Būtu bīstami dzimstību vairot ar represīvām metodēm 0
Pensijas vecuma palielināšana nākotnē ir neizbēgama, un tie cilvēki, kas nebūs izaudzinājuši vismaz vienu bērnu, pilnu pensiju vecumdienās nav pelnījuši, nesen kādā intervijā paziņoja Latvijas Universitātes Demogrāfijas centra pētnieks Edvīns Vītoliņš.
Šim izteikumam sekoja diezgan plašas diskusijas internetā (tomēr aizskartas divas mums tik sāpīgas tēmas – pensijas un dzimstība), un demogrāfa viedoklim bija gan piekritēji, gan atbalstītāji. Man tas atsauca atmiņā Krievijas avīzē “Argumenti i fakti” nesen lasītu rakstu, kā šos jautājumus “sakārto” Ķīnā. Problēmas gan tur ir citādas nekā Latvijā, taču to risināšanas veidu varētu salīdzināt ar E. Vītoliņa piedāvāto.
Stāsts sākas ar reālu piemēru no dzīves – jauna ķīniešu ģimene uzzina, ka viņiem drīz gaidāms pieaugums. Topošie vecāki un viņu radinieki par šo vēsti ir sajūsmā, tomēr viss mainās, kad noskaidrojas bērna dzimums – uzzinājuši, ka gaidāma meitenīte, topošie vecāki nekavējoties pieņem lēmumu par grūtniecības pārtraukšanu. Kā žurnālistam skaidrojusi sieviete, meitenei Ķīnā reti izdodas izveidot karjeru, toties dēls gan varētu veiksmīgi izsisties un vecumdienās parūpēties par saviem vecākiem. Iemesls šādai diezgan necilvēcīgai domāšanai ir valsts politika. Cīnoties pret pārapdzīvotību, Ķīna ir noteikusi, ka ģimenē var būt viens bērns, bet par katru nākamo jāmaksā nodoklis (ap 3000 ASV dolāru). Ņemot vērā iepriekš minēto argumentu, protams, lielākā daļa vēlas, lai pēcnācējs būtu puika. Tā Ķīnai ir izdevies pietuvoties agrāk noteiktajam mērķim – samazināt dzimstību, taču ir radusies kroplīga demogrāfiskā aina, kur vīriešu jau šobrīd ir par 25 miljoniem vairāk nekā sieviešu, un šī atšķirība turpina strauji palielināties. Tagad Ķīna pat nolēmusi veidot īpašas sociālās kampaņas, skaidrojot, cik tomēr labi un jauki, ja ģimenē ir meitene… Taču, turpinot analizēt iemeslus, atklājas vēl viena sakarība – Ķīnas pensijas saņem pārsvarā tikai valsts sektorā strādājošie, pārējiem atliek cerēt uz iekrājumiem un bērnu palīdzību vecumdienās.
Kāds tam sakars ar mums? Kopīgas ir radikālās idejas, ka demogrāfisko situāciju var risināt ar represīvām un piespiešanas metodēm. Diemžēl kopā ar nedaudz uzlabotiem statistikas rādītājiem var nākt arī neveselīga un baisa attieksme pret ģimenes vērtībām.
No pirmā skata E. Vītoliņa priekšlikums par pensijas sasaisti ar bērnu skaitu kādam varētu šķist atbalstāms, pat ja piever acis uz to, ka tas ir diskriminējošs attiecībā uz tiem, kam dažādu iemeslu dēļ nevar būt bērni (pieņemsim, ka attiecībā uz viņiem likumos var ietvert atrunas).
Pirmkārt, biedējoša ir pati saistība, ka bērns vajadzīgs finansiālu iemeslu dēļ – tāpēc, lai viņa vecāki tiktu pie pensijas. Vai tad nepietiek ar to, ka dažās sociāli nelabvēlīgās ģimenēs jau šobrīd bērnu pabalsti ir “bizness”? Otrkārt, Vītoliņa kungs nav izskaidrojis, ko viņa izpratnē nozīmē “izaudzināt”? Piemēram, kāpēc tie vientuļie cilvēki, kuri visu mūžu godīgi maksājuši sociālo nodokli no saviem ienākumiem, nav pelnījuši pensiju, toties tā pienāktos vecākiem, kuru atvase aizgājusi neceļos un izcieš sodu cietumā? Vai pie pensijas izsniegšanas tiks vērtēta arī audzināšanas kvalitāte? Un kā ar to vecāku pensijām, kuru bērni pametuši Latviju un vairo citas zemes labklājību? Tad jau varbūt uzreiz pāriet pie Ķīnas metodēm – pensiju sistēmu likvidēt (reizē arī sociālā nodokļa iemaksas) un atbildību par vecākiem atstāt bērnu ziņā…
Katrs dzīvesstāsts ir tik individuāls un unikāls, ka valstij nepietiks ierēdņu, lai visus izvērtētu un pieņemtu Zālamana lēmumu, tāpēc cerams, ka šīs idejas paliks demogrāfu galvās, nevis likumos.
