Bērnam būt piesardzīgam vai uzdrošināties? Atbild psihoterapeite Aelita Beitika 1
Atrodoties vienādos apstākļos, cilvēki var ļoti atšķirīgi izjust vienu un to pašu situāciju. Vieniem tā šķiet nedroša vai apdraudoša, bet citi tajā prot saskatīt jaunas iespējas. Vienmēr ir bijuši piesardzīgie, nedrošie, bailīgie un arī ieinteresētie, paļāvīgie, neapdomīgie. Šo atšķirīgo attieksmi nosaka gan temperaments, gan katra individuālā dzīves pieredze. Par to, kā bērniem mācīt piesardzību un vienlaikus nebaidīties uzdrošināties, stāsta psiholoģe psihoterapeite Aelita Beitika.
– Piesardzība nenoliedzami ir vajadzīga, jo tā ļauj izvairīties no veselībai un dzīvībai bīstamām situācijām. Bērnus no mazām dienām māca būt piesardzīgiem, bet diemžēl ne vienmēr vispiemērotākajā veidā. Ikvienam savu reizi ir nācies sastapt kādu pārāk bažīgu pieaugušo, kurš uz bērna aktivitātēm reaģē ne tikai ar aizrādījumiem, bet arī ar skaļi izteiktu negatīvu prognozi viņa rīcībai: “Tur nekāp, nokritīsi!”, “Šeit nelēkā, paklupsi!”, “Tagad neskrien, sasvīdīsi, saslimsi!”, “Nesēdies zālē, sasmērēsies!”, “Nekāp peļķē, samirksi!” u. tml. Taču aktivitātē, kustībā, darbībā ir iespēja piedzīvot jaunus izaicinājumus, pilnveidot spēju pārvaldīt un kontrolēt savu ķermeni, attīstot ne tikai fiziskas, bet arī tādas emocionālas prasmes, kā, piemēram, uzdrīkstēšanās un pašpaļāvība. Bērniem ir jāmāca piesardzība, bet, cenšoties viņus pasargāt no visām iespējamām neveiksmēm un kļūdām, vecāki neapzināti ieaudzina nedrošību un neticību saviem spēkiem. Bērni optimistisku skatu uz dzīvi veido, priecājoties par veiksmēm un izdošanos, tādēļ vecāku iedrošinājums un atbalsts, kaut ko sākot, mēģinot vai darot, ir svarīgāks par brīdinājumiem ar negatīvu prognozi. Arī no neveiksmēm un kļūdām veidojas pozitīva pieredze, ja pieaugušie paši tās neuztver kā katastrofu un palīdz bērnam raudzīties uz tām kā uz aizkavēšanos, nevis sakāvi.
Piesardzība ir saistīta arī ar modrību, vērīgumu, uzmanīgumu, apdomīgumu un tālredzību. Spēja saredzēt vairākus gājienus uz priekšu ir nenovērtējama prasme, jo tā palīdz izplānot tālāko rīcību, lai nonāktu pie iecerētā mērķa. Pa ceļam uz mērķi visiem gadās kļūdas, un nekļūdās tikai tas, kurš nedara. Kļūdas ir vēlamas, jo tās veido pieredzi, padara mūs gudrākus un prasmīgākus. Tālredzīgi cilvēki ir apdomīgi, raduši izsvērt, pirms dara, līdz ar to mazāk kļūdās. Tomēr arī tālredzīgi cilvēki nespēj paredzēt pilnīgi visas savas darbības sekas. Saprātīga piesardzība un tālredzība nenovērš kļūdas, tikai samazina to biežumu. Pieredze vislabāk iemāca, kā kļūdas neatkārtot. Tas, kā mēs uztveram kļūdas, lielā mērā nosaka, vai pieņemam dzīves izaicinājumus. Arī pārmēru piesardzīgi cilvēki vēlas būt radoši, oriģināli, inovatīvi, bet, baidoties no neveiksmēm un kļūdām, neuzdrīkstas riskēt un mēģināt. Piesardzīgajiem ir drošāka dzīve, bet ne laimīgāka. Lai dzīvotu aizrautīgi un ar interesi, ļautos iespējām, kuras piedāvā dzīve, nepieciešams uzdrošināties.
CITĀTS
No visām piesardzībām patiesai laimei pati liktenīgākā ir piesardzība mīlestībā. Bērtrands Rasels
