Anda Buševica: Būt par K. 1
Kādu dienu Jozefs K. pamostas, sauc pēc brokastīm. Kalpotāja vietā viņa istabā ienāk divi, tērpti maskās, un paziņo, ka viņš ir arestēts. Par ko, viņi nav informēti, lietas būtību Jozefam K. izskaidros augstākstāvošie, kuru augstākstāvošo statuss neatstāj ne mazākās šaubas par viņu nekļūdīgumu.
Jaunajā Rīgas teātrī tapis Franca Kafkas “Procesa” iestudējums. Šis teksts, vismaz manai paaudzei, kuras studiju un pasaules izzināšanas gadi sakrita ar “dzelzs priekškara” krišanu, ir īpašs. Svaru un neaizvietojamību Franca Kafkas rakstītajam piedod sekojošie 20. gadsimta notikumi – deportācijas, čekas vajāšanas, rasu tīrības ideja, padomijas slēgtā, ideoloģijas caurstrāvotā dzīve. Žurnālā “Avots” pirmo reizi latviski nodrukātie Kafkas darbi deva iespēju izprast PSRS soda institūciju darbības principus. Taču kāpēc Kafkas “Procesu” iestudēt šobrīd?
Režisors Mārcis Lācis, vaicāts par attiecībām ar šo Kafkas tekstu, saka, ka uz viņu “Process” atstājis iespaidu kā “melnās” literatūras paraugs. “Mistikas piesātināts “tumšās” literatūras šedevrs” – teikts izrādes anotācijā. Viena no izrādes veiksmēm ir ļoti asprātīgā scenogrāfija. Plašais, pelēkais spēles laukums visu izrādes laiku paliek gandrīz nemainīgs, telpas transformāciju veic sienās iebūvētās atvilktnes un durvis. Atvilktnes var kalpot kā savienotājas izejas, pa kurām doties uz ārpus redzes loka esošu dimensiju. Atvilktne kā zārks, kurā ievietot sakauto ķermeni. Kā kancele, no kuras sludināt vai spriest tiesu.
Domāju, ka daudzās atvilktnes ne tikai man radīja asociācijas ar šobrīd aktuālo “čekas maisu” jautājumu. Arī šai lietā iztēli daudz vairāk nodarbina nevis atklātais spēles laukums, bet gan nepārredzamais, tas, kas atrodas otrpus atvilktnes. Pat ja esi visu mūžu nodzīvojis kā publiska persona, darbojies sabiedrības acu priekšā, pastāv aizdomas, ka tavu likteni izlems atvilktne. Un pat tad, ja tevis tur nav, mēs jau iepriekš zinām – kāds tavu kartīti var būt izzadzis, varbūt tā ir VDK arhīvā Krievijā… Pilnīga attaisnošana nav iespējama, Jozefam K. uz skatuves skaidro Bloks, tikai šķietama attaisnošana vai procesa novilcināšana.
Kopš Jozefa K. gadījuma neuzvarama palikusi birokrātijas mašinērija. Vai persona ir radoša, to turpmāk noteiks ierēdņi, izsniedzot apliecību, ja vien atbildīsi kaudzei prasību, no kurām amizantākā ir konsekventa dzīvošana zem minimālo ienākumu sliekšņa.
Ierēdņu pilnos gaiteņus papildinājusi vēl neuzvaramāka un cilvēciskai pārliecināšanai nepieejama datorsistēma. E-veselības sistēmas nepilnības ātri vien tikšot novērstas, taču spraugās starp uzlabojumiem un atkārtotiem mēģinājumiem veselību zaudē dzīvi cilvēki. Manas paziņas acis tika operētas dienā, kad sistēma bija “uzkārusies”, un ārsta parakstītās recepšu zāles, pilināmas ik pa pusstundai, šā iemesla dēļ aptiekas atteicās pārdot.
Iesākumā sistēmas kļūmju topa virsotnē vietu ierādīt gribēju anekdotiskajam gadījumam ar Pāvilostas māju–kuģi. Tomēr daudz vairāk cilvēciska izmisuma ir janvāra grautiņu “varoņa” Anša Ataola Bērziņa lietā. Lai arī es neizturos viennozīmīgi pret Anša “varoņa” statusu, šis ir gluži reāls stāsts par kāda cilvēka mēģinājumu, klāstot savu pozīciju sociālajos tīklos, iebilst tiesu mašinērijai, pieprasot Saeimas logos mestā akmens lietu izskatīt pēc būtības, ne tikai kā huligānismu vai procedūras neievērošanu.
Anša Ataola misijas apziņā, sludinot tiesu zālēs; Jāņa Rokpeļņa vēlmē nomest vainas apziņu, atzīstoties publiski sadarbībā ar čeku; vispārējie aicinājumi uz lustrāciju – to pamatā ir vēlme vienpersoniski un kolektīvi attīrīties, un tā ir arī daudzu reliģisku rituālu būtība. Mārcis Lācis savā Kafkas interpretācijā uz Jaunā Rīgas teātra skatuves akcentējis sarunu ar priesteri, dodot mājienu, ka eksistē vēl kāda – lielāka, prātam neaptverama debesu birokrātija. Bet ja nu arī tā darbojas pēc tikpat nelāga principa kā valsts mašinērija? Galu galā arī Kristu krustā piesita tiesneši! Un – ja tu sev glaimo, ka valsts aparāta darbību ja ne saproti, tad vismaz tev par to drīkst būt viedoklis, tad šai lielākajā mērogā tu nedrīksti būt tik pašpārliecināts, ka esi nevainīgs, jo esi vainīgs. Mainās tikai augstākstāvošie un viņu iesniegtie formulējumi – kāpēc.
