Ko varam mācīties Ukrainā? Aculiecinieka Pētera Apiņa piezīmes
30
Kāpēc jāmācas no Ukrainas? Šobrīd bēgļu plūsmas no Doņeckas sasniedz Ukrainas kaimiņpilsētas Dņepropetrovsku un Harkovu, bet, karam eskalējoties, Ukrainas bēgļi dosies uz Slovākiju un Baltiju. Vienkārša iemesla dēļ – ukraiņi vēlas drošību Eiropas Savienībā, bet iepriekšminētajās valstīs viņiem nav valodas barjeras.
Uz Latviju nebrauks vīri, kas mājas cels un zemi apstrādās. Pie mums ieradīsies hroniski slimnieki, kuriem jebkur citur būtu jānomirst. Latvijas knapais veselības budžets saņems tūkstošiem cukura diabēta, sirds asinsvadu mazspējas, vēža un nieru mazspējas slimnieku ārstniecības izdevumus.
Bet labāk par visu no sākuma.
Trīs dienas Dņepropetrovskā
Kopā ar Latvijas Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru Renāru Putniņu ieradāmies Ukrainā, lai iepazītos ar situāciju veselības aprūpē, īpaši interesējoties par ievainoto karavīru veselības aprūpi, ārstniecību, kā arī veselības aprūpi bēgļiem. Mūsu darba vizīte ilga trīs dienas, no 25. līdz 27. augustam. Tikāmies ar veselības ministru Olehu Musiju, kurš ir vienīgais bezpartijiskais ministrs valdībā, ilggadējs Ārstu biedrības prezidents, anesteziologs, Maidana medicīnas dienesta vadītājs, vienkāršs un draudzīgs cilvēks. Olehs gatavojas ziemai, kad slimnīcām nebūs apkures, medikamentu un pārsienamā materiālu krājumi valstī būs izsīkuši, mediķu algas vismaz trīsreiz mazākas nekā pie mums, arī veselības budžets izskatās smieklīgs pat uz Latvijas fona. “Būtu man jūsu problēmas…” smaida Olehs.
Tā kā Doņeckā šajā laikā notika aktīva karadarbība, mūsu vizīte aprobežojās ar Doņeckai blakusesošā Dņepropetrovskas apgabala apmeklējumu. Dņepropetrovskas reģionā dzīvo aptuveni 3,5 miljoni iedzīvotāju. Dņepropetrovska atrodas 240 km attālumā no Doņeckas, tā ir pilsēta ar attīstītu rūpniecību, izglītību, zinātni. Dņeprodzerdžinskā, kas ir Dņepropetrovskas piepilsēta, dzimis un uzaudzis bijušais PSRS līderis Leonīds Brežņevs, kas vēlāk savu dzimto pusi ekonomiski atbalstījis, radījis vai dibinājis šeit raķešu rūpniecību, elektrotehnoloģisko rūpniecību, metālapstrādi, kā arī virkni augstāko mācību iestāžu, tostarp Medicīnas akadēmiju.
Pirms došanās uz Dņepropetrovsku biju skatījies atsevišķus Krievijas kanālus, kas rādīja šo pilsētu kā sagrautu, ekonomiski novārdzinātu un iedzīvotāju pamestu rajonu. Īstenība izrādījās citāda – pilsētā bija labs apgaismojums, zālīte nopļauta, rosīga daudzstāvu dzīvokļu namu celtniecība. Katru dienu Dņepropetrovska uzņem 100 – 1000 bēgļu no Doņeckas apgabala, galvenokārt sievietes un bērnus.
Pārplūdina hroniskie slimnieki
Jādomā, ka Doņeckas apgabalā, kuru kontrolē seperātisti, sākusies humānā krīze, jo Dņepropetrovsku pārplūdinājuši hroniskie slimnieki no Doņeckas apgabala. Piemēram, slimnīcas nodaļa, kas veic hemodialīzes 120 pacientiem, šobrīd papildus hemodialīzes veic 78 bēgļiem no Doņeckas, turklāt tie visi ieradušies pēc ilgstošas neārstēšanas, ļoti smagā stāvoklī. Līdz ar to hemodialīzes tiek veiktas cauru diennakti.
Uz Dņepropetrovsku glābiņu meklēt ieradušies cukura diabēta slimnieki, jo Doņeckā nav insulīna un citu antidiabētisku līdzekļu. Uz bērnu psihoneiroloģisko iestādi ar 60 gultām (kuras aizņem Dņepropetrovskas reģiona bērni) atvesti 50 Doņeckas bērni ar dažādām iedzimtām un pārmantotām patoloģijām, psihiskiem traucējumiem utt. Māsiņa pa ceļam bērniem autobusā špricējusi miega līdzekļus. Gandrīz nekāda dokumentācija līdzi nav paņemta, nav ziņas par šo bērnu vecākiem un radiniekiem, lielākajai daļai nav zināmi arī vārdi. Bērni no Doņeckas bija atvesti, glābjot tos no iespējamas nogalināšanas, jo separātistu vidū esot noskaņojums, ka šādi bērni esot tikai lieki papildu izdevumi.
Grūtnieces ar grūtniecības vai ārpusdzemdes patoloģiju jau ir atmukušas no Doņeckas uz Dņepropetrovsku, jo separātistu līderi paziņojuši, ka visām sievietēm jādzemdē vienādos apstākļos, un specializēto mātes un bērna centru pārvērtuši traumatoloģijas hospitālī.
Bēgļu plūsmas aprūpi veic brīvprātīgie, galvenokārt studenti. Dņepropetrovskas iedzīvotāji aktīvi atbalsta bēgļu pieņemšanas punktus ar pārtiku, siltām drēbēm, higiēnas piederumiem. Pagaidām izdodas bēgļus izmitināt dažādās ēkās, kopmītnēs, tukšos dzīvokļos.
Uz Dņepropetrovsku (un Harkovu) evakuē arī ievainotos. Vidēji dienā Dņepropetrovskas klīnikas uzņem aptuveni 30 cietušos ar politraumām. Vieglākos pārved uz kara hospitāli, smagākos uz Dņepropetrovskas apgabala Mečņikova slimnīcu. Kara hospitālis ir izlaupīts, neremontēts, neattīstīts un būtu vienkārši jāver ciet. Par slimnīcu šo iestādi var uzskatīt tikai 19. gadsimta kara ārsts, bet reanimācijas nodaļas iekārtojums un aparatūra nav mainījusies kopš 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Mierinājums kara mediķiem, ka visa Ukrainas armija Janukoviča (iepriekšējais Ukrainas prezidents, kas esot sazadzies desmitiem miljardu dolāru) laikā esot līdzīgi izpārdota (izzagta) – mašīnas sarūsējušas, bez akumulatoriem. Tanki bez stobriem. Raķetes, kas nelido. Arī centrālais Kijevas kara hospitālis ļoti atpaliek no mūsdienīgas slimnīcas standartiem.
Var mācīties ievainoto aprūpē
Pārsteidzoša ir Mečņikova slimnīca. Iepriekšējam Veselības pārvaldes priekšniekam bijusi nelāga nojauta, un viņš pie slimnīcas uzbūvējis ļoti plašu neatliekamās palīdzības nodaļu ar diagnostikas iekārtām, operāciju zālēm, intensīvās terapijas palātām. Jau bijušas situācijas, kad vienlaikus ievesti trīsdesmit smagi pacienti, slimnīcas kolektīvs jau iemācījies ar šādām problēmām tikt galā.
Ievests apdedzis pacients, no kura birst patronas un granātas. Intensīvās palīdzības nodaļā guļ savs ducis ievainotu vīru, galvenokārt ar šautām brūcēm kājās un plašiem apdegumiem. Kāds virsnieks, kam lode iešauta kaklā, bet izgājusi cauri starp barības vadu un elpvadu, neievainojot lielos asinsvadus, taču izejas vārtos pārlaužot apakšžokli. Daži vieglāk ievainoti, nu jau kārtīgi apārstēti zaldāti bruņoti un guļ atsevišķās telpās tieši pie ieejas – viņu uzdevums būtu sargāt slimnīcu no provokācijām.
Pagājušonedēļ ievesta sašauta grūtniece, kurai bērnu izdevies saglabāt. Apmēram trešā daļa ievainoto ir civiliedzīvotāji.
Ievainoto aprūpē un politraumu ārstēšanā ukraiņi drīz būs pasaules megazvaigznes – nevienam citam nav prakses šādu slimnieku ārstēšanā. Pienācis laiks arī mūsu ārstiem braukt uz Mečņikova slimnīcu un līdzīgu klīniku Harkovā mācīties un praktizēt. Mūsdienu karš ir ļoti atšķirīgs no Otrā pasaules kara – tagad katrs ievainojums saistīts ar plēstu brūci, sašķaidītiem kauliem un iekšējiem orgāniem, apdegumu. Neticami daudz traumatisku amputāciju. Anesteziologs, ar ko kopā dzērām kafiju neatliekamās palīdzības nodaļā, stāsta, ka veduši pacientu ar ratiem no sanitārās mašīnas, bet pēkšņi nokritusi slimnieka kāja. Tajā brīdī noģībusi pieredzējusi māsa…
Kā varam palīdzēt
Šķiet, visvairāk mums no ukraiņiem vajadzētu mācīties tieši pirmo palīdzību vai otrādi – no viņu kļūdām. Sarežģītākais posms ar lielāko zaudēto dzīvību skaitu ir laikā, kamēr slimnieku nogādā no kaujas lauka līdz sanitārajai automašīnai, kurā nepaguris strādā ķirurgs, kur tiek sniegta reāla pretšoka un pretsāpju terapija. Līdz tam ievainoto ved ar bruņutransportieri vai KAMAZ, bet vienīgo palīdzību sniedz ar marli un žņaugu, kas ir automašīnas aptieciņā.
Vai mēs varam palīdzēt Ukrainai? Pirmkārt, mums būtu jāuzņem smagi cietušie Ukrainas karavīri rehabilitācijai – gan piešķirot šim mērķim valsts līdzekļus, gan vācot ziedojumus. Otrkārt, mums vajadzētu izvēlēties vienu no piefrontes pilsētām un palīdzēt medicīnas dienestam tieši. Sūtīt mūsu bijušās rezerves (padomju laika marles iepakojumus, vecas šprices un pašiem nederīgus pārsienamos materiālus) ir necienīgi, ja ne stulbi – bet tieši tā izskatījās mūsu pirmais atbalsts. Šķiet, ka Ukrainai visvairāk būs vajadzīgi pretsāpju un pretšoka līdzekļi, antibiotikas, moderns pārsienamais materiāls. Latvijas uzdevums ir aicināt visu Eiropu atbalstīt ukraiņus tieši ar šiem materiāliem.
