Būt dejas līderim. Saruna ar horeogrāfu Jāni Purviņu 0
Pat tad, ja viņš būtu radījis tikai vienu vienīgu deju “Sasala jūrīna”, horeogrāfa Jāņa Purviņa vārds tiktu ierakstīts jaunāko laiku deju zelta fondā. Bet viņa kontā ir vairāki simti deju, abi ar kolēģi Jāni Ērgli viņi gandrīz divdesmit pēdējos gadus ir šīs nozares līderi.
Kaut gan mūsu sarunas laikā pulkstenis vēl rāda ap pussešiem pēcpusdienā, Jānis Purviņš atsakās no piedāvātās kafijas un smaidot saka, pēc viņa laika izjūtas tūlīt jau būšot nakts. Kafiju viņš dzerot krūzes trīs, pirmo sešos no rīta, jo līdz deviņiem esot visradošākais laiks, kad neviens nezvana un netraucē.
Vārds Jānis esot nacionālās identitātes simbols. Kā jūs sadzīvojat ar savu vārdu?
Lieliski. Esmu pateicīgs vecākiem, ka viņi man iedevuši tieši tādu. Kaut kā sanācis, ka dzīvi veltu latviskām lietām, kas saistītas ar dejošanu, kurām savukārt līdzi nāk gan tautastērps, gan vēsturiskas tradīcijas. Līdz ar to mana dzīves uztvere un skatījums iet roku rokā ar manu vārdu. Bieži dzirdēts, ka, dodot bērnam vārdu, mēs ļoti daudz ko nosakām arī viņa tālākā liktenī. Varbūt jau vecāki vainīgi manas dzīves ceļa izvēlē. Paldies Dievam.
Vai vecāki arī ir lieli dejotāji?
Ballītēs jā, bet profesionāli nē. Tēvs dziedāja korī, mamma vokālos ansambļos un korī, vecaistēvs vēl šobaltdien spēlē akordeonu un sacer dziesmas, vectēva māsīca bijusi operdziedātāja, bet tādas lielas globālas saistības dinastijās ar mākslu man nav.
No kuras puses pats nākat?
Mamma cēlusies no Kurzemes, Kazdangas, tēvs no Ērgļiem, Vidzemes. Viņi satikās Rīgā, un tā nu es esmu rīdzinieks. Manī gan kurzemnieka izjūtas ņem virsroku pār vidzemnieka un vēl jo vairāk rīdzinieka būtību. Jo Rīga, akmens pilsēta, ļoti iesūc cilvēku, padara robustu. No rīta celies, kaut kur skrien, vakarā pārnāc, izgulies, nākamajā dienā viss atkārtojas. Dzīve ārpus lielpilsētas ir citāda, saskaņā ar dabu un sevi. Man pašam ir arī divi tautastērpi, viens Vidzemes un otrs Kurzemes. Alsungas tautastērps darināts pie suitiem, otrs, 2003. gada svētkiem šūtais, ir Mazsalacas tautastērps.
Esmu dzirdējusi, ka visas savas dejas jūs “izsēžot” Kazdangā, kur mēdzat pazust uz nedēļu, lai radoši strādātu…
Jā, Kazdangā, nelielā lauku īpašumā, joprojām dzīvo mana mamma, vectēvs, tur man ir tāds stūrītis radošam patvērumam.
Arī Jāņus svinat tur?
Apmēram desmit gadus Jāņi vienmēr bijuši saistīti ar maestro Raimondu Paulu un viņa lielajiem sarīkojumiem tieši 23. jūnijā katru gadu citā Latvijas pusē. Mans deju ansamblis “Līgo” parasti tika aicināts kā tautiskās daļas pārstāvis, dancojot radījām atmosfēru kā estrādes māksliniekiem, tā publikai. Arī Rīgā, Daugavas krastmalā, notiek liela, skaista salīgošana, kur pāris reizes esam piedalījušies. Ļoti reti Līgo nakti sanācis pavadīt pie dabas, tā, kā vajadzētu. Pērn gan izdevās.
Manas sievas Dainas mammas radi ir no Latgales, no Preiļu puses. Pie viņiem Līgo vakarā notiek viss – apmeklē pamestās senču mājas, cērt meijas, plūc ziedus, sagatavo vietu, būvē bērza vārtus saules rietam un lēktam. Darīšana visai dienai! Obligāta ir ugunskura celšana pēc guļbūves principa un – augstu, augstu. Fantastisks gaidīšanas mirklis kopā ar dabu un saskaņā ar to. Tas ir īsti manējais.
Ieminējāties par sievu, tāpēc jums kā dejotājam varu pavaicāt – vai izvēlējāties savu otro pusi pēc principa – lai ir laiska, ka tik skaista, ka tik labi danco…?
(Iesmejas.) Zinu, zinu šo rindiņu no pavadījuma dziesmas dejai “Cūkas driķos”. Nē, mana sieva nodarbojas ar finanšu lietām un ar deju nav saistīta it nemaz. Tas patiesībā ir ļoti labi. Viņa var mierīgi un vēsu prātu paskatīties no malas uz lietām, kurās esmu iekšā, mutuļoju un vāros, rosos rītā, vakarā un pat naktī …
Tātad nesat darbu uz mājām?
Mēģinu nenest, bet viedokli sievai vaicāju, jo ir labi, ja sieva var pateikt, vai sanācis tā, kā esmu iztēlojies.
Varbūt dejo arī jūsu atvases?
Bērnu mums ar Dainu nav. Taču gan sievas māsai, gan manai māsai bērni danco un varētu būt, ka viņu izvēle notikusi arī manā iespaidā. Vecākajām radu atvasēm ir astoņpadsmit, var gadīties, ka viņi sāks dejot “Līgo”.
Ansamblī, kuru vadāt gandrīz divdesmit piecus gadus…
Sāku strādāt “Līgo” tā pārejas posmā, kad bija pašvaki gan ar vidējās paaudzes, gan jauniešu dejotājiem. 1994. gadā tikko astoņus pārus kopā varējām savākt! Šobrīd pieaugušo sastāvi ir četri: pamatsastāvs jauniešu kolektīvs, tautas deju ansamblis, jauniešu studija, vidējā paaudze un seniori. Un nupat desmit gadus nosvinēja “Līgo” bērnu studija, kurā dejo jau trīssimt dancotāju. Kopā esam kāds pustūkstotis dejotāju.
Neoficiālā reitingā “Līgo” kopš 1998. gada skatēs līdzās “Dancim”, “Teiksmai”, “Rotaļai” un “Daiļradei” vienmēr bijis, līdzībās runājot, olimpiskajā sešniekā. Nupat skatē jūsu ansamblim divas otrās vietas – jauniešu un vidējās paaudzes grupās.
Jā, kādreiz esi uzvarētājos, citreiz ne, jo vienu gadu žūrijai var patikt viena, nākamgad cita dejošanas maniere. Bet mākslinieciskā kvalitāte visam līderu sešniekam tik tiešām ir ļoti augsta.
Vai “Līgo” rindās kādreiz dancojuši arī cittautieši?
Arī pašreiz dejo krievu puiši un meitenes, ir no jauktām laulībām, bijuši ārzemnieki. Ilgāku laiku pie mums dejoja Kanādas francūži. Pat nezinu, kāpēc viņi izvēlējās tieši mūs. Arī no Āzijas valstīm apmaiņas programmās Latvijā nokļuvušie vidusskolēni vai studenti, studiju biedru atvesti, savulaik mācījušies latvisko deju soli tieši “Līgo”.
Kā savulaik Uldis Žagata, Jānis Donass, Ingrīda Saulīte, tā kopš 2003. gada jūs abi ar Jāni Ērgli esat deju nozares līderi Latvijā. Ko šis statuss īsti nozīmē?
Atklāti sakot, par to daudz nedomāju. Vienkārši daru lietas, kas man iet no rokas un, šķiet, nāk dabiski, nesamocīti. Lai arī kādi vēji pāri pūš, man patīk tas, ko es daru. Tā ir sirdslieta. Protams, arī milzu atbildība. Iesākot jaunu posmu, jāgudro, ko gribēsi kopā ar visiem parādīt Deju svētkos. Aktīvais strādāšanas cikls Dziesmu svētkiem sākas trīs gadus pirms svētkiem ar koncepcijas izstrādi. Vieni vēlas latviešu dejas pamatus, otri pēc iespējas lielāku dažādību un interesantumu. Tad ļoti jādomā, lai to visu savienotu, un bieži paliek novārtā paša vadītais kolektīvs. Ceļā uz šiem svētkiem notikušas daudzas nelabas lietas, par kurām es atklāti un nebaidoties runāšu pēc svētkiem. Jo līdz šim sanācis, ka pēc lieliska iznākuma visu iepriekš nelāgo mēs kaut kā noliekam malā un tūlīt aizmirstam. Bet tas nekur nepaliek, gruzd. Bija jāpārvar gan ciņi, gan kalni, bet esmu pārliecināts, ka virsroku ņems pozitīvās emocijas “Daugavas” stadionā svētku laikā. Un tādas cerības dod skatēs redzētais – cik labi dejotāji izpildīja repertuāru, kas iepriekš izraisīja iebildumus un nepatiku. Varbūt mēs ceļā uz šiem svētkiem pārāk daudziem bijām uzticējušies… Varam strīdēties par piecdesmito gadu nekvalitatīviem ierakstiem un mūsdienās rakstītā “nesaprotamību”, bet manā uztverē visfantastiskākais ir tas, ka jaunieši deju pavadījumus klausās brīvajā laikā. Tas sākās jau no 2003. gada svētkiem, kad, vienkārši braucot automašīnās pēc skates vai zālē gaidot rezultātus, tika uzlikta mūzika un jaunieši tās pavadībā brīvi dancoja līdzi. Ja ir interesanti dejot jauniem cilvēkiem, būs interesanti arī nākamajai vidējai paaudzei. Un ja man jautā, cik ilgi pastāvēs Dziesmu un Deju svētki, saku – kamēr vien dziedās un dejos bērni.
Lai cik tālu pagātnē skatītos, pirms svētkiem vienmēr plosījušies ķīviņi ap repertuāru. Vai arī tā būs mūžam?
Domāju, ka jā. Pirmkārt, tas ir ļoti latviski. Vienmēr lielākie āboli aug kaimiņa dārzā. Bet, lai varētu korekti vērtēt, jāzina par svētkiem vairāk, nekā spriežot tikai pēc tiem, kuros pats esi piedalījies. Dziesmu un Deju svētki ir radoša lieta – gan veidošanā, gan izpildījumā. Mani satrauc nolikumi nolikumu galā, noteikumi aiz noteikumiem, kas ierobežo tik ļoti, ka no mākslas darba nekas vairs nepaliek pāri. Kamēr nav uzlikts uz papīra, neko nedrīksti darīt. Varbūt šāda nelāga tendence apdraud mākslu kopumā.
Ik pa laikam izskan viedoklis, ka svētkus vajadzētu rīkot Dziesmusvētku biedrībai.
Viss pēdējā laikā notikušais varbūt liks domāt par svētku rīkošanu citādi. Igaunijā un citur svētkus jau tagad rīko dažādas sabiedriskas organizācijas. Nezinu, kā Lietuvā, bet Latvija varbūt ir vienīgā valsts pasaulē, kur valsts iestāde – Nacionālais Kultūras centrs – rīko svētkus un nodrošina šīs tradīcijas nepārtrauktu attīstības procesu piecu gadu garumā, no vieniem svētkiem līdz otriem. Turklāt manā uztverē ar šo uzdevumu lieliski tiek galā. Vai Dziesmusvētku biedrība to spētu? Un kāda biedrībai būtu ietekme uz pašvaldībām, kuras arī ļoti daudz iegulda svētkos? Ir izstrādāta vesela tradīcijas saglabāšanas sistēma ar deju apriņķu virsvadītāju institūciju, dažādiem deju svētkiem un tradicionālo jaunrades konkursu. Bīstami to visu izjaukt.
Padomju laikos atlika darba vietā iesniegt toreizējā Tautas mākslas centra zīmi par dalību Dziesmu un Deju svētkos un tev saglabāja pat vidējo algu. Tagad, kad svētki ierakstīti UNESCO nemateriālā kultūras mantojumā un valsts uzņēmusies par tiem atbildību, tradīcijas nesēji spiesti ņemt atvaļinājumu.
Piedalīšanās svētkos ir katra personīga izvēle. Jā, lielākā daļa ņem atvaļinājumu vai brīvas dienas, dejotāji reāli ir noslogoti visu nedēļu. Taču es nedomāju, ka mēs varētu mest akmeni valsts dārziņā. Valsts maksā par dalībnieku ēdināšanu, novadnieku izmitināšanu skolās Rīgā, brīvu sabiedrisko transportu. Izcīnīta brīvdiena pēc svētkiem. Ir daudz privātā biznesa, kur darba devējus ietekmēt valstij ļoti grūti. Privātajā sektorā brīvdienas ne vienmēr ir tad, kad tās ierakstītas kalendārā.
Tā kā svētki lielā mērā balstās uz tradīcijas nesēju entuziasmu, vai nebūtu tikai taisnīgi biļetes uz koncertiem izplatīt ar koru un deju kolektīvu starpniecību, lai dziedātāji redz deju uzvedumu un tuvinieki Noslēguma koncertu?
Dejotāji vien ir astoņpadsmit tūkstoši! “Daugavas” stadionā tagad ir desmit tūkstoši skatītāju vietu. Un kur nu vēl dziedātāji un pārējie svētku dalībnieki! Cik koncertus vajadzētu rīkot? Visiem atkal biļešu nepietiktu.
Gan jau koru un deju kopu dalībnieki savos kolektīvos atrastu kritērijus, kā biļetes sadalīt. Varētu skatīties pēc kolektīvā aizvadītiem gadiem, varētu arī lozēt.
Neesmu pārliecināts, ka tāds modelis darbotos. Manuprāt, atrast šajā biļešu izplatīšanā kādu taisnīgumu ir neiespējamā misija un neapmierinātie būs vienmēr. Varam palūkoties no otras puses: paldies Dievam, ka Mežaparka estrādes un Daugavas stadiona skatītāju tribīnes nav pustukšas, bet cilvēku ieinteresētība ir milzīga.
Te vietā no kultūrpolitikas pāriet pie “tīrās” politikas. Rudenī būs Saeimas vēlēšanas.
Tajās piedalos vienmēr. Eju arī uz referendumiem, jo pilsonim ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.
Protams. Bet es vēlējos vaicāt, kam pieder jūsu politiskās simpātijas?
Neko tādu man neviens vēl nebija pavaicājis… Man jau liekas, ka Latvijā svarīgākās ir nacionālās lietas. Kaut arī visā pasaulē mēs, latvieši, esam apmēram divi miljoni, kas veido tikai 0,023 procentus no visas cilvēces, ja reiz mums ir iespēja dzīvot savā nacionālā valstī, runāt savā valodā, lai kāda tā valodiņa arī būtu saglabājusies, nākot iekšā visādiem brīnumiem, valoda un nacionālās intereses mums ir svarīgākās.
Kas iespaidojis ārpus dejas pārējā kultūras laukā?
Piemēram, teātrī pēdējais spilgtais iespaids ir divas pilnīgi dažādas Nacionālā teātra izrādes – “Klūgu mūks” liek vēl ilgi pēc izrādes domās pārcilāt tajā atklātos notikumus. Man jau šķiet, ka režisorei Indrai Rogai padodas spēcīgi, dziļi, cilvēcīgi bagāti iestudējumi. Ļoti negaidīta, uzrunājoša bija arī “Trīne”, no kuras aizgāju labā garastāvoklī. Aktieri nepārtrauktā kustībā, lēca, skrēja, kāpa, kūsāja, un Dita Lūriņa – lieliska!
Vai Elmāru Seņkovu kā lieluzveduma “Māras zeme” režisoru nolūkojāt pēc viņa režisoriskā veikuma “Trīnē”?
Nē, mūsu sadarbība sākās ar viņa režiju uzvedumam “Lec, saulīte” Mežaparkā: skatītājiem tajā bija fantastiska iespēja atrasties koristu tribīnēs, kur parasti publika netiek.
Pēdējā “žurkā” visi devās uz ideālo Latviju Roņu salā, kur līdzi varēja ņemt tikai pašu nepieciešamāko un pašus cienījamākos ļaudis. Ja jums čemodānā būtu jāieliek trīs no saviem darbiem, kuri tie būtu?
Man sirdij ļoti tuva palikusi pēc latviešu tautas pasakas motīviem veidotā deju izrāde par saticīgu dzīvošanu, precībām un kristībām “Zalkša līgava”. Mēs ar “Līgo” gandrīz četrus gadus vedām šo izrādi pa Latviju, tikām dancojuši pat jūras krastā. Izveidot dejas izrādi pusotras stundas garumā ar dejotājiem, kuri nav profesionāļi, nav vienkārša lieta. Otrs izaicinājums man kā horeogrāfam bija pasakas stāstu atklāt ar kustību. Skatoties ar laika nobīdi, redzi, kā zīmējums īstenībā parāda visu stāstu, kaut arī es, piemēram, ne laivu, ne projām braukšanu netiku tieši uzzīmējis, tā vienkārši sanāca iestudēšanas mirklī. Nemaz nejūtu, kā, bet bieži vien liek rīkoties zemapziņa. Otra, protams, ir deja “Sasala jūrīna”. 2003. gada svētkos noslēguma koncertā pie klavierēm sēdēja maestro Raimonds Pauls, dziedāja Ance Krauze, šūpojos līdzi un domāju: būtu laba deja. Arī maestro ierunājās – te varētu sanākt dancis! Un šī deja burtiski no manis izsprāga! Viens vakars, un – gatava. No pirmā mirkļa tā nav mainīta nevienā gājienā, nevienā kustībā. Ja mūzika, dziesma, kustība un ietērps saaug vienā sintēzē, tad rodas mākslas darbs, un tas ir liels notikums. Ar trešo lietu bija tā: vienā no Imanta Kalniņa dziesmu programmām izdzirdēju Olgu Rajecku dziedam “Manu sidrabrasu”. Un notika kas līdzīgs kā ar “Sasala jūrīna”. Dziesma paņēma mani, nekādi nespēju tikt no tās vaļā. Bet kā atklāt emocijas, bez kurām viss būtu pa tukšo? Jo zīmējums jau it kā vienkāršs – sākumā aplis, kurā iepinam gliemežvāku jeb kamolu, un viss atkārtojas vēl un vēlreiz. Būtiskākais ir emocijas. Un vēl – šajā dejā katrs solis atbilst katrai nošu bumbiņai. Tas atnāca netīšām, mājās kājas pašas sāka kustēties.
Noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē dziesmas brīnums dzimst, diriģentam paceļot rokas, kurām seko tūkstošbalsīgais kopkoris. Bet ko “Daugavas” stadionā, uz sava paaugstinājuma nostājies, dara deju virsvadītājs?
Uztraucas (iesmejas). Tur atrasties lielākoties ir goda lieta. Tāda ir tradīcija. Bet lielākais darbs jau padarīts iepriekš, kad uz papīra uzlikti deju raksti, pabeigts šis ļoti ietilpīgais darbs, jo ikvienā no “Daugavas” stadionā iezīmētiem 144 laukumiem jāieliek viens deju kolektīvs un jāizveido zīmējums kā puzlis tā, lai viss saliktos kopā ar nākamo kolektīvu un veidotos līnija, kas ir viena zīme lielā ornamentā. Tā ir ļoti liela skaitļošana, jo jāparedz, kā un ar cik soļiem uz turieni aizies konkrētais kolektīvs. Bet Rīgā “Daugavas” stadionā mēģinājumam katrai dejai dotas tikai divas stundas, kuru laikā virsvadītājam viss jāsaliek uz laukuma. Koncertā jau vairs neko nevar mainīt. Tevis samontētā “mašīna” brauc uz priekšu. Pats tikai satraucies. Es personīgi pārdzīvoju līdz pēdējam mirklim, pēdējai taktij, kaut gan ietekmēt neko vairs nevari. Viss dejotāju rokās.
Kuru no abiem saviem tautastērpiem vilksiet mugurā šajā goda brīdī?
Alsungas. Liela daļa no manām horeogrāfijām šiem svētkiem tapušas Kazdangā, esmu arī Liepājas deju apriņķa virsvadītājs, mums ar “Līgo” laba sadarbība izveidojusies ar Alsungas suitu etnogrāfisko centru, šajos piecos gados notikuši Kurzemes deju svētki. Ir daudzas lietas, kas man Kurzemes tērpu liks uzvilkt ar godu un pateicību par visu, kas bijis svētku starplaikā aizvadītajos piecos gados.
Jums šobrīd vai uz katra pirksta pa krāšņam sudraba gredzenam. Vai tie arī no tautastērpiem?
Nē. Reiz ārzemēs nopirku sudraba gredzenu un kopš tā laika tos iegādājos kā piemiņu no tālākiem braucieniem. Mājās meistars gredzenus iestrādā latviskā rotā. Katrā gredzenā ir kāda zīme un jēga. Gredzenam no Austrālijas akmens apkārtējais ietvars ir latviešu arheoloģiskā tērpa bruņurupuča sakta. Laulības gredzens – Namejs apjozts ar līkloci. Gredzenam ar zalkša līgavu dekors ir pulēta Malaizijas pērle, bet rotas apakšējā daļa ir latviešu arheoloģiskā tērpa samazināta rokassprādze. Gredzeni mani aizsargā un vienlaikus atgādina par lietām, notikumiem un pasaulē redzēto. Laimējies būt daudzās fantastiskās pasaules vietās. Austrālija, Šrilanka, pēdējais brauciens uz Arābu Emirātiem. Kalnā Nepālā domas par dzīvi pārslēdzas pilnīgi citā kanālā. Vai Malaizijā, kur pēkšņi nokļūsti cilvēka neskartos mūžamežos un redzi, kā daba izskatījusies pirms gadu tūkstošiem. Uzkāp Meksikas piramīdas virsotnē, un tevi pārņem negaidītas atklāsmes. Peru esmu redzējis inku zīmējumus, iegādājies dažas lietas un pārsteigts skatījies – gan ornamentu, gan krāsu izkārtojuma ziņā tās stipri līdzīgas latvju brunčiem no Vidzemes. Līdzīgas lietas pilnīgi dažādās pasaules malās: tas liecina par izcelsmes senumu vai ko citu?
Stāsta, jūs ļoti labi pazīstot arī Latviju, no galvas zinot garākās upes un dziļākos ezerus…
Labas leģendas, bet varbūt tajās ir sava daļa patiesības… Zinātkāres vai kā cita dzīts, taču, ieraugot kādu neparastu uzrakstu ceļa malā, vēlos redzēt – bet kā tur izskatās, kas aiz tā līkuma īsti ir? Patīk ieiet mazā lauku veikaliņā, kur pārdod visu, sākot no ķēdēm un skārda spaiņiem līdz gaļas gabalam. Viss vienā mazā bodītē. Aizraujoši parunāties ar cilvēkiem, kuru akā tu lūdz atļauju pasmelt ūdeni. Jau gandrīz divdesmit piecus gadus jūnija sākumā mēs ar draugiem laivojam pa kādu Latvijas upi. Drīz būsim izbraukājuši visas, nāksies doties pa otram lāgam vai jāskatās uz Igauniju un Lietuvu. Mani ļoti aizrauj arī vēsturiski romāni par Latviju. Jāņa Lejiņa romāns “Zīmogs sarkanā vaskā” apgrieza otrādi manus priekšstatus un skatījumu par latviskās dejas veidošanu. Tas stāsta par laiku, kad svešzemnieki krustneši iznīcināja latviešu svētvietas, taču vaideloši un viedie bija tik gudri, ka zintis iekodēja tautasdziesmās, kuras kā šūpuļdziesmas vēl šobaltdien mātes skandē bērniem, varbūt pat neapzināti seno kodu nodod savām atvasēm. Ogles no svešinieku iznīcinātajiem svētajiem ugunskuriem tika aiznestas uz katru latvju māju, kur aizdedzināts saimes ugunskurs. Un šī uguns, pie katras ģimenes nonākusi, vēl joprojām ir dzīva. Šī doma izskanēs arī deju lieluzveduma “Māras zeme” finālā “Daugavas” stadionā. Jo tā ir fantastiska.
JĀNIS PURVIŅŠ
Dzimis 1971. gada 4. jūnijā Rīgā
Horeogrāfs, režisors un dejas pedagogs
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Beidzis J. Vītola Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļu, Rīgas Pedagoģijas un izglītības augstskolā aizstāvējis maģistra grādu pedagoģijā. Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās.
TDA “Līgo” vadītājs no 1995. gada.
Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsvadītājs (1998, 2003, 2008, 2013, 2018) un mākslinieciskais vadītājs (2003, 2008, 2013, 2018).
Vispārējo Igaunijas Dziesmu un Deju svētku virsvadītājs (Tallina, 2004).
292 oriģinālhoreogrāfiju un tautas deju apdaru autors, tostarp divas deju izrādes un 20 horeogrāfiski uzvedumi.
Precējies
