Diāna Jance: Būt par latvieti 7
“Mūžu mūžos būs dziesma, / Un mūžu mūžos alus smeķēs, / Un mūžam Dziesmu svētkos / Nāks meitene baltās zeķēs,” rakstījis Imants Ziedonis tik pazīstamajā četrrindē, kuru kā spēka apliecinājumu izdziedāja Dziesmu svētkos tajos laikos, kad uzsvērt latviskumu nebija politiski pareizi.
Atcerieties, cik lepni un skaisti viss likās tobrīd – 1990. gada 4. maijā –, kad visi kopā skaitījām “par” balsis LPSR Augstākajā Padomē? Atcerieties, kā viens pēc otra nāca mūsu tautas deputāti un tauta gavilēja? Es zinu, ka tāpat gavilēja tie latvieši, kuri fiziski tai brīdī nemaz nebija Latvijā. Daudziem droši vien tas likās tikpat nereāli, kā savulaik 1918. gada 18. novembrī. Toreiz nebija daudz to, kuri domāja par neatkarīgu valsti, taču daudz bija to, kuri sauca sevi par latviešiem. Taču, lai arī politiskās kārtis bija sakritušas pareizi, Latvijas valsts izcīnīšana bija grūta, pirms tam latvietības uzturēšana bija mērķtiecīgs un sevi nežēlojošs darbs daudzu gadu un pat mūžu garumā. Nupat Amerikas prezidents Donalds Tramps ir teicis: “.. biju domājis, ka strādāt par prezidentu būs vieglāk.” Droši vien daudzi no mums sevī nodomājuši, ka “būt par latvieti savā neatkarīgā valstī vajadzētu būt vieglāk”.
Kas ir tas, pēc kā latvieti atpazīt Ņujorkas avēnijās un Krievijas stepēs? Kas ir tas spēks, kas neļauj apstāties kaut kur svešumā un tur vienkārši būt? Vai tad tiešām ir tik daudzi, kas aizgājuši neatskatoties? Protams, ir arī tādi, kuri pakļaujas svešām ietekmēm, pielāgojas, sevi vairs nesauc par latviešiem. Daudzi tieši otrādi – par latviešiem kļūst. Un, lai cik skumji ir, redzot tukšas lauku sētas, ir apbrīnojami, cik daudz talantīgu latviešu ir visā pasaulē. Visur, kur vien atrodas ikviena īpašā un nesajaucamā “mazā Latvija”. Stiprāki būsim tad, ja kā vienota nācija ikvienu pieminēsim un pieskaitīsim. Mūsdienu Latvija ir liela! Jo tik tiešām liekas pareizāk tos, kuri ir Latvijas spēks, kuri ir bijuši Latvijas spēks, vienmēr celt godā.
Mēs visi varam lepoties par šiem un, protams, daudziem citiem punktiem, kas ierakstīti Satversmē: “.. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību…” Mēs varam lepoties ar tiem, kuri nes Latvijas vārdu tālāk pasaulē kā, piemēram, nupat pilsonību ieguvušajiem Mihailu Barišņikovu un Džordžu Stīlu. Mēs varam lepoties arī ar jelgavnieku Vitāliju Kikiņovu, kurš, iegūstot pilsonību, teicis: “Cik tad ilgi var dzīvot kā nepilsonis – kļūstu arvien vecāks, tādēļ vēlos kļūt par pilnvērtīgu Latvijas iedzīvotāju. Esmu dzimis šajā valstī.”
Pat kļūdas ir iespējams labot un grūtības pārvarēt pašiem savā valstī. Pirms pāris gadiem nācās doties ārpus Eiropas Savienības un pēdējā vakarā atklāju, ka pasei ir beidzies derīguma termiņš. Sazvanīju tuvāko pasu daļu Pārdaugavā, un jau telefona sarunā darbiniece deva cerību, ka varēs palīdzēt. Lidmašīna izlidoja nākamajā rītā pulksten deviņos. Tas nelikās iespējami, tomēr mēģināju. Pusstundu pirms darba laika beigām dokumenti bija iesniegti, un nākamajā rītā, dažas minūtes pāri astoņiem Rīgas centrā bija gatava mana Latvijas Republikas pilsoņa pase. Esmu lepna un pateicīga par iespēju dzīvot brīvā valstī, kas spēj rūpēties par saviem pilsoņiem. Labi zinu, ka ļoti daudzās pasaules valstīs šāds gadījums nebūtu iespējams.
Mazu tautu spēks ir tieši kvalitātē. Gaišo un stipro latviešu pasaulē ir ļoti daudz. Daudzviet pazīst latviešu arhitektus, zinātniekus, mūziķus, kareivjus, sportistus, ārstus un neskaitāmus vienkāršā darba veicējus. Ikkatrs, kurš dzimis Kalsnavā, Arhangeļskā, Bārbelē vai Melburnā, var izdarīt daudz, bet visi kopā vēl vairāk. Atliek vien noticēt. Varbūt latvieša īpašā pazīme ir gaisma acīs, kuru atnesuši visskaistākie mākoņi pasaulē? Vai esat pamanījuši, ka Dziesmu svētkos Latvijas karogs plīvo dziesmu ritmā?
