Būt veselam skarbi jāmācās. Spēka stāsts pēc pārciesta mikroinsulta 2
Izmanto tradicionālās un alternatīvās metodes
VLADIMIRS STROJS 2009. gadā pārcieta mikroinsultu, bet pēc trim gadiem atgadījās nākamais, šoreiz niknāks. Tas ietekmēja runas spēju un padarīja nekontrolējamu ķermeņa kreiso pusi. Patlaban 75 gadus vecais kungs ar slimības sekām daļēji ticis galā. Tas panākts, vienlaikus ar tradicionālās medicīnas ieteikumiem veselības atgūšanai saprātīgi izmantojot arī alternatīvās metodes.
“Vienmēr esmu dzīvojis aktīvi. Kādreizējā Alfā citādi nemaz nevarēja: prestižs uzņēmums, augstas prasības, lielas izaugsmes iespējas – strādāt vienīgi astoņas stundas dienā tika uzskatīts zem inženiera goda. Pamatīga slodze kopā ar stresu bija arī vēlāk, kad uzņēmumu likvidēja un iepazinu gan bezdarbnieka statusu, gan nepieciešamību apgūt jaunu darbošanās jomu – žurnālistiku. Vienmēr esmu bijis arī Latvijas Ukraiņu biedrības aktīvists,” ar savu dzīves gājumu iepazīstina Vladimirs Strojs.
Reiz pēc saspringtas dienas viņš apmeklējis relaksācijas procedūru Nuga Best masāžas salonā. Atgriežoties mājās, sācis just dīvainu gurdenumu. “Gribēju tikt dzīvoklī, bet nevarēju iedabūt slēdzenē atslēgu. Mazliet atpūties, sēdos pie datora un mēģināju pastrādāt, bet aptvēru, ka rokas neklausa, kustības palēninātas. Jutu, nav labi, bet pie ģimenes ārsta varēja tikt vienīgi pēc trim dienām. Mani apskatīja un aizsūtīja pie neiropatologa. Viņš, kā jau parasts, – uzsit ar āmurīti pa celi, liek piedurt pirkstu pie degungala un parādīt mēli. Izrakstīja tomogrāfiju, bet tur rindā jāgaida trīs nedēļas. Man paskaidroja: viss liecina, ka jums smadzenēs noticis kaut kas slikts, taču problēma ir novērsta. Tas notika 2009. gadā. Lēkme tiešām bija garām, taču īsti vesels nejutos, kaut gan cītīgi izpildīju visus ārstu norādījumus.”
Ātrā palīdzība palīdz, nevis ārstē
2011. gada novembrī Vladimirs Strojs piedalījās emocionāli satraucošā pasākumā. “Ejot uz tramvaju, pēkšņi radās sajūta, ka ir kustību koordinācijas traucējumi. Kājas kā svešas – uz līdzenas vietas uzgrūdos trotuāra apmalei, pakritu. Kā tādās reizēs ierasts, cilvēki domā, ka dzērājs, met līkumu. Labi, ka viens tomēr apstājās un sadzirdēja manu lūgumu izsaukt ātros.
Mani aizveda uz Gaiļezera slimnīcu. Palātā vietas nebija – mani apskatīja, sašpricēja un atstāja koridorā. Pēc vairākām stundām zvanīja sievai: varat braukt pakaļ! Kad viņa uztraucās, ko naktī ar mani iesāks, saņēmu atļauju palikt slimnīcā līdz rītam.”
Pēc atgriešanās mājās viss atkārtojies tāpat kā pirmajā reizē: ģimenes ārsts, neiropatologs, tomogrāfija. Šoreiz arī slimnīcas neiroloģiskā nodaļa. “Konstatēja, ka esmu pārcietis išēmisko insultu – tas ir holesterīna sabiezinājuma vai tromba izraisīts asinsrites traucējums kādā no smadzeņu asinsvadiem. Brīdināja, ka priekšā nopietna ārstēšanās. Kad interesējos, kāpēc mani nepaturēja slimnīcā un neārstēja uzreiz pēc negadījuma, atbilde pārsteidza – dzīvībai bīstamo stāvokli taču jums novērsa. Kopš Rīgas 1. slimnīca likvidēta, ātrās palīdzības uzdevums nav kādu ārstēt, bet gan sniegt tikai pirmo palīdzību.”
Zāles visu mūžu, pārējais – pavāra ziņā
Sekoja dažādi apsekojumi un izmeklējumi, pēc kuriem viņš tika pie iespaidīga daudzuma recepšu preparātu. “Kad prasīju, cik ilgi šie medikamenti būs jālieto, atbilde satrieca – visu mūžu. Teicu, ka zāļu instrukcijās minēts daudz blakņu, bet man paskaidroja, ka instrukcijas raksta vien tālab, lai demonstrētu, cik preparāts sīki izpētīts, teorētiski pieļaujot pat maziespējamo. Mana situācija esot tik nopietna, ka jātiek galā ar galveno problēmu. Ja tomēr parādīšoties kāda blakne, ķeršoties tai klāt, bet labāk lai velti neuztraucoties un instrukcijas nelasot. Kad ieteicos, ka blakusparādību mazināšanai varbūt vajadzētu lietot kādu uztura bagātinātāju vai pārtikas piedevu, dakteris ieteica šādus jautājumus labāk apspriest ar pavāru. Man tas joprojām šķiet ciniski. Bērnībā man bija vārga veselība – karš, slikts ēdiens; zinu, ko nozīmē, kad viena slimošana beidzas, bet uzreiz pieķeras cita. Taču zinu arī to, cik daudz dod labi organizēta profilakse, kas liedz iespēju vienai kaitei izraisīt nākamo. Tā bija liela kļūda – iznīcināt uz profilaksi virzīto medicīnas sistēmu, kas darbojās padomju laikā. Vismaz Alfā bija sava poliklīnika, kur strādāja izcili speciālisti. Iekams nebija veikta rūpīga vispārējā veselības pārbaude, pie darba galda stāties nedrīkstēja. Situācija, kad, ārstējot vienu slimību, tiek pavērts ceļš citai, nebija iespējama.
Par zāļu lietošanas instrukcijām ārstam gan taisnība: lielākā daļa slimnieku var neuztraukties, jo tās tiešām nelasa. Taču daudzi – te runāju par krievvalodīgajiem – to nedara tāpēc, ka tieši uz krieviski rakstītās anotācijas uzlīmēta lapiņa ar tulkojumu latviešu valodā. Ja valsts valodu tik labi neprot, vieglāk palikt neziņā, nekā iedziļināties sīkiem burtiņiem rakstītajā tekstā.”
Vladimirs Strojs uzsver, ka sīki izstudē informāciju par visiem izrakstītajiem medikamentiem. Ārstu un zinātnieku brīdinājumus par to, ka medikamentu pārmērīgas lietošanas dēļ veselībai bieži rodas vairāk sliktuma nekā labuma, viņš uztver ļoti nopietni. Šo viedokli atbalsta arī viņa sieva, kura pēc kādreiz piedzīvotās vilšanās tradicionālās medicīnas iespējās veselību atjaunojusi ar netradicionālām metodēm. Veģetāriete, aizrāvusies ar ājurvēdu, Austrumu filozofiju, jogu. Arī Vladimirs jau 17 gadu ir veģetārietis.
Rātni, bet pa apli?
“Visu mūžu mans galvenais darba instruments bijusi galva. Pieņemt, ka smadzeņu darbība turpmāk būs atkarīga tikai no zālēm, šķita biedējoši. Sevišķi situācijā, kad redzi: cilvēks pat pēc visnopietnākās saslimšanas patiesībā tiek palaists pa apli, pa kuru viņam paklausīgi jāiet. Ģimenes ārsts, tad norīkojums pie viena, otra speciālista; katrs sūta uz savām pārbaudēm vai analīzēm, uz kurām rinda dažreiz tik gara, ka atbildi var arī nesagaidīt. Gribi uzreiz? Izmanto privātās medicīnas pakalpojumus, bet tas maksā desmit reižu dārgāk un lielākajai daļai cilvēku nav pa kabatai. Taču visvairāk uztrauc, lūk, kas: ja kādā no ārstēšanās posmiem notiek kaut kas slikts, neviens par to neatbild.”
Vladimirs Strojs atceras, ka slimnīcā viņam konstatēja palēninātu sirdsdarbību, tāpēc deva zāles tās paātrināšanai. Taču ārsts, pie kura viņš vērsās vēlāk, apskatījis stacionārā veiktos ierakstus, bija neizpratnē: jums taču ir bradikardija – palēnināts pulss sirds aritmijas dēļ, un tad šis medikaments neder.
“Tātad par savu veselību atbildīgais ir tikai pats cilvēks. Tas nav normāli, taču vienlaikus māca mobilizēties un uzņemties atbildību. Esmu spiests to darīt.”
Neviena metode nav panaceja
Homeopātija, viļņu terapija, naturopātija, manuālā terapija – ne to vien šajos gados Vladimirs Strojs iepazinis un izmēģinājis līdztekus tradicionālajām ārstēšanās metodēm. Secinājums – tās darbojas, taču vienīgi tad, ja jārisina konkrēts uzdevums, nevis uztverot kā panaceju visu problēmu novēršanai. “Manā situācijā nepietiek ar principu: ja ar kādu manipulāciju nevar palīdzēt, lai tā vismaz nekaitē, – es vēlos tikt izārstēts. Tāpēc, izvērtējot esošo un iegūstot jaunu informāciju, nesamierinos tikai ar ārsta kabinetā dzirdēto, bet izmantoju medicīnas literatūru, presi, internetu. Sieva šajos meklējumos palīdz. Vērīgi studējam publikācijas par zinātnes piedāvājumu jaunu ārstēšanas metožu izpētē, taču nopietni izturamies pret tautas medicīnas ieteikumiem, dziednieku pieredzi. Ja ārsts vai netradicionālas metodes zinātājs, pie kura vēršos, paziņo, ka tikai viņš ir speciālists visos jautājumos, bet pārējie neko nesaprot, mana ticība viņam zūd. Uzskatu, ka tādos gadījumos labāk pāriet no viena speciālista pie otra, kaut gan tas vienmēr ir nepatīkami, jo var būt abpusēja vilšanās, dažreiz pat aizvainojums, arī papildu izdevumi. Bet ieguvums, ko dod pilnīga paļaušanās uz cilvēku, kuram esi uzticējis savu veselību, vismaz mani vedis uz atveseļošanos.”
