Būtiska liecība par latviešu koktēlniecību 0
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz 10. novembrim apskatāma Arnolda un Ulda Rogu izstāde “Divi vienā”.
“Divi vienā” – šāds nosaukums izstādei rada asociācijas ar tirdzinieku un ražotāju reklāmām, akcentējot produkcijas efektivitāti un kvalitāti un solot skatītājiem ievērojamāku ieguvumu. Mākslinieks Uldis Roga, būdams asprātīgs cilvēks, ar šo reklāmu saukli paironizē gan par ļautiņu lētticību, gan pats par sevi. Tiesa gan, viņam ir taisnība – izstādē “Divi vienā” Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā patiesi vienā zālē apskatāmi divu mākslinieku darbi. Šogad 100 gadi aprit koktēlniekam Arnoldam Rogam. Lai ekspozīciju padarītu krāsaināku un aizpildītu plašo telpu, savus darbus rāda arī viņa dēls, akvarelists Uldis Roga. Izstāde nejauši sakrīt ar citu jubileju – tieši pirms 50 gadiem viņi abi – tēvs un dēls – pirmo reizi kopā piedalījās pašdarbības mākslinieku izstādē Dobelē.
1964. gadā iznāca Gaļinas Kārkliņas grāmata par latviešu koktēlniecību. Tā atklāja koktēlniecības tradīcijas un izaugsmi Latvijā. Līdzās profesionālo tēlnieku darbiem mākslas zinātniece lielu uzmanību veltījusi arī amatieriem, tautas talantiem. Pat pirmie redzamie latviešu koktēlnieki, kā Artūrs Bērnieks, Miķelis Pankoks, Krišjānis Kugra un citi, nebija ieguvuši profesionālu izglītību tēlniecībā. Viņi bija strādājuši galdnieku darbnīcās, dažs pamācījies pie kāda meistara, taču amata noslēpumus lielākoties apguvuši pašmācības ceļā, cītīgi strādājot un uzklausot vecāko kolēģu padomus. Ja papēta profesionālo koktēlnieku veikumu, tad būtiskas atšķirības no tautas talantu darbiem neatradīsim. Šo dalījumu profesionāļos un amatieros noteica padomju okupācijas gados. Tas neatbaidīja koktēlniekus, un, kā atzīmē Gaļina Kārkliņa, 20. gs. 60. gadu sākumā tautas meistaru (pašdarbnieku) Latvijā ir bijis vairāk nekā simt – starp viņiem arī Arnolds Roga. Diemžēl koktēlniecība pēdējos gados ir gandrīz uz izmiršanas robežas, tādēļ izstāde “Divi vienā” ir ļoti būtiska mūsu kultūras dzīvē, atgādinot par koktēlniecības plašo izplatību pirms 50 gadiem.
Sākdams ar lādīšu, šķīvju, papīra nažu un citu sadzīvei noderīgu lietu izgatavošanu, Arnolds Roga 20. gs. 50. – 60. gadu mijā pievērsās figūru griešanai kokā. 1962. gadā viņa darbi jau parādījās izstādē Rīgā. Tas kļuva par stimulu meistaram pievērsties koktēlniecībai arvien nopietnāk, attīstot savas amata prasmes. Drīz vien Bēnes vidusskolas darb-mācības skolotāja Arnolda Rogas tēli guva jo lielu ievērību. Tie ceļoja gan uz Tallinu un Viļņu, gan Maskavu, bet 1967. gadā tika pat līdz Monreālai Kanādā un Klīvlandei ASV.
Jubilejas izstādē apkopoti vairāk nekā 60 Arnolda Rogas kokgriezumi, jo daudzpusīgi atklājot meistara varēšanu. Viņš attēlo literāros varoņus no brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem”, Annas Brigaderes “Sprīdīša” un citiem populāriem darbiem. Viņu piesaista bērnu pasaule un pieaugušo dzīve no humoristiskās puses. Tēlnieks pasmaida par jauniešu un padzīvojušu cilvēku lakstošanos un kaitēšanos, pazobojas par pudeles brāļiem un medniekiem. Ik darbā viņš atrod izteiksmīgas pozas, vēl izteiksmīgākas sejas izteiksmes, tomēr nekad nekļūst dzēlīgs. A. Rogam ir labestīgs skats uz ļaužu sadzīvi. Tēli ar baudu dzīvo savu krāsaino dzīvi. Tie ir pilni vājību kā suns blusu, tomēr vitāli, piesūkušies zemes sulas un saules enerģijas.
Arī viņa dēls Uldis Roga savu vietu latviešu akvareļglezniecībā izcīnījis neatlaidīgā darbā. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, viņš vēlējās studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, bet netika uzņemts. Vēlreiz uzņemšanas eksāmenos viņš vairs nemēģināja piedalīties, taču gleznot ar akvareļkrāsām nekad nepārtrauca, iemantodams arī citu latviešu akvarelistu cieņu, tādēļ 1986. gadā tika uzņemts Mākslinieku savienībā.
Mākslinieks pievērsies galvenokārt Jelgavas un Zemgales ainavai. Viņa senās Kurzemes hercogistes galvaspilsētas, tuvāku un tālāku pagastu skati atklāj dzīves pilnskanību, vitalitāti un harmoniju. Nereti, tāpat kā tēvs, Uldis Roga pasmaida par cilvēku vājībām, kā tas atklājas lieliskajā akvarelī “Breigeļa motīvs talkā pie Abavas” (2011).
Pēdējos gados viņš sācis strādāt ar eļļas krāsām un pievērsies portretam. Par sevi viņš pasmaida, bet, gleznojot tuviniekus, kā meitas Indru un Ingu, mazmeitu Martu, arī znotu Mišu, šādas vaļības neatļaujas.
Izstāde ir ļoti dzīvespriecīga, dzīvi apliecinoša. Viena skumja nots pastarpināti tajā gan izskan – mūsu koktēlniecības noriets. Varbūt Arnolda Rogas jubilejas skate radīs atbalsi jaunatnē un Latvijas koktēlniecība tomēr atdzims?
