Agnese Jēkabsone: Būt godīgam pret sevi ir egoistiski 0
“Ko nozīmē titulloma? Manuprāt, tā vispirms ir tāda personiskās sabradātības sajūta. Liela loma var izdoties tikai tad, ja esi sevi riktīgi “izplosījis” no iekšpuses,” uzskata aktrise AGNESE JĒKABSONE. Režisora un scenogrāfa Viestura Meikšāna Liepājas teātrī iestudētajā Moljēra darba “Mizantrops” mūsdienu skatuves versijā – komēdijā par godīgumu –, aktrise iejutusies paštaisna “mizantropa” (Gatis Maliks) mīļotās sievietes lomā. Pirmizrāde – jau sestdien, 14. aprīlī.
Liepājas teātra talantīgā aktrise nenoliedz, ka spožā Piafas loma kļuvusi par divkārt neaizmirstamu pavērsienu viņas dzīvē. Nu pēc klusāka perioda mammas lomā šosezon Agnese teātrī atgriezusies jaudīgāk nekā iepriekš – “Mizantrops” viņai ir jau sestā pirmizrāde.
Piafas loma, kas jums atnesa “Spēlmaņu nakts” balvu, sakrita ar pārmaiņām pašas dzīvē – ar meitiņas piedzimšanu. Vai ir tā, ka dzīvi mērāt pirms un pēc Piafas?
A. Jēkabsone: – Līdz Piafai biju tāda zaļa, nobijusies studente. Šausmīgi uzcītīga, bet nenormāli paškritiska. Iedomājos, ja tagad satiktos ar Lauru Grozu-Ķiberi un iestudētu Piafu, ak, Dievs, cik gan es būtu droša! Tomēr rezultāts arī toreiz bija labs, lai arī nāca caur pamatīgām bailēm. Protams, arī tagad esmu kautrīga, neesmu no aktrisēm, kas mēdz iet taisnā ceļā pie režisoriem ar kaudzi ideju, tomēr pārliecība par sevi ir lielāka. Arī katra nākamā izrāde dod balstu, pārliecību. Piafa bija arī izrāde, kas mani noturēja aktieriskā formā pēc bērna piedzimšanas. Zināju, ka pēc dzemdībām man ir jāsaņemas, nebūs nekāds garais māmiņu atvaļinājums. Pusgada laikā savedu sevi kārtībā emocionāli un fiziski.
Šosezon, jau sākot ar Dž. Dž. Džilindžera “Bella figura”, esat burtiski ielēkusi teātra ātrvilcienā – “Mizantrops” jums ir jau sestā pirmizrāde.
Ja gadu esi ārā no “aprites”, tad atsākt šādā režīmā – bez atelpas brīžiem – dod mazliet aukstas dušas sajūtu. Sāku ar Džilindžera “Bella figura”, sekoja Valda Lūriņa “Bohēma”, vēl bija jāielec Everitas Pjatas vietā izrādē “Platonovs un viņa sievietes”, pēcāk jau viens aiz otra Ziemassvētku koncertu sērija, bet šogad – Regnārs Vaivars un “Zilā istaba”. Tāpēc mazliet priecājos, ka “Mizantrops” šajā skrējienā ir mans pēdējais jauniestudējums šajā sezonā. Tas gan nenozīmē, ka nu vēlos atgriezties mājās, kopā ar mazu bērnu, mierā un harmonijā, turklāt, godīgi sakot, audzināt bērnu ir grūtāk nekā spēlēt teātri. Bet es nesūdzos, jo biju noilgojusies pēc teātra, kolēģiem, skatītājiem.
Vai pēc tik ietilpīgas lomas, kāda bija Piafa, nebijāt gatava tieši “pirmajiem plāniem”?
Nevar visu laiku gribēt galvenās lomas. Ko nozīmē titulloma? Manuprāt, tā vispirms ir tāda personiskās sabradātības sajūta. Mana pārliecība ir, ka liela loma var izdoties tikai tad, ja esi sevi riktīgi “izplosījis” no iekšpuses. Tāpēc es nesūdzos arī par otrā plāna lomām. Tieši pretēji, arī tādas izrādes, kur vari iejusties ansamblī, spēlēt ir forši, sevišķi jau komiskās lomas.
Moljērs ir komēdijas klasiķu klasiķis. Tomēr – cik šajā skatuves versijā būs Moljēra klasikas un cik dramaturga Martina Krimpa un režisora Viestura Meikšāna mūsdienu redzējuma?
Jā, izrādes pamatā ir britu dramaturga Martina Krimpa skatuves versija, pie kuras tad arī turamies. Tomēr Viesturs Meikšāns, būdams reizē gan izrādes režisors, gan scenogrāfs, ir atradis ārkārtīgi interesantu risinājumu. Mūsu mizantropa gaitas norit filmēšanas paviljonā, un man ļoti patīk Meikšāna skatuves telpas risinājums. Protams, Moljērs nekur nav pazudis, viņš ir visa pamatā. Krimps to ir pārvērtis mūsdienīgā valodā, tomēr tas Moljērs tur apakšā sēž! Viņš ir tēlos un notikumos, bet galvenais – brīnišķīgā valodā, vārsmās un dzejā. Saprotams, šī valoda uzliek aktierim papildu atbildību, jo absolūti nav iespējams improvizēt ar tekstu. Katra tava teikuma beigu atskaņa jau atskan tālāk kolēģa vārdos un tā uz priekšu. Ar aktieriem smējāmies – tāds ļoti talantīgs hiphops. Teksti ir arī gana komiski, tomēr reizē sarežģīti un dziļi. Mūsu uzdevums ir salikt pareizos akcentus Moljēra daudzajos jēgas slāņos. Ir tik brīnišķīgi, ka teksts nav sekls, un vari rakt, un rakt.
Kas tad ir šis mizantrops, kuru spēlē Gatis Maliks, un kāda ir jūsu loma?
Alsests ir cilvēks, kurš allaž ir ļoti tiešs, skarbs, sakot visu, kas uz mēles. Kādam tas nepatīk, kāds to ignorē, cits iesaistās konfliktā. Mana loma ir mizantropa Alsesta mīļotā sieviete, filmu zvaigzne Dženifera, turklāt turpat uz skatuves papildus pārtopu aktrises spēlētajā tēlā. Tas ir ārkārtīgi interesanti, jo iznāk, ka spēlēju vairākas lomas vienā izrādē.
Spēlējot aktrisi, neiznāk spēlēt pašai sevi?
Kaut kādā ziņā, jā. Es noteikti viņu ārkārtīgi labi saprotu, jo mūsu pieredzes daudzējādā ziņā sakrīt. Dženiferai izrādes gaitā pārmet pārlieku vaļīgumu, pašpārliecinātību, uzdrīkstēšanos. Tas viss ir pazīstams arī man, esmu pati dzirdējusi dažādus pārmetumus, piemēram, par to, ka pārāk bieži spēlējot vaļīgas sievietes (smejas). Kā gan lai kādam iestāsta, ka ne jau pati piesakos režisoriem apakšveļā skraidīt pa skatuvi, ceļot roku un saucot – gribu būt plika uz skatuves! Un galu galā, kāda tam nozīme. Kamēr esmu jauna, varu to darīt.
Kopā ar Viesturu Meikšānu strādājat pirmoreiz. Sarežģīta un plaša domātāja rokraksts liek sevi manīt?
Viesturam ir unikāls rokraksts! Protams, viņš ir domātājs, un es to izjūtu viņa īpašajā attieksmē pret aktieri. Viesturs godīgi uzklausīs jebkuru tavu ideju, izmēģinās katru ieteikumu kaut desmit reižu arī tad, kad cits varbūt pasmietos. Pie Viestura var atnākt ar vismuļķīgāko jautājumu – viņš ir tik humāns, ka bail paliek. Viņš strādā aktieru līmenī, un, jāatzīst, ka tā nestrādā visi režisori, viena daļa tomēr ietur zināmu distanci pret aktieri. Viņam ir svarīgi, lai aktierim ir uz skatuves labi. Galvenais, lai aktieris nemokās, jo tad arī loma būs organiska, viegla un nemocīs skatītāju.
Komēdija esot par godīgumu – tā pieteikts “Mizantrops”. Bet ko godīgums nozīmē jums pašai?
Par godīgumu domāju kā par dilemmu – kā ir labāk: vai pateikt “godīgi” un sāpināt cilvēku, vai pateikt kaut kā mazliet negodīgi, bet nesāpināt. Kas ir svarīgi – būt godīgam pret sevi vai pret citu? Mizantrops nepieņem nekādus baltos melus, neņemot vērā, vai tas sāpina vai ne. Tomēr man šķiet, ka būt godīgam pret sevi ir egoistiski. Tu tāds esi tikai tāpēc, lai tava sirdsapziņa ir tīra, nedomājot par otru. Tomēr dažādas lietas otram var pateikt ar dažādiem vārdiem, nesāpinot. Ja vēlies būt godīgs, tad dari to humāni, jo negācijas neatver – tās sastindzina un nobiedē. Ja ir sakrājies, tad ej ārā, brauc ar riteni, izkliedzies pie jūras, ja vajag – piedzeries! Bet tev nav tiesību izlikt savu negatīvo enerģiju pret dzīvu cilvēku.
Šo cilvēcīgā godīguma aspektu teātrī īpaši izjūtat?
Jā. Īpaši, lasot aktiera, režisora darba kritikas, recenzijas vai vērtējumu. Tev var nepatikt, bet to var pateikt, nesāpinot aktieri. Mēs taču katrs darām savu lietu pēc tīrākās sirdsapziņas, nevis nākam uz “haltūriņu”. Un tad ir sāpīgi izlasīt, ka kādam kaut kas nav “aizķēries” vai paticis.
Kur jūs pati atjaunojat enerģijas rezerves?
Protams, esot kopā ar bērnu, domas par teātri automātiski tiek izslēgtas. Kā gan enerģija neatjaunosies, ja tev pretī skrien viens mazs, omulīgs meitēns, kuru neinteresē tas, kas notiek teātrī. Agrāk nesu darbu mājās, bet tagad saprotu, ka nervozēšana, mocīšanās neko nedod. Biežāk sev pasaku – Agnese, tu taču visu zini, dari visu, kas tavos spēkos. Protams, ir grūti, bet nedomāju, ka par aktieri var kļūt cilvēks, kas mīl komfortu un zvilnēšanu dīvānā, cilvēks, kas sestdienās plāno pikniku pie dabas. Mēs vienkārši skrienam.
Šoreiz pat spēlējat vienā izrādē ar dzīvesbiedru (aktieris Edgars Ozoliņš mizantropa Alsesta labākā drauga lomā. – A.K.). Kā orientējaties šajā daudzstūrī – būt vecākiem, dzīvesbiedriem, kolēģiem?
Mēs uz skatuves tiekamies ļoti reti. Tā kā mūsu attiecības sākās studiju laikā, otrajā kursā, tās jau ir nobriedušas, vairs neesam bērni. Teātrī esam kolēģi, ārpus tā Edgars ir mans vīrs. Mums abiem teātra virtuve ir pazīstama tik labi, ka varam pat iejokot par to. Drīzāk nesaprotu, kā ir tad, ja vīrs nav aktieris – kā tad var saprast šo emocionāli smago profesiju. Protams, spēlējot vienā izrāde, kur mums abiem ir nozīmīgas lomas, ir grūti – es to domāju praktiski. Paldies Dievam, mums ir foršas omes, kuras palīdz garajās vakara izrādēs un mēģinājumos.
Jādomā, meitiņai Odrijai vārds dots slavenās Holivudas aktrises iespaidā?
Nē, tas vienkārši ir skaists un stiprs vārds, un nu jau ir skaidrs, ka atbilst meitas spēcīgajam raksturam. Bet teātris un aktieru būšana viņai jau ir pazīstami, galu galā tieši “teātris” bija viens no pirmajiem vārdiem, ko viņa pateica. Meita zina, ka mamma teātrī dzied un dejo, bet tētis teātrī ir pirāts – viņa noskatījās “Dželsomīno melu zemē”.
Vai aktrise, kura ir arī mamma, ir citāda arī uz skatuves?
Noteikti. Tā ir vēl viena emociju bagāža, un strādājot ir cita koncentrācija, darot maksimāli iespējamo šeit un tagad. Jo vēlāk nebūs iespēju nedz labāk iemācīties tekstu, nedz apdomāt. Reizēm nolieku bērnu gulēt un naktīs “pasēžu” ar lugas eksemplāru. Reizē esmu ievērojusi, ka mani kaitina, ja citi neievēro noliktos laikus, kas tādā radošā jomā kā teātris it kā ir normāli, tomēr mana dzīve nu ir sadalīta stundās un pat minūtēs starp aktrisi un mammu tā, ka nav iespējams aizsūtīt pat lieku īsziņu. Laiks ir dārgs.
Martina Krimpa skatuves versija Moljēra lugai “Mizantrops”.
* Režisors, scenogrāfs, muzikālā noformējuma autors – Viesturs Meikšāns, kostīmu māksliniece – Baiba Litiņa.
Videomākslinieks – “-8”, gaismu mākslinieks – Krišjānis Strazdītis.
* Lomās: Gatis Maliks, Agnese Jēkabsone, Edgars Ozoliņš, Leons Leščinskis, Mārtiņš Kalita, Kaspars Gods, Laura Jeruma, Inese Kučinska, Rolands Beķeris.
* Tuvākās izrādes: 14. (pirmizrāde), 15., 17. aprīlis; 18. maijs; 8. jūnijs.
