Latviešu dievestība cauri gadsimtiem tika saglabāta mūsu dainās, rituālos, dzīvesveidā. Bet kurš piedeva galīgo formu tam, ko mēs šodien pazīstam ar dievturību? 17
Redziet, 20. gadsimta sākumā jau bija skaidrs, ka latviešu sabiedrība, patiesībā cilvēku ikdienas dzīve ir ļoti mainījusies. Šajos apstākļos no jauna vajadzēja paraudzīties uz seno mantojumu, pārņemot no tā pašu vērtīgāko, pārlaicīgo, mūžīgo. Galvenie nopelni te ir Ernestam Brastiņam un viņa domubiedriem, šīs atjaunotnes kustības turpinātājiem.
Bet vai latviskā dievestība iederīga mūsdienu modernajā sabiedrībā? Turklāt pastāv pamatots uzskats, ka pēdējais gadsimts cilvēcei atnesis vairāk pārmaiņu nekā iepriekšējais gadu tūkstotis!
Pat ļoti iederīga! Paskatīsimies kaut vai uz Japānu. Tā ir viena no modernākajām, tehnoloģiski attīstītākajām pasaules sabiedrībām. Vienlaikus japāņu tauta ļoti rūpīgi kopj gan savas tradīcijas, gan seno reliģisko mantojumu. Tieši pateicoties tradicionālajai, no senčiem mantotajai kultūrai viņi nav pazaudējuši iztēli un spēj radīt tehnoloģijas brīnumus. Diemžēl modernā Rietumu sabiedrība bieži vien neapdomīgi atmet senās vērtības. Ja arī mēs rīkosimies līdzīgi, tad pārstāsim būt.
Latvija izsenis ir viena no reliģiski iecietīgākajām zemēm. Kā jūs domājat – vai cilvēks var apmeklēt gan kristiešu baznīcu, gan piekopt senos latviešu dievestības rituālus, ziedot Dieviņam caur uguni, lūgt palīdzību ne vien Jēzum, bet arī Mārai un Laimai?
Tas lai paliek katra cilvēka paša ziņā. Vēlētos vien uzsvērt, ka mūsu dainu mantojums, tajās paustie ētiskie ideāli ir senāki un universālāki par Kristus vēsti. Dievturība reizē ir vispārcilvēciska un individuāla, tā runā par vērtībām, kas kopīgas visiem. Dainu dievestība ir daiļa un cilvēcīga, tās galvenais princips – “dzīvo pats un ļauj dzīvot otram”. Tā neuzmācas ar savu pareizību, nenozākā citādi domājošos, nesauc tos par “bezdievjiem”, kurus jāiznīcina.
