Aleksejs Grigorjevs: Varas maiņā Krievijā noteicoša loma ir cilvēkam ar bisi. Būt vai nebūt Krievijas revolūcijai? 25
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skatoties uz nesenajām demonstrācijām Krievijas pilsētās, liekas, tūlīt sāksies kārtējā Krievijas revolūcija! Vēl nekad šajā gadsimtā ielās nebija iznācis tik daudz ļaužu.
Tomēr nevar neņemt vērā arī Krievijas prezidenta Putina preses sekretāra Peskova teikto: “Daudz? Daudz cilvēku balsojuši par Putinu. Ielās to daudz nebija.” Tātad viss ir relatīvs.
Cilvēku ielās bija pietiekami, lai sabaidītu un saniknotu Krievijas varu, bet ne tik daudz, lai to gāztu. Tagad vara mēģina iebaidīt potenciālos protestētājus, lai tie sēdētu mājās.
Ļoti iespējams, ka kādu laiku šī taktika darbosies. Tomēr tas nemainīs varas popularitātes krišanos uz varas degradācijas fona. Situācija pakāpeniski sāk līdzināties tai, kas bija pirms Krimas un Donbasa sagrābšanas.
Krimas pievienošana Krievijai, izdabājot krievu imperiālistiem (ap 80% Krievijas iedzīvotāju), samierināja vēlētājus ar valdību un līderiem, kuri jau sākuši apnikt.
Sajūsma par Krievijas varenību jūtama vēl šodien, tomēr tā plok, un izskatās, ka to vairs nepanākt ar tiem pašiem līdzekļiem, piemēram, sagrābjot Latviju.
Pavērsiena punkts bija tad, kad Maskava pacēla pensijas vecumu. Kā runā Krievijā, pensijas izkonkurējušas Krimu. Protams, arī tā tikai daļēji ir patiesība. Bet tendence redzama. Putina popularitāte krītas, kaut gan joprojām turas samērā augstā līmenī.
Ar tendenci vien revolūcijai nepietiek, it sevišķi Krievijā. Tomēr melnie gulbji turpina lidināties pāri Krievijas debesīm un sarkano karodziņu aplenkums ap varu sašaurinās.
Gaisā jūtams nogurums no tām pašām sejām pie varas.
Krievijā nepieciešama daudzu nopietnu un dažu gadījuma rakstura faktoru sakritība, lai iznāktu tas, par ko Puškins iesaucies: “Krievu dumpis, bezjēdzīgs un nežēlīgs.”
Ļeņins, rakstot par Maskavas dumpi 1905. gada decembrī, atzīmē, ka viens no tā sakāves iemesliem bijusi dumpinieku atteikšanās no armijas saaģitēšanas, lai tā viņiem pievienotos.
Arī Ukrainas bēguļojošā prezidenta Janukoviča lēmumu mukt no Kijevas vairāk par visu ietekmēja viņa sardzes pazušana – karavīri vairs negribēja šaut uz tautu un vienkārši aizgāja mājās.
Varas maiņā Krievijā (brīžiem arī citur postpadomju telpā) noteicoša loma ir cilvēkam ar bisi.
Krievijā, līdztekus Puškina aprakstītajam tautas dumpim, bijuši arī citi piemēri, kā beidzies nepopulāriem režīmiem atvēlēts laiks.
Zīmīgs atgadījums notika ar Katrīnas Lielās dēlu ķeizaru Pāvilu, kuru viņa galminieki kādā marta naktī nogalināja viņa paša guļamistabā ar troņmantnieka Aleksandra ziņu.
Zīmīgi, ka ķeizars Pāvils savu dzīvi beidza tāpat kā viņa tēvs ķeizars Pēteris III, Katrīnas vīrs. Arī pēdējā Krievijas ķeizara Nikolaja II dzīve ir beigusies vardarbīgi, bet tas notika drīzāk krievu dumpja rezultātā un ietvaros.
Ja jau runa ir par cariem, jāmin arī Krievijas impērijas reformators, kurš izbeidzis dzimtbūšanu 1861. gadā un kuru piebeidza krievu kreisie teroristi ar bumbu palīdzību.
Pastāv teorija, ka savu galu galminieku sazvērestības iznākumā saņēma arī viens no lielākajiem izdzimteņiem Krievijas tronī Josifs Staļins.
Vēlreiz par tendenci – ar dumpi vai galminieku sazvērestību, vai bez jelkādas vardarbības, dabiskā ceļā – Krievijas valdnieki aiziet no varas mirstot.
Mēs, bijušo padomju cilvēku paaudze, to labi atceramies. Izņēmumu ir ļoti maz: Hruščovs, Gorbačovs, Jeļcins. Par Ļeņinu atsevišķs stāsts. Arī par šā marta 90 gadu jubilāru Gorbačovu stāsts ir atsevišķs – viņu revolūcija izglāba.
