Gobelēni, ar kuriem tiks izgreznota Liepsalu svētnīca, satur senās latviešu zīmes, to starpā arī ugunskrustus. Kā jūs pats skaidrotu – kāpēc šajā zīmē ielikts tik milzīgs spēks? 17
Ugunskrusts ataino pašas galvenās pasaules norises – Dieva laidumu, tātad pasaules sakārtotību, un šī laiduma kustību, kas savukārt nozīmē cikliskumu. Tā ir tīras enerģijas zīme, ko var tulkot arī citos līmeņos. Kā jau visam šajā pasaulē, ugunskrustam ir divi kustības, divi rotācijas virzieni. Tāpat zīmei ir vairāki nosaukumi. Tīri ģeometriski tā ir “zaru krusts” jeb “kāšu krusts”. Attiecinot zīmi uz uguns matēriju, mēs sakām “ugunskrusts”, uz norisēm Visumā – “Pērkonkrusts”. Starp citu, ugunskrustam ir liela līdzība ar mūsu galaktiku, kas tāpat lēni rotē ap savu asi.
Tas, ka ugunskrusts pasaules vēsturē asociējas ar traģisku pieredzi, nav šīs zīmes, bet gan noziedzīgu cilvēku vaina. Vēl šodien daži cilvēki joprojām nemitīgi atgādina ugunskrusta saistību ar vācu nacismu. Un tieši viņi ir tie, kas netieši kultivē nacistu vērtības, nemitīgi tās pieminot. Diemžēl viņi izliekas neredzam zīmes universālo, cilvēcisko būtību. Visās kultūrās, visās tautās un visos laikos ugunskrusta pamatnozīme bijusi saistīta ar laimi, ar labumu. Latvieši saka arī “Laimas krusts”. Ja mēs zaudēsim pietāti pret ugunskrustu, pret Laimu un Pērkonu, mēs šajā zīmē ieraudzīsim vien sastingušu, nekustīgu attēlu bez dzīvības.
Indijā ugunskrustus var ieraudzīt visur – tempļos, virs māju durvīm, tie ieausti drānās, spilvenos, palagos un dvieļos. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka 99,99% indiešu nekad pat nav dzirdējusi par nacismu.
Zīmes pašas par sevi jau nedarbojas. Tikai saistībā ar cilvēku tās piepilda ar jēgu, dodot labo vai tieši otrādi – slikto, pat ļauno virzību.
Latvieši un lietuvieši jau nav vienīgās Eiropas tautas, kas kopj seno reliģiju. Cik zinu, par to daudz interesējas arī Baltkrievijā un Krievijā. Dzirdēts uzskats, ka Pievolgā dzīvojošie marieši, kas gan ir somugru tauta, esot pēdējie īstie “Eiropas pagāni”.
Jāņem vērā, ka lielā daļā tagadējās Baltkrievijas teritorijas, arī Krievijas rietumu apgabalos senos laikos dzīvojušas baltu tautas. Baltu mantojums joprojām atrodams vietvārdos, ezeru un upju nosaukumos, ornamentos, arī tautas tradīcijās. Cilvēki, kuri nopietni meklē savas saknes, agrāk vai vēlāk uzduras šim baltiskajam mantojumam. Arī austrumslāvu tautas joprojām svin Jāņus, ko dēvē par Ivana Kupalas dienu, dedzina ugunskurus, dzied dziesmas, pin vainagus un cenšas svētku naktī izpeldēties.
Latvijas dievturu interneta mājas lapa mani aizveda līdz interesantai saitei, kas stāsta par senprūšu valodas kopšanu bijušajā Austrumprūsijas teritorijā Polijā. Cik tas ir nopietni?
Ja nemaldos, tad baltu valodu pētnieks Vladimirs Toporovs teicis – ja piepeši no pasaules pazustu baltu valodas, tad pēdu un liecību citu tautu valodās ir tik daudz, ka tās bez grūtībām varētu atjaunot. Es šajā iecerē neredzu nekā nepārvarama un neiespējama. Atjaunotne, cikliskums pieder pie dabas kartības. Lai viņiem veicas!
