Atis Klimovičs: Būt gataviem! 20
“Jums var nākties karot ar viņiem (Krievijas armiju), tādēļ nepieciešams pēc iespējas labāk iepazīt šā spēka vājās puses un arī stiprās,” ar vēlējumu maksimāli uzlabot Latvijas armijas un Zemessardzes kaujas spējas latviešu karavīrus uzrunāja ukraiņu karavīru delegācija, kas nepilnas nedēļas laikā tikās ar visu Zemessardzes bataljonu un arī armijas sauszemes spēku pārstāvjiem. Produktīvajā un intensīvajā vizītē, kas aptvēra visus valsts reģionus, desmit ukraiņu karavīri un virsnieki dalījās savā militārajā pieredzē, kas iegūta frontē Ukrainas austrumos. Derīgi uzsvērt savstarpējās uzticēšanās augsto līmeni, ko nepārprotami nosaka līdzīgā izpratne par pastāvošo apdraudējumu un daudzējādā ziņā arī līdzīgā vēsturiskā pieredze. Atstāsim pie malas atšķirīgo – Latviju un Ukrainu šodien vieno rūpes par savas valodas un neatkarības nosargāšanu. Tas mudina efektīvāk pastrādāt, jo ir īstais brīdis dažādos veidos stiprināt abu valstu kontaktus, kas atbilst ne tikai Ukrainas, bet arī Latvijas (iedzīvotāju skaita ziņā divdesmit reizes mazāka par Ukrainu) ilglaicīgajām interesēm.
Ukraiņu karavīru kara stāstos netrūkst daudz konkrētu ieteikumu un pamācību, un arī atziņas, ka nepieciešams būt gataviem arī pašiem sliktākajiem pavērsieniem. “Mēs pat pašos ļaunākajos murgos negaidījām, ka iespējams Krievijas uzbrukums,” norādīja ukraiņi. Kopš kara sākuma (tam neredz beigas) Ukrainas aizsardzības spēkos, kas iepriekšējos divarpus gadu desmitos bija teju vai nogremdēti līdz pamatiem, notikušas lielas pārmaiņas. Tagad Krievijas agresija panākusi, ka ukraiņiem ir viena no spēcīgākajām armijām Eiropā. Par ko nevajadzētu šaubīties – noskaņojuma un patriotisma ziņā tā ir pirmajā vietā mūsu kontinentā. Sastapušies ar Krievijas elites armijas daļām, gan desantniekiem, gan GRU (galvenā izlūkošanas pārvalde) kaujiniekiem, arī ciešot lielus zaudējumus, ukraiņi daudz ieguvuši kā nācija. Par to šie karavīri runā paši, jo negaidītais iebrukums nācijas saliedēšanā izdarījis milzīgu pakalpojumu. Tās lielākā daļa daudz skaidrāk sapratusi, kādi ir tautu vienojošie mērķi. Ne velti, analizējot kara gaitu, ukraiņu karavīri sekmīgo pretošanos izskaidro ar pašu milzīgo patriotismu, brīvprātību un sabiedrības atbalstu, un arī savējo militāro speciālistu prasmēm.
Doņeckas lidostas aizstāvis agronoms Andrejs bija viens no septiņiem viņa vienības (pavisam 56 karavīri) tā dēvētajiem kiborgiem, kas dzīvs atstāja šo kaujas vietu. “Mēs stāvējām uz savas zemes, visi zinājām, ko mēs te aizstāvam. Morālā ziņā bijām pārāki.” Ukraiņi pārliecinājušies par krievu karaspēka prasmēm un apgādi, tādēļ aicina atbilstoši novērtēt iespējamo pretinieku. Jāielāgo, ka pretinieks jūs redz un dzird un to nodrošina viņa labā apgāde ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, bezpilota lidmašīnām. Par ārkārtīgi svarīgu un nozīmīgu uzskatāma atbilstoša dziļuma ierakumu un zemnīcu (ar vismaz četru kārtu segumu) izveidošana. Tas pats jāsaka par prasmi rīkoties ar krievu ražojuma ieročiem, kas kara gadījumā ir ļoti nepieciešama prasme. Triecienbataljona “Aidar” vada komandieris Dmitrijs ieteica arī sagādāt krievu bruņutehniku, ko izmantot latviešu karavīru apmācībā. Pēc šī virsnieka teiktā, pretinieks ir viltīgs un spēcīgs, tas neievēro konvencijas, piemēram, speciāli šauj uz mediķiem. Taču ukraiņi karā ar viņiem pieredzējuši, ka pretinieki ir tādi paši cilvēki kā visi citi, turklāt ar nepietiekamu motivāciju karot, ja nonākuši svešā zemē. Der ieklausīties ukraiņu karavīru vēlējumā Latvijai izvairīties no kara, taču būt gataviem dažādiem notikumiem.
