Sniegbaltīte un rūķi 0
Perisa Vitnija Hiltone (1981. gadā)
Nodarbošanās: sabiedrības dāma, aktrise, dziedātāja, dziesmu tekstu autore, fotomodele, dizainere
Perisa stāsta, ka bērnībā skatījusies Disneja multfilmas, no kurām mīļākās bija “Apburtā princese” un “Pelnrušķīte”. Pati sev viņa visvairāk atgādinājusi Sniegbaltīti – viņai apkārt bija daudz dzīvnieku un rūķu… Viņa bija pirmā vectēva mazmeitiņa. Kad viņa piedzimusi, visi bijuši sajūsmā, visu laiku bērnu fotografējuši un saukuši mīļvārdiņos. Kopš agras bērnības viņa zinājusi, ka vēlas kļūt par blondu ikonu. Savu neparasto vārdu viņa ieguva, godinot vecvecmāmiņas piemiņu, kura bija ieceļojusi Amerikā no Norvēģijas.
Perisas bērnība aizritēja dažādās vietās, galvenokārt viesnīcās. “Es pat nenojautu, ka dzīvoju pilī, kamēr nepaviesojos savu draugu mājās. Man bija desmit gadu. Sēdēju virtuvē, ēdu sviestmaizes ar zemesriekstu sviestu un domāju, kā gan tas ir – dalīt guļamistabu ar vēl kādu…” Hiltonu ģimenē bija pieņemts lutināt bērnus un pievērt acis uz viņu mazajām vaļībiņām. Bērniem bija atļauts kavēt skolu, meitas varēja lietot kosmētiku un bezgalīgi izklaidēties jau no mazotnes. Vēlāk vecāki tikpat viegli uztvēra Perisas nevēlēšanos iegūt augstāko izglītību un pievēra acis uz pastāvīgo ballēšanos.
Perisas māte tikai reizi mūžā meitai kaut ko atteikusi. Toreiz meita bija sadomājusi fotografēties žurnālam Playboy – visā pārējā viņa meitu atbalstīja un pat pati tiecās izveidot no viņas nākamo Greisu Kelliju vai Merilinu Monro. Ketija kopš autiņu vecuma savām meitām iedvesa domu, ka drošākais veids, kā dzīvē izsisties, ir prasme izpatikt bagātiem vīriešiem, apgalvojot, ka šī velnišķā pasaule ir vīriešu radīta un domāta viņiem un “mums atliek vien paļauties uz savu pievilcību”. Uzskata, ka tieši Ketija radījusi kultūras fenomenu, vārdā Perisa Hiltone. Viņa burtiski spiedusi meitu “izglītoties” no modes žurnāliem. Perisa pat reiz apgalvoja, ka iemācījusies lasīt, šķirstot Vogue.
Kad Perisai apritēja deviņi gadi, Ketija ķērās pie meitas aktrises karjeras bīdīšanas. Perisai izdevās iegūt lomu mazbudžeta filmā Wishman, taču meitene nebija atstājusi vajadzīgo iespaidu uz vajadzīgajiem cilvēkiem. Māte nolēma, ka vaina ir viņas izskatā, un aizveda meitēnu pie plastiskā ķirurga – lai “izlabotu” acu un lūpu griezumu. Tad viņa ierosināja vīram finansēt kādu filmu speciāli viņu Perisai, taču drīz atmeta šo ieceri un nosūtīja meitu uz internātskolu Konektikutā.
Slēgtajā miljardieru bērnu skolā Perisai nepatika. Viņa pastāvīgi raudāja un skuma pēc ierastās vides. Kad vecākiem paziņoja, ka meitene aiz bēdām zaudējusi apetīti un izdēdējusi, Ketija sabijās, ka meita var iedzīvoties anoreksijā, tāpēc pārcēla viņu uz skolu Ņujorkā. Taču arī tur Perisa neiekļāvās un viņu atskaitīja kā “spējīgu, bet pilnībā nevaldāmu”. Pēc šīs neveiksmes viņa nokļuva Kalifornijas skolā Burckley, kur – visiem par izbrīnu – kļuva par labāko skolnieci klasē un saņēma godam nopelnīto atestātu par vidējo izglītību. Lepnumā par sevi Perisa izlēma, ka ir godam izpildījusi savu pienākumu pret vecākiem un tagad var sākt “normālu” dzīvi.
Perisa patiešām bija iedomājusies, ka līdz mūža beigām varēs dzīvot bez bēdām, nesatraucoties par naudu, jo ir taču viena no Hiltoniem. Pat skolā viņu klasesbiedri bija iesaukuši par “Mantinieci”. Perisas mantojuma daļa izrādījās aptuveni 50 miljoni dolāru, taču tie viņai pieejami tikai pēc vecāku nāves. Kompānijas pamata aktīvus sastādīja nekustamais īpašums, no kuriem ienākumus tāpat saņēma viņas vecāki. Bet trasta fonda nauda, par kuru viņa plānoja bezbēdīgi dzīvot, tāpat izrādījās ierobežota. Tā ka viņas iesauka labākajā gadījumā bija glaimojoša fikcija. Un tad pār Perisu nāca apskaidrība: “Es neesmu ne aktrise, ne dziedātāja, ne arī modele. Mana profesija – būt par Perisu Hiltoni. Es esmu zīmols. Mans darbs – palielināt šā zīmola apgrozību un atpazīstamību!”
