Peptīdi un līdzekļi locītavām 2
Peptīdi – par tiem Vladimiram pastāstījusi pazīstama ārste. “Uzzinājusi par maniem meklējumiem, viņa teica, ka ir savākusi informāciju par kādu pārbaudītu ārstniecības metodi, taču savā praksē nav lietojusi. Ja vēlaties, pamēģiniet. Runa bija par peptīdiem. To vēsture saistās ar Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) Kara medicīnas akadēmijā veiktiem pētījumiem, meklējot vielas, kas varētu stimulēt organisma atjaunošanos pēc ievainojumiem, stresa, pārslodzēm vai saskarsmes ar neierastiem mikrobiem. Jebkurai dzīvai radībai piemīt spēja veidot audus, kas tiek likti lietā tikai vajadzības reizē. Traumēta vieta ne tikai pārklājas ar jaunu ādu, bet arī saaug no iekšpuses, ķirzakai atjaunojas norauta aste, dzīvniekiem dzimumhormoni veidojas tikai pārošanās laikā. Pamatojoties uz informāciju par cilmes šūnām, šādas organiskās vielas, kam piemīt šaura specializācija, izdevās atrast un iestrādāt īpašos preparātos, kas palīdz stiprināt un pat atjaunot gan smadzeņu un nervu, gan sirds un asinsvadu sistēmas, gan aknu un locītavu darbību. Afganistānā un citos karstajos punktos vēl padomju laikos bija daudz karavīru, kuri peptīdu preparātus lietoja un pārliecinājās par to augsto efektivitāti. Lai nodrošinātu gan precīzāk mērķētu iedarbību, gan piemērotāku fasējumu, aktīvajai pamatvielai pievienoja dažādus šķīdinātājus vai piedevas, piemēram, žeņšeņa ekstraktu. Peptīdi pieejami gan kapsulās un pilienos, gan ādā ierīvējamās ziedēs. Kurss ilgst no viena līdz trim mēnešiem, tas ik pa laikam jāatkārto. Preparāti nav lēti, turklāt mūsu aptiekās nav nopērkami. Izplatīšanas tiesības pieder tikai Zinātniski pētnieciskajam revitalizācijas un veselības centram Sanktpēterburgā, kas, turpinot akadēmijā sākto zinātniskās izpētes darbu, izveidojis savu ražotni. Taču centram ir neliela pārstāvniecība arī Rīgā.
Riskējot izmēģināt peptīdu terapiju, man bija ļoti svarīgi, ka šo metodi neiesaka vis šarlatāni, kuri āpša taukus vai bebru dziedzerus pasludina par zālēm pret visām kaitēm, bet gan autoritatīvi zinātnieki un ka tā ir pārbaudīta praksē. Pusgada laikā man atgriezās runas spējas, bet kreisajā rokā un kājā atjaunojās kustīgums, tāpēc uzskatu, ka peptīdi – es lietoju smadzeņu un sirds darbības uzlabošanai paredzētos – man tiešām palīdz. Protams, vienlaikus dzeru arī ārstu ieteiktos medikamentus.
Par ļoti efektīvām uzskatu locītavu darbības uzlabošanai paredzētās homeopātiskās zāles. Esmu priecīgs par sadarbību ar ārstu homeopātu, kurš vērīgi uzklausa, kādus līdzekļus vēl lietoju, un neliedz padomus, kā tos veiksmīgāk kombinēt ar homeopātiskajiem medikamentiem.”
Ūdeņraža pārskābe un elpošanas ritms
“Nesen manu uzmanību piesaistīja ārsts Ivans Ņeumivakins – zinātnieks, kurš ilgus gadus darbojies kosmiskās medicīnas jomā, prestižu prēmiju laureāts. Bet galvenais jautājums, uz kuru viņš meklējis atbildi, – kā izvairīties no pārmēru intensīvas ķīmisko zāļu lietošanas, to vietā izmantojot dabai tuvākas vielas. Ņeumivakins pierāda, ka ar šādu uzdevumu dažreiz spēj tikt galā nepelnīti aizmirstā ūdeņraža pārskābe. Saskaroties ar organiskām vielām, tā strauji sadalās, veidojot ūdeni un atomāro skābekli. Tas ir spēcīgs oksidētājs, tāpēc der vīrusu, baktēriju, sēņu un parazitāru saslimšanu izraisītāju iznīcināšanai.
Jau vairākus mēnešus trīsreiz dienā dzeru pa pusglāzei silta ūdens, kam pievienots 10–15 pilienu ūdeņraža pārskābes.
Pirms vairākiem gadiem biju dzirdējis Buteiko uzvārdu. Zināju, ka Konstantīns Buteiko mēģina apgāzt ierasto pieņēmumu: jo dziļāk elposi, piegādājot organismam vairāk skābekļa, jo labāk jutīsies. Tieši otrādi, viņš apgalvo, ka cilvēkam visdraudzīgākais elpošanas ritms ir īsa ieelpa (1/3) un divreiz garāka izelpa (2/3), jo tas nodrošina tādu skābekļa un ogļskābās gāzes proporciju asinīs, kur gāzu proporcija sveras ogļskābās gāzes virzienā. Cilvēka fizioloģija un anatomija gadu tūkstošos piemērojusies tam, lai organisms spētu izturēt smagu slodzi, bet tās laikā organismā rodas daudz ogļskābās gāzes. Tikai pēdējie gadu simti ļauj dzīvot brīvāk – strādājot sēdēt, mazāk kustēties, vairāk ēst –, tāpēc dzīvesveids ir konfliktā ar fizioloģiju. Kad par Buteiko metodi dzirdēju pirmoreiz, biju vesels un par tādām lietām neinteresējos. Taču pēc saslimšanas, ieradies uz pieņemšanu pie dakteres Tamāras Tjūnes, kabinetā ieraudzīju grāmatu Fizioloģija labo medicīnas kļūdas, kurā šī metode bija atgādināta. Drīz sapratu, ka tās praktizēšana ir sarežģīta, jo, vienlaikus darot kaut ko citu, tā elpot nav iespējams. Vairāk interesējoties par šo metodi, atradu informāciju, ka, pamatojoties uz Buteiko atziņām, zinātnieki izveidojuši speciālu aparātu, kas nodrošina optimālu skābekļa un ogļskābās gāzes proporciju gan ieelpā, gan izelpā. Iegādājos to un, kopš lietoju, esmu ne tikai atteicies no asinsspiedienu regulējošām tabletēm, bet pat atsācis regulāri peldēt.
Patlaban studēju un esmu gatavs izmēģināt vēl kādu elpošanas metodi, ko pētījis medicīnas zinātņu doktors Jurijs Vilunass. Viņa galvenais atradums ir elsojošā elpošana. Zinātnieks uzskata, ka, to apgūstot, iespējams sekmīgi ārstēt elpošanas ceļu kaites, sirds un asinsvadu sistēmas slimības, pat diabētu.
Kategoriski esmu pret pašārstēšanos, tāpēc mani vēl jo vairāk izbrīna tas, kāpēc ārsti, vismaz vairākums, nevēlas savām ierastajām metodēm pievienot kādu no šādiem zinātnē pārbaudītiem jaunumiem, bet stūrgalvīgi turas pie principa, ka drošas ir vienīgi iemītās takas. Tikai viens mediķis, urologs, ar kuru pēc sen veiktas operācijas joprojām esam labos draugos, bija ar mieru vairāk papētīt disku, ko iegādājos kopā ar elpošanas aparātu.”
