāds modelis jau gandrīz vairs nav sastopams.
Jums bērnība arī pagāja Krustpils mežos?
Jā, daļēji Krustpilī, daļēji Ragaciemā. Mans vectēvs bija mežsargs Krustpils pusē – viņu pašu gan nesatiku, viņu par to, ka mežabrāļus baroja, čekā nosita, pat līdz Sibīrijai netika. Taču vecmamma tur dzīvoja, un tā bija klasiska lauku māja – pilnīgā mežā, bez elektrības, tur bija melnā pirtiņa…
Bet šobrīd esmu tādā situācijā, ka man lauku nav nemaz.
Tikai simboliski mežs vēl palicis gravā Krustpils pusē – es tur varētu aizbraukt un salasīt piecas sešas baravikas.
Vai ir kāda vieta, kur jūtaties īpaši labi? Kur izjūtat dzīves pilnestību?
Ir ļoti daudz tādu vietu. Ja runā par īpaši slēptām vietām, kad strādāju pie grāmatas “Mežu zemē Latvijā”, tiku ielīdis fantastiskos nostūros, līdz tiem šašliku cepēju ordas netiek. Ja gribu noslēpties, zinu, kur to var izdarīt.
Jā, es varētu dzīvot citur Latvijā, man nav īpašas piesaistes galvaspilsētai – labi, bērni Rīgā, mazais vēl mācās skolā, lielais jau strādā, nesen apprecējās. Bet citādi… Man ļoti patīk mazpilsētas, es varētu dzīvot Kuldīgā, Sabilē, Cēsīs, Apē… Ir vietas Latvijā, kur jūtos gandrīz paranormāli labi.
Nacionālā teātra izrāde “Paradoksālā Latvija”
* Režisore, dramatizētāja Inese Mičule, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, videomākslinieks Toms Zeļģis, gaismu māksliniece Krista Erdmane, Aleksandra Maijera muzikālais noformējums.
* Lomās: Daiga Gaismiņa, Daiga Kažociņa, Ģirts Jakovļevs, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris.
