“Skaidrs, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms šā kara!” Saruna ar igauņu rakstnieku Juhani Pitsepu 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmoreiz ar biologu, žurnālistu, skolotāju un vienu no pazīstamākajiem igauņu bērnu rakstniekiem JUHANI PITSEPU tikāmies jau šī gada martā, kad viņš bija atbraucis uz Latviju stāstīt par savu jauno grāmatu Latvijas grāmatu izstādē. Toreiz viņš teica, ka no savām vectēva laikā celtajām mājām netālu no Tartu izbraucot nelabprāt un ceļojums uz Rīgu esot tālākais pēdējo gadu laikā. Tā tiekot saudzēta gan veselība, gan daba.
Šoreiz Juhani ceļos uz Rīgu, lai saņemtu Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā kā starptautiskās balvas ieguvējs par romānu bērniem “Ir mēness zelta kuģis”. Rakstnieks piedalīsies arī Baltvilka balvas lasījumos 24. jūlijā – šoreiz ar jaunas bērnu grāmatas pieteikumu Marikas Muzikantes tulkojumā.
– Kā radās grāmata “Ir mēness zelta kuģis”?
J. Pitseps: – Patiesībā stāsts nāk no manas ģimenes pagātnes. Mana vectēva mājas bija pie Tervas Dienvidigaunijā, viņš nāca no lielas ģimenes. 1944. gadā divas vectēva māsas ar savām ģimenēm centās izbēgt uz Zviedriju. Visi pazuda ceļā, neviens īsti nezina, kas notika.
Bija rudens, laiks bija vētrains, droši vien laiva bija pārpildīta, krievu lidmašīnas un torpēdkuģi tolaik apšaudīja bēgļu laivas. Viņi nekad nenokļuva Zviedrijā. Tomēr vienai citai vectēva māsai izdevās tikt līdz Gotlandes krastam, un, kad 1990. gadā Stokholmā satikāmies, viņa man izstāstīja par savām bēgļu gaitām. Viņa arī stāstīja, kā visur bija mēģinājusi atrast māsas, bet tā arī neko nav uzzinājusi.
Materiālu vākšana grāmatai izstiepās gandrīz divdesmit gadu garumā, nopietni strādāju apmēram trīs no tiem. Esmu ļoti pateicīgs māksliniecei Gundegai Muzikantei, viņa bija mana darba nemitīga uzmundrinātāja, līdzīgs pagātnes stāsts bijis arī viņas ģimenē.
Varētu teikt, ka grāmatu veidojām kopīgi, jo tas nebija parastais gadījums, kad rakstnieks uzraksta grāmatu un tad ilustratoram atdod gatavu tekstu. Mēs radoši strādājām roku rokā, pēc viena soļa kopā domājām nākamo.
– Tagad pienācis laiks, kad bēgļiem var palīdzēt igauņi un latvieši, gluži tāpat kā kādreiz mūsu bēgļiem palīdzēja Gotlandē.
– Jā, taisnība. Turklāt šī ir palīdzība arī mums pašiem, mūsu garīgajai veselībai. Domāju, ka nemaz nav tik viegli stundām ilgi sēdēt pie datora un televizora, skatīties un lasīt ziņas par karu. Palīdzība bēgļiem dod mums iespēju darīt labu, tā mūs vieno. Mums ir jādzīvo mūsu ierastajā dzīvē, jādara viss, ko vien spējam. Es ticu, ka Putinam nav izredžu, nezinu gan, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, tomēr ceru, ka drīz Ukrainā atskanēs pēdējie šāvieni.
Ir skaidrs, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms šā kara. Ceru, ka Rietumu domāšana mainīsies, proti, cilvēki atskārtīs, ka nauda tomēr nav pati svarīgākā lieta pasaulē un ekonomiskā izaugsme nemaz nav tik nepieciešama.
Tas, kas ir visbūtiskākais, ir dzīvība, katrs cilvēks uz mūsu pasaules ir unikāls. Šis ir laiks, kad Eiropai būtu īpaši svarīgi atbrīvoties no Krievijas ekonomiskās ietekmes; laiks, kad varam lūkoties uz Ukrainu un domāt – tiešām, varam stāvēt pretim agresoram. Protams, mēs Igaunijā jūtamies drošāk, jo esam stiprāki, uz ielām redzot arī sabiedroto kareivjus.
– Vai domājat, ka ukraiņu kara bēgļi pie mums jūtas labi?
– Domāju, ka jā, mēs varam viņus labi atbalstīt, jo gluži tāpat kā viņi zinām, ko nozīmē dzīvot pastāvīgā uztraukumā, ko nozīmē atrasties pakļautībā.
Mūsu vecākā paaudze, piemēram, mana mamma, vēl labi atceras cīņas starp vāciešiem un krieviem, arī mūsu lauku māja Dienvidigaunijā tolaik tika nodedzināta, tās ir dzīvas atmiņas. Mēs labi varam iedomāties, kas pašlaik notiek Ukrainā, kā mazas tautas labi saprotam, ka tāda var būt arī mūsu nākotne.
Pašlaik Igaunijā mīt ap 45 tūkstoši ukraiņu bēgļu. Rit jau kara piektais mēnesis, bet nedomāju, ka kļūstam noguruši, mēs cenšamies palīdzēt, cik vien varam.
