Būt pateicīgiem, ka varam dzīvot brīvā Latvijas zemē 0
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Es tiešām neticēju, ka tas notiks. Naivi cerēju, ka, iesaistoties pasaules lielākajiem līderiem, diplomātija gūs virsroku, Krievijas cars Vladimirs Putins atgūs veselo saprātu un nekāda iebrukuma Ukrainā nebūs.
Diemžēl pirmdienas vakars sagrāva jebkuras ilūzijas, jo Krievijas valdnieks kopā ar Luhanskas un Doņeckas bandītisko grupējumu vadītājiem parakstīja vienošanos par šo divu neatkarīgo republiku atzīšanu, pēc kuras nekavējoties nu jau atklāti un legāli šajās Ukrainai nozagtajās zemēs iebrauca Krievijas karaspēks.
Šī situācija tik ļoti atgādināja vēsturē jau notikušus un zināmus faktus, kas apliecināja, ka vēsture atkārtojas. Visspilgtāk to raksturo 1938. gads, kad pasaules lielvaras, ticēdamas Hitlera solījumam vairs nepretendēt uz citām zemēm, atdeva Čehoslovākijai piederošo Sudetiju. Bet mēs taču zinām, kas notika pēc tam. Sākās karš, jo Hitleram vajadzēja visu Eiropu un vēl vairāk.
Šodien ar Ukrainu ir līdzīgi. Ar meliem un vardarbību Putins no Ukrainas nogriež riecienu pēc rieciena, lai pēc tam sagrābtu visu valsti un tad ietu vēl tālāk, jo arī viņam ir vajadzīga Eiropa savas impērijas nostiprināšanai. Šajā sarakstā pirmās ir Baltijas valstis. Latvija.
Lai arī publiskajā telpā skan lielakās daļas pasaules valstu atbalsts Ukrainai un tiek sniegta dažāda veida palīdzība, kara laukā pret šo milzīgo nezvēru viņi cīnās vieni. Kaut kā dīvaini pieklusuši ir pat diendienā skaļi paustie lielvalstu sankciju draudi, kas varbūt varētu apturēt šo neprātu.
Te vietā atkal būtu atcerēties vēsturi. Šoreiz 1939. gadu, kad novembra pēdējā dienā sākās tā dēvētais ziemas karš starp PSRS un Somiju. Atšķirībā no Baltijas valstīm Somija nepadevās, vienatnē stājās pretī padomju impērijai un smagās cīņās uzvarēja, izcīnot savas valsts brīvību. Mēs padodoties 50 gadus nokļuvām PSRS okupācijā. Te ir jautājums – kā nelielajai somu tautai tas izdevās? Atbilde ir nepārprotama – viņi ticēja savai valstij, tās nepieciešamībai, savas tautas nesalaužamajam garam būt brīviem saimniekiem savā zemē. Par šo ideju bija gatavi cīnīties un arī mirt.
Ukraiņi šobrīd ir tieši šādas izvēles priekšā – necīnīties un atdot savu valsti vai, par to cīnoties līdz pēdējam vīram, censties saglabāt savu neatkarību un valstiskumu. Es ticu, ka ukraiņi nepadosies un viņiem izdosies!
Par saviem tautas brāļiem gan neesmu tik pārliecināta. Vai mēs celsimies visi kā viens, lai aizstāvētu Latviju? Vai tiksim pāri savai mazdūšībai, neizlēmībai, konformismam? Vai spēsim novērtēt savas – brīvas un neatkarīgas – valsts iespēju? Mēs varam būt neapmierināti ar valdību, mēs varam to kritizēt un nākamajās vēlēšanās par viņiem nebalsot, taču mums svarīgāk par iekšējiem kašķiem un strīdiem pāri visam jāspēj paturēt prātā domu par savu valsti Latviju. Nekas, pat garantētais NATO 5. pants, mūs nepasargās, ja ikvienā no mums nebūs šīs apņemšanās līdz pēdējam vienoti aizstāvēt savu valsti.
Kad lasu Šlesera uzsaukumu draudzēties ar Putinu un kad ieraugu apdzērušos barus, bļaustoties Gobzema mītiņos par Latviju kā neizdevušos valsti, tad apzinos, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuru uzdevums ir sarīdīt, sanaidot un sašķelt Latviju.
Taču mēs neesam neizdevusies valsts. Sekojot līdzi pasaules un arī Latvijas notikumiem, diendienā tiekoties ar cilvēkiem, kas dara savu darbu, atklājas tik daudzas labas lietas, kas Latviju ir cēlušas, nevis ārdījušas. Savā meža nozares žurnālā Baltijas Koks 22 gadus par to katru mēnesi esam rakstījuši un stāstījuši.
Tagad pat, kā lai nepriecājas ar SIA Troja izaugsmi un panākumiem, kas kopš dibināšanas 1992. gadā ir darbojusies tā, lai no koka šūpuļzirdziņa ražotāja pārvērstos par vienu no lielākajiem saplākšņa produktu ražošanas un attīstīšanas uzņēmumiem Eiropā.
Gandarī atziņa, ka pamazām sāk piepildīties daudzu meža nozares pārstāvju cerības, ka mūsu valsts publiskā sektora celtniecības projektos arvien vairāk parādīsies koka konstrukciju būves.
Šis laiks ir nācis arī ar lielām problēmām un pārbaudījumiem. Nesamērīgi pieaugušas elektrības cenas. Tagad jādomā, kā tikt ar to galā. Bet mūsu valsts vadītājiem vajadzētu atgriezties pie ekonomikas pamatiem un izprast, no kurienes rodas nauda.
Šis nevienam nav viegls laiks. Taču mums jābūt pateicīgiem, ka ir sava brīva un neatkarīga valsts, kuru mēs paši varam nosargāt, padarīt bagātāku un arī skaistāku.
Lai mums tam pietiek spēka un mīlestības!
