“Būt latvietim – tas ir kas īpašs.” Saruna ar Ligitu Kovtunu 1
Aizvadītā gada izskaņā bija nozīmīga jubileja – pirms septiņdesmit gadiem Ņujorkā sāka iznākt laikraksts latviešu valodā “Laiks” un turpina iznākt joprojām. Ligita Kovtuna ir šī lielākā ārzemēs iznākošā latviešu laikraksta galvenā redaktore.
Kā sākās avīze “Laiks”?
L. Kovtuna: Darbā blakus manam rakstāmgaldam atrodas fotogrāfijas, kurās redzami trīs cilvēki – grāmatizdevējs Helmārs Rudzītis, viņa dēls Lotārs un Kārlis Rabācs. Rudzīši bija “Laika” dibinātāji un īpašnieki, savukārt Rabācs – trīsdesmit gadus laikraksta galvenais redaktors.
Par šo cilvēku profesionalitāti liecina fakts, ka Helmāram Rudzītim jau pirmskara Rīgā piederēja izdevniecība “Grāmatu Draugs”, savukārt Rabācs bija pirmskara Latvijas dienas laikraksta “Rīts” galvenais redaktors. Starp citu, “Rīts” iznāca septiņas reizes nedēļā! Trimda viņus saveda kopā Amerikā. Pirmais Ņujorkā ieradās Rabācs, kurš šajā pilsētā atrada sētnieka darbu.
Nekas prestižs tas nebija, bet ar vienu lielu priekšrocību – sētniekam pienācās dzīvoklis. Parasti vienkāršs pagrabstāva miteklis, tomēr pašam savs un turklāt par brīvu. Savukārt Helmārs Rudzītis bija cilvēks, kurā mākslas un literatūras izpratne apvienojās ar māku pelnīt naudu.
Un tagad iedomāsimies 1948. un 1949. gadu – Ņujorkas un Bostonas ostās viens pēc otra piestāj kuģi ar latviešiem, kuri atstājuši Vācijas bēgļu nometnes. Amerika viņiem ir sveša zeme, lielākā daļa neprot angļu valodu. Cilvēki tiek izsvaidīti pa visu plašo Ameriku. Rudzītis saprata, ka pastāv draudi ātrai asimilācijai un latviešu valodas izzušanai.
Bet kas varētu ja ne pilnībā novērst, tad vismaz aizkavēt šo procesu? Avīze! Tā rodas viņa izlolotais “Laiks”. Bet kas ir avīze bez laba redaktora? Rudzītis uzmeklē Rabācu un piedāvā vadīt jauno laikrakstu. Rabācs atbild – labi, es nākšu, bet sētnieka darbu neatstāšu. Jo cik tad ilgi tā avīze pastāvēs! Ja nu gadus piecus…
Un labi vien ir, ka Rabācs savos pareģojumos kļūdījās. “Laiks” turpina iznākt joprojām – 20 lappuses, 48 numuri gadā. Tas stāsta par latviešu dzīvi ASV, par norisēm Latvijā, vēro pasaules procesus. Klasisks nedēļas izdevums, kas pamatojas uz komentāru, interviju, aprakstu un faktu analīzi.
Tā mērķis – informēt, vienot, pacilāt latvisko garu. Skaidrot pasauli un tajā notiekošo. Rudzītis pats mīlēja teikt, ka avīze balstās uz trīs “i” – informēt, izglītot, izklaidēt. Pie tā arī cenšamies pieturēties. Šodien šai trijotnei es vēlētos pievienot vēl vienu vārdu – dokumentēt.
Bet mēs patlaban sēžam “Laika” redakcijas telpās Rīgā, Ģertrūdes un Tērbatas ielu stūrī. Kā tad “Laiks” nonāca līdz Latvijai?
Taisnība, kopš 2000. gada laikraksta redakcija atrodas Rīgā. Iemesli šīm pārmaiņām ir vairāki. Nenoliedzami, tā ir lētāk, ērtāk un operatīvāk. Latviešu pasaules centrs ir Latvija. Laikrakstu veido visā globālajā pasaulē, bet to maketē un rediģē Rīgā. Pāri okeānam sūtām elektronisku failu, kur ASV tipogrāfijā tiek drukāti 2000 avīzes eksemplāri.
Paši lēšam, ka “Laika” kopējais lasītāju skaits ir ap 10 000. Šis skaits sakrīt ar sabiedriski aktīviem cilvēkiem, kuri darbojas Amerikas latviešu apvienībā. Nebija tā, ka no paša sākuma mani saņēma atplestām rokām, neiztika bez pārpratumiem.
Klīda runas – ko tā Latvijas latviete no mūsu “Laika” ir iztaisījusi, otru “Literatūru un Mākslu”! Man bija jāpierāda, ka saprotu trimdas sabiedrību, ka tā man ir tuva. Tagad neliekuļoti varu teikt – ar laiku es burtiski iemīlējos šajos cilvēkos.
Jūs izdodat arī grāmatas, turklāt visai neparastas!
Apgāds “Laika grāmata” cenšas turpināt “Grāmatu Drauga” tradīcijas, kas uzliek lielu atbildību. Mūsu sauklis jeb mude skan: “Vērtīgas grāmatas par vēsturi un šodienu”. Izdodam gan trimdas, gan Latvijas autorus. Īpaši vēlos pieminēt pasauli, kuru mums no jauna atklājis Pēteris Bolšaitis. Tie ir vācbaltieši, nepamatoti aizmirsta un brīžiem greizi interpretēta Latvijas vēstures lappuse.
Pats Bolšaitis dzimis Latvijā, audzis Vācijā un Venecuēlā, skolojies ASV, strādājis visā plašajā pasaulē. Zinātnieks, poliglots, sabiedrisks darbinieks, garīgi aktīvs cilvēks, kurš teju jau trīsdesmit gadus dzīvo Latvijā. Viņa jaunākais pienesums – barona Ernsta fon Menzenkampfa atmiņu grāmatas “Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē” tulkojums, stāsts par nesenu, bet nu jau zudušu pasauli. Menzenkampfs ir pēdējais vācu valodā iznākošās dienas avīzes “Rigasche Rundschau” galvenais redaktors. Šī avīze iznāca līdz pat 1939. gadam, tātad līdz vācbaltiešu aizbraukšanai.
Agrāk mēs bieži teicām – trimdas latvieši, un dažkārt šo vārdu lietojam joprojām. Bet kas viņi ir šodien? Emigranti? Aizbraucēji, palicēji, ekonomiskie bēgļi, labākas dzīves un darba meklētāji?
Jums ir taisnība, trimda ir beigusies. Ja gribat kādu Amerikas latvieti nokaitināt, tad nosauciet par klaida latvieti. Viņiem šis vārds parasti asociējas ar vārdu “klaidonis”. Pavisam nesen avīzē izraisījās diskusija par svešvārdiem. Mēs gan cenšamies no tiem izvairīties.
Piemēram – kāpēc lietot vārdu “atmosfēra”, ja latviešiem ir brīnišķīgs vārds “gaisotne”. Un lūk – kāds kungs bija dikti noraizējies, pat nikns par vārdu “diaspora”. Tas, lūk, saistoties ar žīdu tautas klejojumiem un dzīvi izkaisījumā. Viņam atbildēja mūsu pastāvīgā autore Lelde Gilmane no Amerikas – pēc ilgākām pārdomām, izejot cauri saviem garīgajiem piedzīvojumiem, viņa nonākusi pie atziņas: “Draugi, paklau, vai tad mēs vienkārši nevarētu teikt – latvieši ārzemēs.”
Bet tad mums jāsāk šķirot – “vecie” un “jaunie” latvieši ārzemēs. Bēgļi, viņu pēcnācēji un jau neatkarības gadu aizbraucēji. Vai taisnība tiem, kuri apgalvo – šīs divas kopienas ir savstarpēji svešas, tām nav nekā kopēja, izņemot varbūt valodu. Citādi aizbraukšanas motīvi, divas dažādas pasaules. Turklāt šodienas īpatnība ir tāda, ka dažviet dzīvo tikai “jaunie” ārzemju latvieši – Īrijā, Norvēģijā, Spānijā, Portugālē.
Šo norobežošanos pamanījuši daudzi, it īpaši Amerikā. Kalifornijā tas varbūt jūtams mazāk, tur abas kopienas jau sāk draudzīgi saplūst. Par to laikam jāpateicas saulainajam klimatam un vīnam. Citādi ir Amerikas austrumu krastā, bet arī tur lietas pamazām mainās uz labi pusi.
Savukārt Eiropā “jaunie” iedzīvojas pavisam ātri. Pierīvējas, iekļaujas vecās trimdas organizācijās, iet uz vietējo baznīcu, krista savus bērniņus. Diriģente Lilija Zobens no Anglijas reiz teica – bez viņiem mūsu organizācijas nemaz vairs nepastāvētu. Ja paraugāmies uz koriem, uz deju kopām – visur redzam jaunas sejas. Un tie ir nesenie aizbraucēji.
Bet tad gribas jautāt – kas ar šīm jaunajām sejām notiks pēc gadiem divdesmit? Iespējams, viņi vēl runās latviski. Bet vai to pratīs arī viņu bērni?
Nesen biju Amerikā un vēroju latviešu svētdienas skoliņu priekšnesumus. Skan latviešu valoda, bērni kā eņģelīši, to starpā arī daži “krāsaini”. Par valodu runājot – viss atkarīgs no tā, kādā valodā runā ģimenē. Dzirdēts, ka daži “jaunie” latvieši Zviedrijā, Anglijā vai Vācijā mājās savā starpā un jo īpaši ar bērniem sarunājoties mītnes zemes valodā. Ar domu, lai bērns ātrāk iekļautos vietējā vidē.
Diemžēl vecāki parasti runā nepareizā, lauzītā un nabadzīgā svešvalodā. Patiesībā tieši bērns ir tas, kurš skolā valodu apgūs ātrāk, labāk un varēs pamācīt savus vecākus. Vēl kāda problēma – šie vecāki atņem Latvijas vecmāmiņām mazbērnus, viņi nespēj sarunāties savā starpā. Zūd piederības saite ar ģimeni, ar dzimtu un Latviju.
Zaudētāji ir visi, un visvairāk jau bērni. Manuprāt, tas ir provinciālisms, mazvērtības komplekss, arī neizpratne. Ne Amerikā, ne Eiropā neesmu dzirdējusi, ka latviešu valodas lietošana mājās būtu kavējusi bērna intelektuālo attīstību. Tieši otrādi – ja cilvēks zina papildu valodu, viņš vieglāk iemācās katru nākamo, valodu kamolītis sāk ritēt pats no sevis. Tā ir sena patiesība, ko pierādījuši lingvisti un psihologi.
1991. gada rudenī es atrados Vācijā, Minsterē, kur tolaik vēl darbojās Latviešu ģimnāzija. Viens no trimdas centriem. Tas bija laiks, kad Latvija atguva pilnīgu neatkarību, Rīgā viena pēc otras atvērās ārvalstu vēstniecības. Bet es redzēju apjukumu, kas valdīja dažu trimdas tautiešu galvā. Tie, kuri vēl vasarā pie alus kausa lepni klaigāja – kaut kājām iesim, bet brīvā Latvijā, tagad kļuva arvien klusāki…
Manā pieredzē ir līdzīgi stāsti. Arī es tālās zemēs esmu jautājusi dažam labam patriotiski noskaņotam tautietim, kāpēc viņš nebrauc mājās. Un ļoti bieži dzirdu atrunas – tad jau jābrauc kopā ar manu ārstu. Citam bērni iedzīvojušies, cilvēks nevēlas šķirties no ģimenes, un to var saprast.
Latviešu sabiedrība ārzemēs ir raibi rūtaina. Dažas lietas mani dažkārt gluži personīgi aizskar. Kad viens otrs latvietis no vidējās paaudzes visgudri saka – mēs gan cerējām, ka jums tur viss ies ātrāk –, es personīgi jūtos aizskarta. Bet to laikam tā īsti sapratīs tikai Latvijā dzimis un mūžu nodzīvojis cilvēks.
Jo sava valsts mums bija jāatjauno no nulles, no visniecīgākā sīkuma. Jāraksta likumi, jāskolo ierēdņi, jāveido iestādes. Kā tu no malas uzdrošinies mums pārmest! Mēs būsim tie, kuri te strādās, maksās nodokļus, veidos Latviju labāku, bet citi gaidīs un atbrauks pie apklāta galda? Tad piedalies un palīdzi!
Ir vēl viena ārzemju latviešu grupa, parasti jau ļoti cienījamos gados, kuri savos sapņos bija uzzīmējuši ideālo Latviju. “Pirmo ulmaņlaiku” Latviju, kurā aizvadīta bērnība un jaunība. Pēc neatkarības atgūšanas viņi sāka braukt uz dzimteni. Un ļoti bieži sekoja reakcija – o nē, tā vairs nav mana Latvija!
Sabraukuši krievi, viss mainījies! Bet ir vesels pulks gados jaunu cilvēku, kuri sāka pārcelties uz Latviju jau 20. gs. 90. gadu sākumā. Atlidoja kā pirmās bezdelīgas, iekārtojās un palika. Latvijā viņi atrada gan dzimteni, gan jaunu iespēju zemi.
Kad es intervijā reiz jautāju Berga bazāra īpašniekam Justam Karlsonam – vai tu pats tici Latvijas nākotnei, atbilde bija – vai tad citādi es savus dēlus būtu pierunājis pārcelties uz šejieni? Tādu piemēru ir daudz, katrā ziņā vairāk, nekā mēs domājam.
Vēl kāda interesanta parādība, kas vērojama pēdējā laikā, – aizvien biežāk parādās latvieši, par kuriem saka – “born again latvian”, no jauna piedzimis latvietis. Cilvēki, kuri sajutuši savas saknes, piedzīvojuši, kā viņi paši dažkārt saka, “vēlīno atmodu”, latviskuma atdzimšanu. Viņus esmu satikusi visā pasaulē.
Vienā brīdī galvā notiek “klikšķis”, un cilvēks sev saka – paklau, es taču esmu latvietis! Tas var notikt 20, 40, pat 80 gados, bet notiek. Atnāk apziņa, ka būt latvietim ir kaut kas īpašs. Šāda atdzimšana vēlreiz liecina par to, ka Latvija un latviskums var kalpot par garīgu un fizisku pievilkšanas punktu, spēka avotu un pamatu dzīvei.
