Būt vecmāmiņai – tā ir pazemības skola 0
Žurnālistes Svetlanas Jakovļevas mazdēls dzimis pirms astoņiem gadiem, bet viņai šķiet, ka tas noticis vakar. Portālā Matrony.ru viņa dalās savās pārdomās, izskaidrojot, kā nonākusi pie virsrakstā nosauktā secinājuma – būt vecmāmiņai nozīmē mācīties pazemību.
Labi baroto jaundzimušo (bērns svēra četrus kilogramus) no dzemdību nodaļas uz palātu atnesa Svetlanas znots. Tad nāca bērnu ārsts. Kamēr viņš pārbaudīja zīdaini, meistarīgi pagriežot no viena sāna uz otru, saliecot un atliecot rociņas, pieliecot galviņu, Svetlana paniski baidījās, ka bērns tiks nejauši nomests zemē.
Kādi secinājumi vēl radās žurnālistei, lasiet tālāk: “Šīs bailes un pārmērīgais uztraukums, kā es vēlāk sapratu, nozīmēja, ka esmu kļuvusi par vecmāmiņu.
Mazdēls piedzima trīs gadus pēc tam, kad viņa vecāki apprecējās, tāpēc man šķita, ka esmu pilnībā gatava jaunajai lomai. Jautājumi, kas satrauca manas līdzīgā statusā esošās draudzenes, man bija skaidri.
Dažās pazīstamās ģimenēs pieņemts, ka mazbērni sauc vecmāmiņas vienkārši vārdos, lai nekas neatgādinātu ne tik vecajām sievietēm par viņu vecumu. Man nebija jautājumu par to, kā mani sauks mazdēls. Tikai “vecmāmiņa” un nekā citādi, jo man šis vārds ir īpašs: pirmajos dzīves gados mani uzaudzināja vecmāmiņa. Pie viņas mani atveda deviņu mēnešu vecumā, un pirmais vārds, ko iemācījos runāt, bija “vecmāmiņa”. Visu dzīvi viņa palika man labākā, sirsnīgākā un neapstrīdamā autoritāte.
Bija vēl viens jautājums, kuru biju izlēmusi jau iepriekš. Es negribēju apciemot mazdēlu tikai laiku pa laikam, es gribēju aktīvi piedalīties viņa dzīvē.
Pirmie mēneši jaunajā lomā atnesa pārsteigumus, dažreiz ne ļoti patīkamus.
Pilnīgi negaidīti man bija tas, ka tūlīt pēc mazdēla dzimšanas mana meita un znots arī sāka saukt mani par vecmāmiņu.
“Mūsu vecmāmiņa atnākusi,” paziņoja znots, tiklīdz es parādījos uz sliekšņa. Sākumā es vārgi mēģināju protestēt, pieprasot, lai mani sauc kā iepriekš. Taču mazdēla vecāki patiesi nesaprata, ar ko neesmu apmierināta. Arī es pati to īsti nespēju izskaidrot. Galu galā es pieradu pie tādas uzrunāšanas.
Kopumā varu teikt, ka vecmāmiņas loma, manuprāt, ir īsta pazemības skola.
Visgrūtāk ir saprast, ka mazbērna audzināšanā tu neesi pirmajā lomā, un pēdējais vārds vienmēr pieder vecākiem.
Visas vecmāmiņas bez izņēmuma, (es to zinu no savas un draudzeņu pieredzes) ir pakļautas vienādam kārdinājumam. Mums šķiet, ka jaunizceptie vecāki daudz ko dara “nepareizi”: viņi nepareizi baro bērnu, liek gulēt nepareizi, nepareizi rotaļājas ar bērnu.
Jo vecāks kļūst mazdēls vai mazmeita, jo vairāk šo “nepareizi”. Sākumā es bieži strīdējos ar znotu un meitu par dažādiem aprūpes un audzināšanas jautājumiem. Dažreiz šie strīdi pārauga īstos konfliktos.
Tad nolēmu par savām problēmām pastāstīt mācītājam. Viņš uzklausīja manas sūdzības par pārāk stingrajiem un dažreiz, kā man šķita, nežēlīgajiem mazdēla vecākiem un jautāja:
– Kad audzināji savu meitu, vai pati izlēmi, kā to darīt?
– Jā, jo mani vecāki bija tālu prom.
– Ir jāsaprot, ka par tava mazdēla audzināšanu pilnībā atbildīgi viņa vecāki.
Nevajag kaitināt viņus ar nebeidzamiem padomiem un ieteikumiem.
Dot padomu var tikai tad, ja viņi to lūdz, un tas jādara ļoti delikāti, nekādā ziņā kategoriski.
Es ņēmu vērā šos gudros vārdus. Patiešām, mēs dzīvojām citā laikā un audzinājām savus bērnus atbilstoši tā laika priekšstatiem. Tagad ir jauns laiks, kas prasa citādu audzināšanas pieeju. Pakāpeniski nomierinājos, sāku vairāk uzticēties meitai un znotam un cienīt viņu nostāju. Jāsaka, ka tas labvēlīgi ietekmēja ģimenes mikroklimatu.
Pēc tam, kad pārstāju uzbāzties un nogurdināt ar saviem padomiem, pamanīju, ka meita un znots labprātāk ieklausījās manā viedoklī.
Savukārt mazdēla vecāki laiku pa laikam izsaka man pretenzijas. Visbiežāk viņi pārmet man mazbērna izlutināšanu un patstāvības neieaudzināšanu viņā. Un tā ir taisnība. Ir ļoti grūti cīnīties ar vēlmi visos veidos rūpēties par mazo cilvēku. Piemēram, meita neļauj man nest mugursomu, kurā saliktas mazbērna mantas. Viņa pārliecināta, ka savas mantas viņam jānes pašam. Bet, kad paceļu šo mugursomu, man tā šķiet pārāk smaga, tāpēc, tiklīdz esam vieni ar mazdēlu, es pārkāpju aizliegumu un nesu viņa mugursomu. Es saprotu, ka tas ir nepareizi, bet žēlums pret mazdēlu gūst virsroku.
Vecmāmiņas misija ir diezgan sarežģīta, tā prasa lielu gudrību un, protams, zināmu laiku un pūles. Turklāt es arī strādāju. Bet, tā kā es jau no paša sākuma nolēmu, ka aktīvi piedalīšos mazdēla liktenī, mums ar viņa vecākiem ir noteikta vienošanās: reizi nedēļā no piektdienas līdz sestdienai viņš nakšņo pie manis, un sestdienā es vedu viņu uz baseinu. Tāds grafiks piemērots visiem.
Znots un meita manu “dežūru” uztver kā pašsaprotamu. Viena no manām draudzenēm pārdzīvo par līdzīgu gadījumu – saka, ka no jaunajiem vecākiem nesagaidīsi pateicību.
Man nav vajadzīga viņu pateicība.
Mani komunicēšana ar mazdēlu dara patiesi laimīgu, tāpēc es pati esmu pateicīga mazdēla vecākiem par to, ka viņš ir piedzimis”.
