“Līvu savienība bija tā, kas noturēja lībiskumu, kaut cik pacēla tautas pašapziņu.” Saruna ar novadpētnieci Baibu Šuvcāni 15
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai rosinātu lībiešu savulaik apdzīvotos Latvijas novadus apzināt un izcelt savas lībiskās saknes, meklēt un rādīt lībisko sava novada ainavā, pasākumos un ikdienā, Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu.
Pirmais šī gada lielais notikums gaidāms jau šosvētdien, 26. martā, kad lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Uz sarunu par Lībiešu mantojuma gadu un “lībiešu lietu” “Latvijas Avīze” aicināja lībiešu kultūras darbinieci un novadpētnieci Baibu Šuvcāni.
Kas gaidāms svētdien, 26. martā?
B. Šuvcāne: Lībiešiem ir kāda jauka pavasara tradīcija, kas relatīvi autentiska saglabājusies no seniem laikiem – putnu modināšana. Lībiešu doma – putni nekur neaizlaižas, bet ziemo tepat – alās, upēs, kur nu kurais – un pavasarī tie jāmodina. Parasti tas notiek ap saulgriežu laiku, Lieldienām, grūti pateikt, tieši kuru dienu tas notika pavisam senos laikos, pēc pierakstiem tas diezgan ticami saistīts ar Lieldienām.
Pirms vairākiem gadiem mazā zibakcijā publiski atsākām šo putnu modināšanas rituālu. Tā pamazām mūsu lībiešu kopiena šo notikumu izvedusi publiskā telpā tik tālu, ka šogad 26. martā, nākamajā svētdienā pēc īstajiem saulgriežiem, aicinām modināt putnus it visās bijušajās lībiešu teritorijās, lībiešu karogi plīvos arī Igaunijas salās – Roņu salā un Kihnu –, arī Tallinā un Setu zemē, zinu, ka tie plīvos arī pie daudzām mājām Latvijā.
Nesen ar Valtu Ernštreitu runājām, ka tas ir pārsteigums – mūsu ideja izvērtusies daudz plašāka, nekā to iecerējām. Viena lieta ir pavēstīt pasaulei ideju, ka svinam šo putnu dienu, bet nu ievērojam, ka notikumam negaidīti pievienojas daudzi, to var redzēt pēc daudzajiem karogiem kartē, arī folkloras ansambļiem, kuri pēkšņi uzrodas, piesakās un sāk darboties.
Tas skan vareni – pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena.
Tā jau vairāk uzskatāma kā laba reklāma, patiesībā šo dienu daudzinām jau sen. Tas, ka visu 2023. gadu varam izsludināt par lībiešu gadu, ir rezultāts daudzu gadu darbam, kurā piedalījusies visa lībiešu kopiena, katru nemaz nevar uzskaitīt. Protams, pamati tika ielikti jau pirms simt gadiem, vēlāk lībieši bija skaļi arī padomju laika septiņdesmitajos gados, kad muzicēja ansamblis “Līvlist” un ventspilnieku “Kāndla”, tas bija pamats neaizmirst lībiskumu un turēt valodu. Trešais uzplaukums bija iespējams pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, deviņdesmitajos gados.
Mūsu kopiena vairs nav ļoti liela, esam izkaisīti, turklāt skaitliski mūsu nav daudz, un grūti pateikt, kā katrs izjūt savu lībiskumu. Tomēr – esam spēks, varējām izsludināt šādu Lībiešu mantojuma gadu, grūti tikai pateikt, vai to varēsim nākotnē, vēl pēc kādiem 15 gadiem. Šobrīd tas ir rezultāts mūsu pašu pēdējo 30 gadu milzīgajam darbam.
Kas vēl šogad paredzēts?
Lībiešu gada idejas motivētājs bija fakts, ka Līvu savienībai šogad svinam simtgadi, to dibināja 1923. gada 2. aprīlī. Visu gadu būs virkne pasākumu – arī Līvu karoga diena, jo arī karoga izveidei šogad svinam simtgadi, pirmo reizi mastā to uzvilka 1923. gada 18. novembrī. Šo gadu iezīmē daudzas simtgades, kas saistāmas ar lībiešiem, arī manai mammai, lībiešu vēsturniecei un valodniecei Valdai Šuvcānei, decembrī būtu simtā dzimšanas diena. Šie visi bija pamatcēloņi, kas mudināja ideju pacelt plašākā līmenī. Diezin vai valsts mūs izdzirdētu, ja mēs aicinātu svinēt simtgadi tikai vienai pašai Līvu savienībai.
2018. gadā, pirms pieciem gadiem, lībiešu kultūrtelpa tika iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Mēs nebūtu iekļuvuši sarakstā bez senču un mūsu padarītā daudzu gadu garumā. Kopš 1923. gada Līvu savienība bija tā, kas noturēja lībiskumu, kaut cik pacēla tautas pašapziņu, toreiz jau visai lībiešu lietai nebija nekāds milzīgais atbalsts. Līdz ar to tie, kas izdzīvoja no brīvvalsts laika jaunākās lībiešu paaudzes, bija tie, kas padomju laikiem cauri iznesa to garu un pašapziņu, ko savulaik bija izdevies atmodināt Līvu savienībai. Bez šī gara jau mums nemaz nebūtu par ko runāt, kur nu par mantojuma gadu, nebūtu jau arī lībiešu kultūrtelpas.
Cik lībiešu tautības nesēju Latvijā uzskaitīti šobrīd?
Pirms gadiem divdesmit tautskaites datos biju atradusi, ka pasēs uzrādīti aptuveni 250 cilvēku. Šodien to pateikt nav iespējams – daži jau pasēs ir atzīmējuši tautību, daudzi droši vien nav, bet jūtas kā lībieši, skaitliski tas nav pasakāms. Vairs nepastāv tāds kritērijs, ka kādam tā būtu dzimtā valoda. Tie, kas zina lībiski, valodu ir iemācījušies, daži runā diezgan labi, daži vieglā sarunvalodas līmenī.
Šodien būt lībietim vairāk ir identitātes sajūta. Neesam daudz, daudz nav arī to, kas aktīvi darbojas, un man trūkst padoma, lai pateiktu, cik liela ir lībiešu kopiena. Pabraucot pa piejūras ciemiem, viena daļa saka, ka viņu senčos ir lībieši. Jautājums tikai – cik viņi paši jūtas kā lībieši?
Senčos lībieši mums ir daudziem, varbūt piederēt lībiešiem ir sajūta, nevis tautība?
Tieši tā, tie nav skaitļi. Ir arī interesanti piemēri – pirms gadiem desmit kādai kundzei piedzima mazdēliņš, un viņa man lepni stāstīja: zini, es viņu ierakstīju kā lībieti, varbūt, kad paaugsies, viņš gribēs būt lībietis. Labi, man tas likās kā interesants fakts. Taču pirms diviem gadiem strādāju lībiešu bērnu nometnē un tur satiku ļoti aktīvu puisi, pusaudzi, viņš (par lībiešiem) visu zināja gandrīz vai profesionāli, nodomāju, ko tad es te daru…
Un – izrādījās, ka viņš ir tas pats mazais puisītis, kuram reiz vecmamma bija iedevusi tautību “lībietis”! Viņa ģimene nemaz nav “ar lībiskumu sista”, kas par to vien domā, bet viņam ir lībiskā aizmugure. Nu izaudzis aktīvs un gudrs cilvēks, toreiz viņš pat ieguva nometnes titulu “labākais lībietis”. Tā ir atbilde – kas šodien ir lībietis. Protams, nav zināms, kā viņš jutīsies divdesmit gados un vēlāk, bet bērnībā uzbūvētais pamats jau nepazudīs.
Vai lībiešu kultūrtelpas iekļaušana Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā piešķir kādas finansiālas priekšrocības?
Neesmu gan dzirdējusi, varbūt tas paver ceļus projektiem, bet ne tiešā veidā, drīzāk tā ir milzīga atbildība un pienākums. Nezinu, kā mums ies, vai esam piekritīgi pilnīgi visiem kritērijiem. Apņēmāmies daudz un, teikšu godīgi, iespēju robežās darām, ko varam. Iespējas gan ir tādas, kādas tās ir, piemēram, nesen budžeta pieņemšanā deputāts (Kaspars) Briškens (“Progresīvie”) no tribīnes teica, ka tiem mirušajiem jau ceļa zīmes nevajag, mums nauda jādod dzīvajiem, kāpēc dot naudu vietu nosaukumiem latgaliski un lībiski.
Vēl jau šie nosaukumi nav uzlikti, tomēr nauda budžetā beidzot esot piešķirta, cerams, gada beigās piekrastē pamatlietas tiešām būs arī lībiski. Tas, ka šī teritorija kļūs redzama, iezīmēta, ir absolūti būtiski gan manai personībai, gan manam pamatam. Biju klāt pie pašas pirmās Talsu novada lībiskās ceļa zīmes, tas bija ļoti nozīmīgs vēsturisks brīdis. Lai tā notiktu, bija jāpaveic milzīgs darbs, jāpārliecina visa ierēdņu masa. Tā bija liela cīņa daudzu gadu garumā. Ir paradokss, ka valsts likumi nosaka, ka lībiešu un latgaliešu apdzīvotajās pašvaldībās šīs zīmes ir iespējamas, bet, kad sākām šo lietu virzīt, sākums bija kā pret sienu.
Šādas zīmes nav bijušas nekad agrāk, nemaz jau nerunājot par padomju laiku, arī Latvijas brīvvalsts laikā nekas tāds nebija. Latvijas laikā valsts rūpējās, lai “lībiešu atliekas” – tieši tā rakstīts tekstos – pēc iespējas ātrāk asimilētos latviešos. Skolu sarakstē jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados uzsvērts, ka īpaši jārūpējas, lai piekrastē būtu labas latviešu skolas, kurās lībiešus asimilēt, turklāt jāskatās, lai lībieši no šīm skolām neizvairītos.
Toreiz notika pat politpārvaldes izsekošanas, kā redzams, šo domu pārmantošana turpinās. Droši vien lībieši vairs nepastāvētu, ja gadiem nebūtu bijis igauņu un somu atbalsta. Negribu gan teikt, ka esmu lasījusi pilnīgi visus dokumentus, bet neesmu redzējusi nevienu, kurš paustu, ka Latvijas valsts pirms Otrā pasaules kara kaut kādā veidā būtu par lībiešiem rūpējusies, tāda nav neviena.
Lidija Lasmane-Doroņina reiz teica, ka pašlaik latviešiem ir vislabākais laiks jebkad vēsturē, varbūt tāpat var teikt arī par lībiešiem?
Lai cik paradoksāli būtu, bet – jā, tā tas ir. Tikai vairs neesam vienota kopiena, kāda vēl šeit, Ziemeļkurzemē, bija pirms kara. Taču tas, kas notiek, ir ļoti pozitīvs un labvēlīgs, jautājums tikai, kā mēs, kā jaunā paaudze spēsim nest uz priekšu šo “lībiešu lietu”.
