Guntis Kalme: Nedomāsim, ka patriotisms ir pārliecība par savas valsts perfektumu 3
Latvijas valsts simtgadē ir labi saprast – ko tad svinam? Šai sakarā ir divi jautājumi. Pirmais – vai varam atzīmēt simtgadi, ja piecdesmit gadus bijām okupēti? Otrais – kas ir mūsu svētku būtība, vēsts? Ko sakām paši par sevi kā tautu?
Atbildot uz pirmo jautājumu, ņemsim palīgā vēsturi. Neatkarības karā aizstāvējām savu nupat izveidoto valsti, izkarojām un sākām veidot to no kara postažas par labklājīgu un plaukstošu. Tad nāca komunistu okupācija ar “Baigā gada” šausmām, kuru drīz nomainīja nacisti. Zinām, ka mūsu leģionāri bija spiesti uzvilkt vācu formu, lai vērstos pret sarkano atgriešanos Latvijā, ka tūlīt pēc okupantu ienākšanas divpadsmit gadus pret tiem cīnījās mūsu partizāni, ka pēc tam par Latviju iestājās skolnieki, inteliģence, reliģiskās un politiskās nevardarbīgās pretestības dalībnieki un ka tauta kopumā nepieņēma okupācijas režīmu. Zinām arī, ka okupācijas laikā Latvija pastāvēja de iure un mūsu trimdinieku politiskajā apņēmībā atgādināt pasaulei mūsu likteni.
Tātad mēs kā nācija svinam savu valstsgribu, kas tika pazemota “Baigajā gadā”, pārbaudīta vācu okupācijā un Leģiona cīņās. Tā rūdījās divpadsmit gadu partizānu karā, piecdesmit gadus pastāvēja tautas gara zemdegās un labvēlīgos apstākļos sāka iegailēties 1987. gadā un uzliesmoja 1991. gada barikāžu ugunskuros, lai īstenotos tagad, atjaunotajā Latvijā.
Bet tautas valstsgriba izriet no tās pašapziņas, kas tiek izteikta vēstī par sevi, kas un kāpēc viņi ir. Kas ir mūsu nācijas pašapziņas pamatvēsts, ko paši paužam par sevi?
Atbildot uz šo jautājumu, jāteic, ka šobrīd pastāv divas pretējas vēstis. Pirmā – mēs esam upuri, aizvien apspiesti, vēstures pabērni, bāreņu tauta, kas smakusi septiņsimt gadu verdzības jūgā. Aizrunājas pat līdz tam, ka esam “stukaču” un nodevēju tauta. Ja esam vergu pēcnācēji, kolaboranti un līdēji, tad gan nav saprotams, kuri un kādēļ dibināja un izcīnīja valsti, kuri pēc tās ilgojās un kuriem to vajadzēja atgūt?
Otrā – jēgpilnā un tāpēc pareizā – ka, neskatoties uz dažādiem iebrucējiem, mēs tomēr esam gribējuši un spējuši cīnīties par savām pamatvērtībām, esam pat ieguvuši un atjaunojuši savu valstiskumu.
Ko vēsturnieki saka par šīm vēstīm?
Par pirmo Edgars Andersons raksta: “13. – 20. gadsimtu vēsture iztulkota kā nepārtraukts latvju tautas ciešanu laikmets. Latviešu tauta bijusi tikai pasīvs objekts un nevis līdzveidotājs. Šāda doma vēl tagad izpaužas trafarēto svētku runu klišejās, kas piemin Latvijas vēstures septiņsimtgadīgo verdzību. Runātāji parasti neapjauž, ka no vēstures viedokļa šāds teiciens ir absurds, no psiholoģiskā slimīgs un no patriotiskā kaitīgs.”
Par otro Uldis Ģērmanis saka: “Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”
Kurai no vēstīm taisnība? Katrai var piemeklēt faktus un argumentus. Bet vēsture nav tikai jautājums par bijušo, bet daudz vairāk – par to, ko no tās secinām, mācām un galvenais – daudzinām, pavairojam, ar ko aizpildām savu informatīvo un vērtībtelpu?
Kuru ceļu iesim? Vaimanātāju, pašapsūdzētāju, sevis noliedzēju vai cīnītāju un varoņu ceļu? Zināt nodevējus un “stukačus” vajag, tautai jāzina ne tikai savi varoņi, bet arī antivaroņi, lai saprastu, kā top par tādiem, lai zinātu neiekrist uz tiem banālajiem un primitīvajiem kārdinājumiem – bailes, godkāre, mantkāre u. tml., ar kuriem kādreiz tiekam pārbaudīti. Arī mums nodarītās pārestības aizmirst nedrīkst, jo tas ir noticis ar mūsējiem.
Ko izvēlamies par savas tautas pārstāvi – Augustu Kirhenšteinu vai Oskaru Kalpaku?
Ja būtu izvēlējušies Kirhenšteinu – mīkstmiesīga naiva gļēvuļa paraugu, atmoda nenotiktu. Bet mēs sava gara zemdegās joprojām bijām un palikām kalpakieši, jo par paraugu intuitīvi bijām izvēlējušies pašaizliedzīgu latviešu karavīru.
Tas ļauj šodien izteikt mūsu tautas vēsti šādi: “Mūsu vēsture ir nevis apspiesto un izmantoto vēsture, bet brīvības alku, pretošanās cīņu un uzvaru vēsture! Tādēļ, ka mēs vienmēr esam gribējuši būt mēs paši. Mēs vienmēr esam cīnījušies par savu brīvību – labvēlīgos, nelabvēlīgos un neiespējamos apstākļos – VIENMĒR!”
Morāli labvēlīgie apstākļi bija Neatkarības karā, kad varējām cīnīties par saviem mērķiem, savās formās, savu komandieru vadībā. Nelabvēlīgi apstākļi bija Leģionā – kad maksa par pašas cīņas iespēju bija vācu forma. Neiespējami apstākļi bija partizānu karš – kad cīnījāmies bez Rietumu atbalsta un pret milzu pārspēku. Pilnīgi neiespējami apstākļi bija vēlākā nevardarbīgā pretestība, jo nebija pat cerību stariņa uz jelkādu rezultātu. Svecīšu iedegšana pie Jāņa Čakstes, okupācijas karogu noraušana un Latvijas karogu uzvilkšana, pragmatiski skatoties, šķita bezjēdzīgs risks, taču tas uzturēja tautas pašapziņu. No nieka svecītēm toreiz esam nonākuši līdz varenam svētku salūtam šodien. Vai bija vērts riskēt un cerēt, ticēt, gribēt pilnīgi bezcerīgos apstākļos? Jā un vēlreiz jā! Mēs uzturējām savu pašapziņu, atcerējāmies, ka mums reiz bija sava valsts, gribējām to atpakaļ, un kaut šajā nozīmē – mēs cīnījāmies!
Ja lietas skatām lielmērogā, kā tas tik lielos svētkos pienākas, jāteic, ka šīs vēsts lielais pierādījums ir mūsu vēstures megafakts – pati Latvijas valsts esība. Tāpēc svinam ko svarīgāku par valsts kā pārvaldes aparāta pastāvēšanu, mēs svinam savas tautas valstsgribu. Jo jau veselu gadsimtu mums ir griba un spēks par to iestāties. Un nedomāsim, ka patriotisms ir pārliecība par savas valsts perfektumu. Tajā mums vēl ir ļoti daudz ko pilnveidot. Patriotisms ir pārliecība par savas valsts nepieciešamību un tādēļ gatavību to aizstāvēt.
Dievs, radot cilvēkus, kā pirmo uzdevumu tiem lika “kopt un sargāt” (1. Mozus grām. 2:15) viņiem uzticēto zemi – Ēdeni. Mums tāda ir Latvija, tāpēc šodien apliecinām cieņu visiem tās zināmajiem un nezināmajiem kopējiem un jo īpaši sargātājiem – visiem, kuri militārās un nemilitārās cīņās un karos iestājās un dara to joprojām – par kādu no mūsu vērtībām – tautu, zemi, valodu, kultūru, suverenitāti, vēsturi, varoņgaru.
