Būt medniecei – tā ir ģimenes tradīcija 0
Rīdzinieces Natālijas Maslo vaļasprieks ir medības. Vaicāta, kāpēc izvēlējusies kļūt par mednieci, viņa teic, ka tā ir ģimenes tradīcija. Viss sācies, kad viņai bija 13 gadu un nācies peldēt pakaļ tēva un vectēva nomedītajām pīlēm.
Natālija atklāj, ka viņas dzimtas saknes ir Ukrainā. Pati dzimusi Rīgā, taču pirmās medības, kurās viņa piedalījusies, arī notikušas tieši Ukrainā.
Visas labās lietas notiek medībās!
“Mans vectēvs bija kaislīgs mednieks, tāpat arī tēvs. Vasarās braucām ciemos uz Ukrainu un tur arī devāmies medībās. Tā nu es pusi dienas peldēju pakaļ pīlēm. Bija jautri, protams, taču jau tad nolēmu, ka tad, kad izaugšu, man būs medību suns, kurš peldēs pakaļ medījumam,” stāsta Natālija. “Ja pareizi atceros, kopā ar brālēnu peldējām pakaļ sešām pīlēm. Pierunāju tēvu nopirkt kokerspanielu. Viņš lieliski palīdzēja ūdensputnu medībās. Arī ziemā bijām Ukrainā medībās, jo tēvabrālis bija jēgers.
Medībās satiek nākamo vīru
Taču par pilntiesīgu mednieci es kļuvu Latvijā. Manai māsai bija draugs mednieks, kurš viņu aicināja līdzi medībās par dzinēju. Arī viņa kļuva par mednieci un paņēma līdzi mani kā dzinēju. Tā dzinēja statusā sabiju piecus gadus un kādās medībās Jēkabpils pusē, Leimaņu pagastā, satiku savu nākamo vīru. Mednieku, protams. Visas labās lietas notiek medībās! Arī viņa tēvs bija mednieks, un visai loģiski, ka arī es pieteicos mednieku kursos – ļoti vēlējos medīt arī pati, ne tikai iet dzinējos.
Man bija lielisks mednieku kursu vadītājs – Haralds Barviks. Pie viņa bija ļoti viegli mācīties. Barvika kungs ļoti interesanti stāstīja un papildināja stāstījumu ar pieredzi no reālās medību dzīves. Eksāmens bija Valmierā, un, kad tas bija nokārtots, kopā ar vīru ļoti priecājāmies. Mednieces apliecība kabatā bija tikai trīs mēnešus, kad Barvika kungs piezvanīja un piedāvāja piedalīties dāmu dzinējmedībās, ko rīko dāmu mednieču klubs Lady HUNT. Man ļoti patīk būt kopā ar citām medniecēm.
Mīļākās – putnu medības
Mīļākās ir putnu medības, taču visvairāk prieka un pozitīvu emociju dod tieši dzinējmedības. Tajās valda kopības sajūta ar citiem medniekiem un medniecēm, vienmēr dzirkstī joki un ir lielisks noskaņojums. Savukārt gaides medībās ir laiks pasēdēt klusumā un padomāt ne tikai par medībām, bet arī dzīvi kā tādu, sakārtot domas vai vienkārši baudīt dabas skaistumu. Var ieklausīties meža skaņās, sajust smaržu, kas katrreiz ir citāda. Galvenais būt klusam, saplūst ar mežu, un tad var ieraudzīt tos, kuri mežā dzīvo. Jābūt vienam, jo divatā būs lieki trokšņi, gribēsies parunāties un tas traucēs. Ja medības ir tavs aicinājums, pat esot bērna gaidībās, var droši medīt. Par to esmu pārliecinājusies pati. Gaidot otro meitu, devos dzinējmedībās kopā ar dāmām medniecēm. Pat medību tornītī sēdēju vēl nedēļu pirms dzemdībām. No torņa redzēju gan mežacūkas, gan alni.
Meitai tagad ir trīs gadi, un viņa ir sveika un vesela. Arī viņa, kad izaugs, noteikti būs medniece. Medības – tā ir kustība, un kustēties, gūstot pozitīvas emocijas, ir svarīgi vienmēr.
Vācu medību terjers un divas laikas
Mūsu ģimenē ir vācu medību terjera kucīte un divas laikas. Laikas izmantojam dzinējmedībās vai tad, ja nepieciešams atrast savainotu dzīvnieku pa asins-pēdām. Šie suņi ir vīra izvēlēti. Savukārt vācu medību terjers ir visai universāls suns, un tā bija mana izvēle.
Medības, īpaši ar dzinējiem, bez suņiem nevaru iedomāties. Suns palīdz saprast, kas mežā notiek, un tad arī mednieks ir pārliecinātāks. Arī kluba biedri priecājas, kad mums ir līdzi suņi. Protams, ceļš no Rīgas līdz Zasai ir tāls, taču tas vienmēr ir jauks piedzīvojums ar iespēju pārnakšņot.
Pirmais alnis
Visspilgtāk atmiņā palicis mirklis, kad nomedīju savu pirmo alni. Man nesen bija bijusi kājas operācija, un nevarēju tālu staigāt. Tāpēc man uzticēja izvietot dzinējus un pašai ar karabīni palikt uz atpēdām. Tā arī izdarīju. Devu signālu sākt dzīt un sāku ieklausīties meža skaņās. Suņi sāka riet. Dzinēji sauca “Alnis, alnis!” Šāvieni, un pēc tam klusums. Pēkšņi rācijā atskanēja vīra balss. Viņš ieteica sagatavoties, jo uz mani nākot alnis. Biju palikusi pie izcirtuma, kurā patiešām pēc neilga brīža iznāca alnis.
Attālums liels, taču izšāvu. Alnis nokrita. Paziņoju pa rāciju, ka viss kārtībā. Taču pēkšņi alnis piecēlās. Šāvu vēl. Atkal nokrita un piecēlās. Šāvu vēl, viņš atkal krita, cēlās un iegāja mežā. Apmulsusi stāvēju un domāju – vai tiešām alnim bruņuveste? Atnāca pārējie mednieki. Vilka uz zoba. Kopā ar vīru un vēl vienu pieredzējušu mednieku gājām meklēt. Asinspēdas bija labas, un vīri mani mierināja. Alni, protams, atradām. Trāpījums bija plaušās.
Putnu medībās lielākoties braucam uz Babītes ezeru. Medījam no laivas. Arī suns sēž laivā. Kad pīle iekrīt ūdenī, viņš metas tai pakaļ un ar putnu zobos piepeld pie laivas. Ieceļam gan suni, gan medījumu. Interesanti, ka suns prot lieliski nokomentēt gadījumus, kad es šauju un netrāpu, – pārmetoši skatās man acīs un neapmierināti smilkst.
Pūce paliek bez vakariņām
Ar suņiem ir interesanti. Tolaik, kad biju tikai dzinēja, man piederēja toiterjers… Miniatūrajam sunītim bija rotveilera dvēsele. Ņēmu viņu līdzi uz medībām. Kopā ar viņu mežā jutos droši. Viss bija labi līdz brīdim, kad viņu mežā gandrīz aiznesa pūce… Izpletusi spārnus un nagus, viņa planēja sunītim virsū. Taču viņš sāka tik skaļi un skanīgi riet, ka pūce pēdējā brīdī pārdomāja un aizlidoja. Es gan tajā brīdī pat paelpot nespēju.
Attēlā – uz bebriem
Sieviete medniece
Būt sievietei medniecei ir gan gods, gan pārbaudījums. Lai gan Latvijā nu jau ir daudz sieviešu, kas medī, vairums vīriešu mednieku nav pārliecināti par mūsu spējām. Īpaši par to, ka mākam šaut, un mēģina mūs apsmaidīt. Šogad pat bija piedzīvojums bebru medībās, kad divi kungi stāvēja grāvja malā un smaidīja par mani – mednieci. Izgudrēm prasīja, kāpēc man tik daudz patronu līdzi, un komentēja, ka kopā es bisi es izskatoties pēc Rembo. Bet pēc medībām viņiem bija man jāpaspiež roka, jo es nomedīju divus bebrus, kurus viņi prātodami bija palaiduši garām… Kolektīvā, kurā medīju, sen neviens nemēģina neveiksmīgi jokot. Viņi zina, ja medījums iznāks, tad man garām netiks.”
