Kāpēc rinda “ieķīlējas” tieši pirms manis? 0
Kad stāvu lielveikala rindā pie kases, vienmēr notiek kaut kādas dīvainas darbības, kas aizkavē rindas virzīšanos uz priekšu. Kā tas var būt, ka vienmēr tieši pirms manis gadās kāda veca kundzīte, kas ilgi groza rokās santīmus un nevar no tiem atvadīties, vai arī neapdomīgs večuks, kas nav pamanījis, ka, ņemot divas pulvera pakas, jāmaksā tikai par vienu. Protams, ka otru paku viņš nav paņēmis! Tad kasiere pamet kasi un dodas pēc konkrētā pulvera, bet man savā biezajā ziemas mētelī jāstāv un pacietīgi jāgaida. Citreiz atkal kāda jauna meitene pēkšņi konstatē, ka viņai bankas kartē naudas nepietiek, un lēnām sāk izsvērt katra pirkuma lietderību. Gadījās arī tā, ka viena saldummīle bija sabērusi vienā maisā piecu dažādu šķirņu un cenu konfektes. Kamēr tās tika dalītas pa frakcijām, man šķita, ka es nobeigšos. Kopš padomju laikiem man ir alerģija pret rindā stāvēšanu. Tad pakrūtē sāk kņudināt dusmu peles, saīgums pārņem prātu un sevi jāmierina kā Karlsonam — mieru, tikai mieru! Mēģinu domās pārmest loģisku tiltu no dusmu stāvokļa uz filozofisku mieru, nodarbojos ar pašsuģestiju. Meklēju klusuma centru sevī, kur patverties no visādiem meža dīvainīšiem. Rindā stāvot, mēs saskaramies ar citu cilvēku domām, dzīves tempu un ieradumiem. Nevaru prasīt, lai visi trakajā žurku skrējienā skrietu manā tempā un ar manu attieksmi pret lietām. Tomēr nesaprotu, kāpēc tieši gada beigās, kad jau tā iestājies paātrinājums un laika nekam vairs nepietiek, rindas kļūst garākas, uz ielām sastrēgumi lielāki un arī autostāvvietā nav kur mašīnu nolikt. Katrs brauciens uz veikalu ir kā tests nervu sistēmai un kā skola iecietības un cilvēkmīlestības vairošanai sevī. Labi gan, ka sācies jauns gads un dzīve atgriežas normālās sliedēs. Kas nekait dzīvot janvārī, kad laiks kļūst gausāks, rindas – īsākas, dienas – arvien garākas! Un sirdī apziņa, ka ļoti daudz kas vēl priekšā.
