Būt kungiem savās mājās. Saruna ar režisori Annu Viduleju 0
Trešdien, 26. septembrī, pirmizrādi piedzīvo pēc Anšlava Eglīša romāna “Homo Novus” (“jaunais cilvēks” latīņu val.) motīviem veidotā tāda paša nosaukuma filma, pārpratumu komēdija, kas ar smaidu skatās uz kaislībām 30. gadu Rīgas mākslinieku dzīvē.
Filmas režisore un scenārija autore ir ANNA VIDULEJA. Viņas diplomdarbs “Naktsputni” (2000) tika iekļauts Kannu kinofestivāla konkursā. Režisējusi vairākas īsfilmas, kopā ar trim citiem režisoriem radījusi no četrām novelēm veidotu pilnmetrāžas spēlfilmu “Vogelfei” (2007), kas saņēma vairākas nominācijas un balvas nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps”. Anna Viduleja ir viena no studijas “Film Angels Studio” dibinātājām.
…Ir 193… gads. nomiris bagātais kapteinis Kaspars Žibeika un atstājis mantojumu. No Parīzes uz Rīgu brauc viņa māsasdēls Eižens Žibeika pilnā pārliecībā, ka saņems miljonus un varēs turpināt nejēdzīgi tērēt tēvoča naudu. Bet mākslas zinātnieks, kultūrpolitikas veidotājs Rīgā Kurcums vēl kopā ar veco Žibeiku izdomājuši citu scenāriju – par krietnā kapteiņa naudu veidot mākslinieku konkursu, kurā tiek piešķirta stipendija mācību braucienam uz Parīzi. Tajā pašā laikā no laukiem Rīgā ierodas nabadzīgs mākslinieks Juris Upenājs. Tā varam lasīt filmas pieteikumā.
– Anna, atklājiet, lūdzu: ekranizēt “Homo Novus” bija sapnis vai pēkšņs impulss?
Anna Viduleja: – Anšlava Eglīša “Homo Novus” ir viena no spilgtākajām manas jaunības grāmatām, kuru kopā ar draudzeni lasījām viena otrai priekšā. Grāmatu īpašā kārtā bijām dabūjušas no manas mammas draudzenes Dinas Planderes, savukārt viņas mamma Eiženija, to bija uz rakstāmmašīnas pārrakstījusi no laikrakstā “Tēvija” publicētiem turpinājumiem un izveidojusi kolosālu divu sējumu mājas izdevumu zīda auduma apvilktos vākos ar mākslinieka Edgara Ozoliņa, tušā veidotu titullapas zīmējumu. Tas bija pirmais manās rokās nonākušais šīs grāmatas “izdevums”.
Anšlavs Eglītis uzbur miera laika Latviju tik spilgti, tik koši, līdz detaļai jūtami, ka tā kļūst viegli iztēlē ieraugāma. Manā ģimenē par spīti padomju sistēmai, bija ļoti skaidri zināms, ka Ulmaņlaiki, Latvijas pirmās brīvvalsts laiks, bija mūsu valsts skaistākais posms, bet Anšlavs Eglītis precīzās detaļās un konkrētos raksturos palīdzēja nokļūt dzīvi izjūtamā situācijā un laikā, kas ir gan košs, krāsains, bagātīgs un vienlaikus amizants, pilns visādiem amizieriem un komiskām situācijām. Par spīti romānā aprakstīto varoņu dažādiem likteņiem, konfliktsituācijām un peripetijām viņu dzīvē, tomēr rodas sajūta, ka lasi grāmatu par laimīgiem cilvēkiem, vai vismaz tādiem, kuri uzdrīkstējās gribēt būt laimīgi.
– Tā ir jaunā paaudze, kura, šķiet, tikko izkārpījusies no kara, no laukiem Rīgā ieradusies, vēl vīzēs, citi Rietumos sasūkušies pasaules kultūras garu un ar dzīvu pārliecību par laimīgu nākotni…
– Anšlavs Eglītis jau pats par to laiku teicis, ka pēc mūsu drūmās vēstures gadsimteņiem nu katrs puika uz ielas apzinājās, ka viņš ir kungs savās mājās. Šī atskārsme arī šodien no svara – kāda veiksme – būt saimniekiem un kungiem savā zemē!
– Tad kādēļ uz to laiku skatāties ar smaidu?
– Arī tas izriet no Anšlava Eglīša. Asprātīgāku rakstnieku Latvijas literatūras vēsturē neesmu sastapusi. Ironijas un pašironijas spēja ir viens no būtiskākajiem viņa talantiem. Lielā mērā tas parādās valodā, bet mūsu uzdevums bija tādu pašu smaidu par sevi un notiekošo radīt ar kino instrumentiem uz ekrāna.
Pašironija bija kā zāles jaunajai tā laika sabiedrībai, kas jaunās valsts būvēšanas procesā klupa un krita.
Atklājās visādas pārspīlētības un kaites, kuras Anšlavs Eglītis ārstēja ar vislielāko mīlestību. Kā spogulī rādīja lasītājam iespējamās “bedres”, kur neiekrist, un “grābeklīšus”, uz kuriem neuzkāpt. Tā bija ne tikai viegla un asprātīga romāna valoda, kas vienmēr simpātiska arī sarunās un situācijās, bet Anšlavs Eglītis darbojās kā valsts celtnieks.
– Mākslinieki kopumā lielākoties asociējas ar radošu garu, fantāziju, bet ne ar tik nopietnu lietu kā valsts būve…
Manā uztverē mākslinieki gan ir kā ledlauži, kuri drosmīgi iet pa priekšu, milzīgajā sasalumā cērtot un šķeļot ledus gabalus.
Mana dziļa pārliecība, ka sākums visiem notikumiem ir iztēlē un domas skaidrībā. Un tikai pēc tam, kad kāds ir iespējamo nākotni iztēlojies, tai ir iespēja piepildīties. Bet, ja katrs esam norūpējušies tikai par sevi šajā brīdī, nākotnei kļūt skaistākai ir ļoti grūti.
– Anšlavs Eglītis par sava romāna varoņu prototipiem esot nolūkojis reālus tā laika māksliniekus. Vai arī filmā kādu atpazīsim?
– Savu romānu rakstnieks sāk ar vārdiem – ja kāds še saskata zināmus cilvēkus, tad tā ir tikai sagadīšanās. Mums kā filmas veidotājiem tas dod lielu brīvību. Cita lieta – esam izmantojuši tikai reālu latviešu mākslinieku darbu oriģinālus vai reprodukcijas.
Lielu paldies gribu teikt fantastiskai personībai Ingrīdai Burānei, kura man, operatoram Jānim Eglītim un filmas māksliniekam Kirilam Šuvalovam kopā strādājot, palīdzēja orientēties Latvijas un pasaules kultūras procesos un zemstrāvās. Bet Anšlavs Eglītis pats savulaik atzinies, ka jau mēģinājums stāstā “Maestro” uz papīra precīzi noķert ļoti kolorītā, fascinējošā gleznotāja Romana Sutas personību sagādājis vilšanos, gan mākslinieka ģimenes pārmetumu dēļ, gan tādēļ, ka tas pašam autoram nav sagādājis profesionālu gandarījumu.
Rakstot jauno romānu “Homo Novus”, Anšlavs Eglītis jau apzināti sāka jaukt pēdas.
Katram tēlam ir vairāki prototipi, turklāt visam pievienota krietna iztēles deva. Bet dažas skopas atsauksmes, no kurām varējām vairāk atpazīt romāna varoņus, ir rodamas Anšlava Eglīša sarakstē ar Viktoru Hausmani – par Tidemani kā vienu Salutaura šķautni, un Purvīti kā profesoru Dūnikeru… Tas iedeva filmai atslēgu – galvenā mākslinieku kopa, par kuru vērts runāt, ir Rīgas grupa ar Jāni Tidemani, Voldemāru Toni, Romanu Sutu, Martu Skulmi, Otto un Ugu Skulmēm, Ubānu un Padegu turpat šajā krāšņajā buķetē. Nosauktie ir ļoti sirsnīgi draugi, kurus apvieno ne tikai personīga savstarpēja labvēlība, bet arī kopējas idejas gan mākslas, gan valstiskuma ziņā.
– Minēto stāstu “Maestro” 1990. gadā vēl Rīgas kinostudijā ekranizēja režisors Pēteris Krilovs. Arī tur bija atainota tā pati 30. gadu Latvijas mākslas pasaule, tikpat komiskā rakursā. Galvenajā, Maestro, lomā bija spožs Eduards Pāvuls, bet viņa atveidotā varoņa kundzes tēlā iejutās muzikoloģe un režisore Ligita Viduleja, jūsu mamma…
– Pēteris Krilovs izcīnīja Anšlava Eglīša tēva Viktora Eglīša reabilitāciju. Taisnības atjaunošana Anšlavam bija ļoti būtiska. Pēteris Krilovs bija pirmais, kurš saņēma no rakstnieka atļauju ekranizēt viņa darbu “Maestro”, kas man bija kā mana skolotāja radīts skaists paraugs.
Pēteris Krilovs ir izcila personība. Manuprāt, vislabākie šī brīža Latvijas aktieri ir viņa audzēkņi. Uz provēm mamma posās teikdama, ka filmā nepiedalīsies, bet aiz cieņas pret Pēteri jāaizbrauc, bet atgriežoties sacīja – man sāka vilkt mugurā tās skaistās kleitas, nevarēju atteikt… Protams, ne jau tērpi, bet Pētera Krilova uzticību viesošais šarms lika mammai piekrist darboties sev līdz tam svešā ampluā. Mana mamma ir ļoti skaista sieviete, un es priecājos, ka Pēteris Krilovs viņu nofilmējis.
– Vai jūsu profesijas izvēlē vecākiem – Ligitai Vidulejai un kino kritiķim Mihailam Savisko – bija liela ietekme?
– Bet protams! Tā kaislība, ar kādu mamma strādāja pie filmām, un nozīmības pakāpe, ar kādu redzēju tēvu domājam un runājam par kino, bija divi galvenie manis virzītājspēki, kas teica – kino ir kaut kas būtisks, un, esot šajā procesā, ir iespēja notikt jēgpilnai dzīvei. Esmu redzējusi arī grūtības.
Man ļoti sāp sirds gan par to, ka mammas muzikālo filmu “Disko ēnā” ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera tekstu, kura veidota spilgtā kino un mūzikas apvienotā valodā un nes brīvības ideju zemtekstā, aizliedza ar formulējumu: “Tādu rietumu ideoloģiju un estētiku nedrīkst rādīt padomju skatītājam”, (90 tajos gados to reabilitēja) , gan par to, ka tēva unikālos raidījumus “Kino un mēs”, kuros viņš 20 gadu laikā, vairākām paaudzēm iemācīja mīlēt kino un atklāja skatītājam kolosālas kino personības, padomju laikā pēc tiešraidēm ir dzēsuši un no 240 raidījumiem saglabājušies tikai deviņi! Bet mani vecāki tur staltu muguru visās dzīves situācijās. Es no viņiem mācos nepadoties šķēršļu priekšā.
– Arī šajā filmā noteiktu šarmu piešķir kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteines ar patīkamu vieglumu uzburtie košie un katra tēla raksturam atbilstošie tērpi.
– Ko vērti uzvalki vien – Kurcumam ar rūtiņu, Mačeniekam – mūsu skaistajam Andrejam Žagaram – ar sarkanu strīpiņu, bet galvenā varoņa dēļ mēs ar Lieni braucām uz Limbažiem, kur ražotne “Tīne” piekrita noaust audumu Jura Upenāja svārkiem.
Vajadzēja veselus divus gabalus, jo no laukiem Juris atbrauc ļoti cienījamā vadmalas uzvalkā, visticamāk nesen pašūdinātā, bet Rīgā Kristīnes Krūzes atveidotā skaistā tēlniece Ciemalda viņam norāda, ka šeit jāieņem, tur jāsavelk, te jāiepopē.. Un jaunais cilvēks savus svārkus nes labot, lai atbilstu Rīgas stilam.
Stilu un īpašu intonāciju filmai dāvā arī mūzika. Man tas bija neaizmirstams notikums piedalīties mūzikas ierakstos, kuros filmas komponists Raimonds Pauls un viņa izvēlēta mūziķu grupa, Artis Orups, Andris Grunte un Mārcis Auziņš manu acu priekšā radīja mūsu filmas mūzikas skaisto tēlu. Bet runājot par vidi, 21. gadsimts, protams, ar savām augstceltnēm, plastmasas logiem, novērošanas kamerām, betona bruģi, ir ārkārtīgi kaitīgs mūsu vajadzībai. Nācās pa rūpīgi piemeklētiem maziem nogrieznīšiem likt kopā Rīgas tēlu. Mums palīdzēja Vecrīga un Zaubes iela ar trīsdesmito gadu arhitektūru. Filmējām arī Liepājā.
– Un Alberta iela?
– Tajā ir cita domāšana, to apzināti filmā nelaidām.
Protams, jūgends ir ļoti skaista, taču citas vēstures daļa pilsētā – ar cariskās Krievijas klātbūtnes elpu.
Bet mēs runājam par Latvijas laiku, jaunu nacionālu valstu veidošanās laiku visā Eiropā, kas ir cerību pilns un – askētiskāks nekā greznās jūgenda pērles.
– Jūsu filmā topošu mākslinieku, uzcītīgu diletantu un talantīgu slaistu iemīļota tikšanās vieta ir kāda kafejnīca “Timbuktu”…
– Tagad tās ēkas vietā atrodas “Hotel de Rome”, bet tolaik Otto Švarca restorāns divos stāvos un zem tā “Romas pagrabs”.Te iegriezās dažādos dvēseles stāvokļos. “Romas pagrabā” realitāte bija skarbāka. Atšķirību starp Otto Švarca restorānu un bāru “Romas pagrabs” mazliet arī filmā var redzēt.
– Kas, jūsuprāt, ir mākslinieku bohēma, kāpēc daudziem no malas tās virpuļi šķiet tik pievilcīgi?
– Filmā bohēmu saprotam kā prieka un pacilāta gara izpausmi. Radošam darbam ir nepieciešama noteikta brīvības pakāpe. Taču attieksme pret māksliniekiem mēdz būt dažāda.
Londonā brīvlaikā auklēju trīnīšus vienā burvīgā latviešu ģimenē. Kad atbrauca jauna jauka auklīte no Talsiem un es nejauši ieminējos, ka mans brālis ir mākslinieks, viņa līdzjūtīgi atteica – nu gan jau nav tik traki… Šīs kārtīgās Talsu meitenes ģimenē priekšstats par māksliniekiem laikam ir kā par apšaubāmiem tipiem. Māksla? Tas nav prāta darbs!
Romānā “Homo Novus” līdzīgi, zemnieks Zuitiņš bar mūsu galvenā varoņa Jura Upenāja māti, ka viņa ļauj dēlam nodarboties ar tādām blēņām: jauns vīrietis sēž lauka vidū un glezno! “Stiprs un vesels cilvēks, darbu darītājs, un šitā ākstās!” Nu kas tas ir?!
Bet rau, kāds paradokss, Anšlavs Eglītis liek tam pašam Zuitiņam kā teicamākajam pagasta zemkopim tikt ievēlētam žūrijā, kurai jāpiešķir balva par labāko gleznu, un Zuitiņš tiek sūtīts uz Rīgu. Lemjot braukt vai nebraukt, zemkopis lūkojas pa logu un apcer ceriņu, jasmīnu krūmu un akāciju virknes. Un Zuitiņš atskārst: “Vai viņš pārdeva ceriņu sēklas, vai ēda akāciju pākstis? Viss tikai acu pamielošanai. Nu Zuitiņš nelabi sarāvās: “Tad jau viņš ir pats sevi nodevis un, lai Dievs stāv klāt, neapzinādamies visu mūžu draugojies ar mākslu!”
– Filmā piedalās Andris Keišs un Vilis Daudziņš, Aurēlija Anužīte un Kristīne Krūze. Ar ko jūs savaldzināja mazāk zināmais galvenā varoņa Jura Upenāja atveidotājs Nacionālā teātra aktieris Igors Šelegovskis?
– Mani ļoti ietekmēja viņa atklātība – jā, es vēlos piedalīties šajā filmā. Tāds godīgums un tiešums, kuru pieredzējušāki aktieri kautrējas atklāt. Jura Upenāja tēlam ļoti svarīgs godīgums, pat uz naivuma robežas. Man šajā filmā šķiet būtiski radīt skatītājā vēlēšanos būt jaunam cilvēkam, ne jau gadu, bet domāšanas ziņā. Un viena šādas domāšanas šķautne ir ideālisms.
