Būt iekšā – ritmā, plūsmā, laikā 0
Cik pazīstama sajūta: cīņa ar tumsu un aukstumu enerģijas krājumus jūtami patukšojusi. Nav kā vasarā – nogulies sakaitētās smiltiņās un baudi, kā tās karsē no apakšas, bet saulīte no augšas. Vēl tikai marts… Bet varbūt – jau marts!
Daudzām slimībām pavasaris ir īstais pļaujas laiks – ziemas nogurdinātam organismam nepietiek spēka tikt ar ligu galā. Bet vienlaikus jaušama aktivitāte – vēlmē ātrāk tikt pie gaismas, siltuma, mīļuma, puķēm. Lauki vēl sniegos, bet liekam uz palodzes puķu podu, lai brīdi pirms pavasara iestāšanās istabā jau smaržotu hiacinte, tulpe vai narcise. Iekšēja pretruna. No vienas puses: man trūkst spēka, palīdziet izturēt līdz pavasarim! Bet tikpat uzstājīgi: darīšu jebko, lai tikai padzītu laiku uz priekšu. Lai mazliet piemānītu sevi, iestāstot: tas, ko gaidu, jau atnācis.
Ir cilvēki, kuriem šīs pretrunas nav. Viss, kam pienācis īstais laiks, bagātinot nāk ar savu aktivitāti, jēgu un nozīmi. Viss notiek rāmi un laikā, bez emocionālas piepūles, bez tramīga nemiera pārlēkt kādam brīdim pāri, lai ātrāk pieskartos tam, kas šķiet vēlamāks. Cilvēkam, kurā saglabājies dabas ritms, papildu spēles ar laiku nav nepieciešamas. Taču tas izdodas tikai retajam.
Filozofiskāk? Tikpat kā neviens veselības izklupiens, izņemot traumas un iedzimti anatomiskas izmaiņas, nav atkarīgs tikai no miesas, tikai no ķermeņa. Biežāk tomēr kaites ir psihosomatiskas (soma – miesa). Mēģināt psiholoģiski ārstēt to, kas novēršams vienīgi ķirurģiski, ir aplam. Un otrādi arī. Par alerģijām tomēr vērts domāt daudz dziļāk. Kas ar mani notiek, ka nevaru būt iekšā laikā, iekšā ritmā? Kāpēc tas, kas ir dabīgs, manī rada nedabīgu reakciju?
Varbūt brīžos, ja kaut ko ļoti gribas vēl pirms, labāk padomāt, kur rast spēku izturēt līdz īstajam brīdim, taktij, vilnim. Saprast un pieņemt, ka laiks rit savu gaitu, bet man vislabāk tad, ja esmu tajā iekšā, ar to kopā, nevis steidzos pa priekšu vai velkos nopakaļ.
Varbūt, saulainā marta dienā dodoties pastaigā, nemaz nevajag sniegties pēc lazdas zara, lai nolauztu vāzei, bet labāk to tuvāk apskatīt. Cik piebrieduši jau pumpuri? Vai parādījušās mazās sarkanās spurgaliņas? Taču tad der zināt, kāds šis zars bija vasaras lapu zaļumā, kāds rudenī, riekstu laikā, kāds tad, kad pumpuri tikai posās ziemas miegam. Kā tie vēl nesen gulēja, kamēr blīvais apvalciņš sargāja dzīvību no sala. Tikai tad var pa īstam samanīt to pulsējumu, kas vēsta: drīz jāplaukst. Vienā ritmā ar laiku. Skatoties uz pumpuru, varbūt vieglāk salāgot savu iekšējo laiku ar to, kas nosaka Lielo Laika Ritmu?
Pumpurs vaļā, spurdzes birdina ziedputekšņus – īstajā laikā un īstajā vietā, bet tas nepriecē, jo acis asarās, bet deguns aizlikts. Alerģija…
Viens no drošajiem risinājumiem – laikus aiziet pie ārsta. Kopā izspriest, kā izsargāties no iespējamās krīzes. Ja tā sākusies, nekas cits neatliek, kā nikni cīnīties. Bet ikviens, kurš mokās ar hroniskām kaitēm, zina, ka labāk ievērot dažus nosacījumus un tik tālu tomēr nenonākt – krīzi nepiedzīvot. Jo bieži vien tam vajadzīgs pavisam nedaudz: varbūt vairāk svaiga gaisa un kustību, varbūt īpaša diēta vai ārsta ieteikts medikaments. Galvenais – necerēt: brīnums būs, bet lēkmes nebūs. Tā nenotiek. Vienīgie brīnumi ir tie, ko radām paši.
Tam, kuram svarīgi būt saskarsmē ar kādu augstāku spēku, vai to saucam par Dievu, Kosmosu vai likteni, bieži vien arī imunitāte ir stiprāka. Tāpat kā ikvienam, kurš jūt: līdzīgi lūgšanai mani spēcina arī marta pastaiga, lūkojot, cik tālu savu deguntiņu jau izbāzusi lazdas spurdze.
Nav lielu un mazu patiesību. Ir tikai ieraudzītās un nepamanītās. Tās, kas mums palīdz dzīvot, priecāties un mīlēt. Un tādas, kas traucē. Katrs varam izvēlēties vienu vai otru.
Daži savas problēmu atslēdziņas glabā kā virtenītē savērtas krelles. Lai var padomāt, ar ko visu gan nav dzīvē tikts galā. Citi tās aizmet, lai nebūtu kārdinājums vēlreiz pieskarties jebkam, kas sāpējis. Vēl kāds tam nepievērš uzmanību: problēma atrisināta, durvis ciet, tajā istabā esmu nolēmis vairs kāju nespert. Katram citādi. Vienīgi princips – pie kā domas, tam spēks – ir vienojoši nemainīgs, attiecas uz visiem.
Ja ir notikumi, kas var darboties kā slēdzītis kāda procesa mazināšanai vai pat apturēšanai, tad taču jābūt arī iespējai apzināties šīs svārsta kustības pretējo atvēzienu – nosaukt vārdā nevēlamās izpausmes palaidējmehānismu. Varbūt vērts mēģināt to meklēt? Diez vai tam, kurš cieš no alerģijas pret ziedputekšņiem, vajadzētu eksperimentējot bāzt degunu bērzu spurdzēs. Tomēr uzdrošināšanās pakāpties pagātnē, mēģinot apjaust, kāds notikums saistāms ar posmu dzīvē, kad sākās nesaderība ar laiku, nāktu tikai par labu. Ne tikai alergēnus meklējot.
Ja laimējas šo niansi, notikumu, sajūtu atrast, nekavējoties jāpiemēro atslēdziņa durvīm, aiz kurām uz neatgriešanos atstāt to, kas līdzņemšanai pārāk apgrūtinošs.
