Būt latvietim – tā ir kultūras izvēle. Saruna ar Valdi Celmu 17
Pāršķirstot jūsu jauno grāmatu “Baltu dievestības pamati”, ko izdevusi “LA” izdevniecība, acīs iekrīt, ka tā izdota divās valodās – latviski un lietuviski, turklāt abi teksti atrodas paralēli. Kāpēc jūs tā rīkojāties?
V. Celms: Pirmais gan radās latviešu teksts. Tomēr, strādājot pie grāmatas, es kā vēl nekad sapratu, ka mūsu dievestība jāaplūko arī lietuviskā mantojuma saistībā. Tikai tā mēs iegūstam organisku un pilnīgu baltu tautu pasaules uzskata kopainu, kas nozīmīga gan latviešiem, gan lietuviešiem. Un tad jau gluži dabiski prātā nāca doma par lietuviešu teksta iekļaušanu grāmatā.
Salīdzinot abus tekstus, arī lietuviski pārtulkotās latvju dainas, vismaz man kārtējo reizi bija iespējams pārliecināties, cik patiesībā mēs esam tuvas tautas. Bet šīs grāmatas iznākšana sakrīt ar vēl vienu notikumu – dievturu svētnīcas uzcelšanu uz Daugavas salas, Liepsalās netālu no Pļaviņām.
Grāmatai “Baltu dievestības pamati” ir divi atbalstītāji – ekonomists Ivo Rubīns, kas finansēja lietuvisko tulkojumu, un Dagnis Čākurs, iecienītās “Liepkalnu” maiznīcas saimnieks. Jau vairāku gadu garumā Dagnis ir dziļi piesaistījies latviskuma idejām, kas vainagojās dievturu svētnīcas būvniecībā, lai būtu, kur cilvēkiem pulcēties gadskārtās un latviskos godos. Celtnes veidols, tās arhitektūra latviskās rijas formā, izvietojums attiecībā pret debess pusēm, svētnīcas iekārtojums, kopumā viss ansamblis ir veselas komandas pienesums, bet darbi vēl turpinās.
Kā es sapratu no jūsu grāmatā publicētās fotogrāfijas, tad centrālā vieta svētnīcā ir uguns altāris? Atklāti sakot, vienīgos uguns altārus līdz šim esmu redzējis Indijā.
Par to nav ko brīnīties, arī tur meklējamas indoeiropiešu kopības pēdas, tieši uguns mūs joprojām vieno ar vissenākajām pasaules kultūrām. Uguns altārus var sastapt tepat, Lietuvā, tur, tāpat kā pie mums, tos skaisti izpušķo. Baltu tautām uguns ir ikviena gadskārtu rituāla un Dieva daudzinājumu norišu centrā. Ziemassvētkos tā ir bluķa dedzināšana, Jāņu naktī uguns tiek pacelta gan debesīs, gan iedegta uz zemes, mūžīgā Uguns deg Brāļu kapos. Starp citu, uguns ir vistīrākā matērija, dievišķa jau savā būtībā, paša Dieva laista. Kā pasaules pirmelements tā saistīta ar Māru, tāpat ar Laimu, tātad ar laiku un likteni. Ar uguni saistīts Pērkons, kurš met zibeņus. Bez uguns nav iespējama dzīvība. Uguns ir visur – mājas pavardā, Saulē, Visuma dzīlēs, kur dzimst jaunas zvaigznes. Un arī mūsos pašos mīt uguns – tā ir mūsu mīlestība, aizrautība, sirds degsme.
Atceros, vectēvs mēdza teikt – “agnis zirgs”. Ar to viņš domāja strauju, ugunīgu zirgu, no kura jāuzmanās. Hinduisma mitoloģijā uguns dievs tā arī saucās – Agni.
Latviešu, lietuviešu un lielā Indijas daļā runātā hindi valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Daudziem, it īpaši jau tik seniem, patiesībā pirmatnējiem vārdiem kā “uguns” tajās ir kopīgas saknes.
Bet uguns ir saistīta ar vēl kādu lietu – kremāciju. Tajā pašā Indijā upju krastos šodien bieži var redzēt kremācijas sārtus. Cik zināms, līdzīgi rīkojās arī kurši?
Patiešām, Kurzemē ir atrodami ugunskapi. Izrakumi liecina, ka mirušo kremāciju senie kurši piekopa līdz pat 13. gadsimtam, kad pieņēma kristīgo ticību. Tomēr ir kāds interesants paradokss – ja viss būtu sadedzis – rotaslietas, apģērbs, ieroči, tad daudzas liecības par senajiem latviešiem līdz mums nemaz nebūtu atnākušas. Tātad nav ļaunuma bez labuma.
