Būt savu dusmu pārvaldniekam: vai un kā to izlādi kontrolēt 0
Dusmas ir dabiskas, spēcīgas emocijas, kas prasās pēc izlādes, paužot neapmierinātību, protestējot vai izsakot pārdzīvojumus. Vai un kā šo enerģijas izlādi kontrolēt?
EMOCIJU ENCIKLOPĒDIJA
Psihoterapeite psiholoģe ZANE KRŪMIŅA par dusmām:
– Dusmas izjūt pilnīgi visi cilvēki, tās ir tikpat dabiskas kā prieks, skumjas vai bailes un tikpat svarīgas kā visas pārējās emocijas. Tomēr reizēm cilvēki cenšas dusmas nepamanīt, nostumt vai noliegt. Viens no iemesliem ir dusmu “sliktā reputācija”: tās bieži uzskata par negatīvajām emocijām, no kurām kaunamies, baidāmies, jūtamies vainīgi. Jo spēcīgāk tās apspiežam, jo lielāku iekšējo spriedzi tās rada. Nereti apslāpētas tās var kļūt par ieroci, kas vēršas pret pašu cilvēku – sākot sevi vainot, dusmojoties uz sevi (nevis uz ārējo dusmu cēloni), saredzot sevi kā sliktu, liedzot sev prieku dzīvot, ieslīgstot apātijā. Būtībā tas ir depresijas mehānisms, kas dusmu enerģiju postoši vērš pret pašu cilvēku. Dusmoties uz otru šķiet pārāk bīstami, baidoties tādā veidā viņu zaudēt, tādēļ neapzinātā izvēle ir dusmoties pašam uz sevi.
Apslāpētas dusmas var izpausties arī caur pasīvu pretestību, netiešu agresiju. Reizēm tie var būt sīki niknuma pilni dūrieniņi – sarkastiskas piezīmes, klusēšana, izteikumi vai rīcība, kas otram liek justies vainīgam, sodītam, kritizētam. Līdzcilvēkiem šāda dusmu forma var būt grūtāk izturama – jo neizprotami ir īstie dusmu iemesli. Apspiestas dusmas attiecībās rada lielāku plaisu nekā atklāti konflikti. Spēja parādīt savas dusmas un mēģinājumi pēc tam risināt situāciju liecina par uzticēšanos un lielāku patiesumu. Ja dusmas ir nekontrolētas un neapvaldītas, tās var kļūt ārkārtīgi destruktīvas un postošas. Tās var apdraudēt citu robežas, sāpināt, aizvainot un reizēm pat izraisīt attiecību pārrāvumu. Nereti visspēcīgākās dusmas raisa bezspēcības izjūta, aizvainojums un skaudība.
Dusmām patiesībā piemīt sargājoša funkcija – pateicoties tām, cilvēks saprot, ka kaut kas viņa situācijā nav pieņemams, nav īsti tā, kā vajadzētu būt. Līdz galam izprotot savu dusmu iemeslus, paveras lielāka iespēja saglabāt personīgās robežas. Dusmas, kas radušās kādā konkrētā situācijā, var būt kā signāllampiņa – manas robežas ir pārkāptas, tāpēc šobrīd ir būtiski lūgt cienīt un respektēt sevi.
Dusmas mudina rīkoties, tās palīdz uzsākt ko jaunu vai arī atteikties no kaut kā traucējoša. Tām piemīt radošs potenciāls. Ne reizi vien dzirdēts – sadusmojos un izlēmu, kā rīkoties.
Tā ir vērtīga prasme – būt savu dusmu pārvaldniekam – izmantot kā vērtīgu informācijas avotu par sevi un apkārt notiekošo, bet neieslīgt dusmu tīmekļos, tikt skaidrībā par to iemesliem, prast nosargāt sevi un nenodarīt pāri citiem.
“Neko nesāc dusmās! Tikai muļķis vētras laikā kāpj uz kuģa.”
J. Haugs
