“Būšu senators no Mārupes,” vīns uz žaketes. Kā savulaik “plānoja” atjaunotās Latvijas nākotni 0
Pirms trīsdesmit gadiem aprīļa vidū – mēnesi līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanai – Lugāno (Šveice) Kongresu pilī par godu Aspazijas un Raiņa 125. dzimšanas dienai notika starptautisks forums “Latvija Eiropā”, kurā piedalījās ievērojami politiskie un kultūras darbinieki, zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki no Latvijas un vairākām latviešu mītnes zemēm, kā arī vietējās šveiciešu sabiedrības pārstāvji.
Lugāno forumu atceras dzejnieks, Latvijas Republikas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters, kurš toreiz vadīja Latvijas Rakstnieku savienību, kas bija viena no Lugāno foruma organizatorēm.
1985. gads latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē nāca ar spilgtiem pagriezieniem.
Piesaukšu kaut divus – pavasarī apritēja 120 gadu kopš mūsu likteņdzejnieces Aspazijas dzimšanas, savukārt rudenī darbīgi un plašā starptautiskā līmenī svinējām latviešu ētikas un estētikas pamodinātāja Krišjāņa Barona 150. gadskārtu – sākām Rīgā, tad Maskavā, Tartu, Voroņežā, Stokholmā, Helsinkos, Austrumvācijā e.t.c.
Pār Latviju jau pāris gadus iepriekš vēlās folkloras un etnogrāfijas vilnis, ko izsauca gaidāmā Dainu tēva jubileja. Protams, tam visam bija arī nacionālpatriotiska nozīme augstas kultūras līmenī. Tauta modās.
Savukārt pavasarī Rakstnieku savienība (kuru man bija lemts vadīt) un Zinātņu akadēmija nolēma tautas apziņā nostiprināt padomju pusatzītās dzejnieces Aspazijas daiļradi un personību oficiāli atzītā līmenī.
Kulminācija Aspazijas svinībām tika iecerēta Latvijas Valsts u niversitātes Lielajā aulā ar runām un krāšņu koncertu. Ņemot vērā padomju režīma aizdomīgumu, ierosināju sarīkojumu nosaukt tāpat kā dzejnieces pirmo krājumu – “Sarkanās puķes”.
Padomju ierēdniecībai šis nosaukums bija pieņemams viņu aprobežoto zināšanu dēļ… Viņiem tas sarkanums bija citā tonī.
Lai Aspazijas dienām piešķirtu starptautisku skanējumu, ielūdzām Rīgā ierasties Ženēvas universitātes profesori Dr. Vitu Matīsu, jo Aspazija un viņas ģeniālais vīrs dzejnieks Jānis Pliekšāns-Rainis, bēgdami no ķeizariskās Krievijas impērijas vardarbības, 15 gadus bija pavadījuši Šveicē.
Aspazijas dienas mums izdevās. Vita Matīsa ieradās Rīgā kopā ar Antonio Džilī kungu – Lugāno pilsētas vēstures arhīva un Raiņa/Aspazijas muzeja Kastaņolā direktoru.
Neaizmirsīsim arī Kirovas apgabala Kultūras nodaļas priekšnieku, biedru Gluškovu. Rainis bija cara laikā par brīvdomību izraidīts trimdā Vjatkas guberņā (vēlāk Kirovas apgabals) un, jāteic, Raiņa piemiņa Krievijā līdz šai baltai dienai ir cieņā un vietējie iedzīvotāji to saudzē.
Lugāno forums
Piecus gadus vēlāk – 1990. gadā, kad laiks Padomju Savienībā jau bija ieguvis politiski kosmisku paātrinājumu, – realizējās Vitas Matīsas un mana Rīgā dzimusī iecere sarīkot Kastaņolā kopēju Latvijas un Šveices, arī citu zemju latviešu kultūras darbinieku saietu, kas būtu veltīts Raiņa un Aspazijas piemiņai.
1988. gada vasarā Rīgā jau bija noticis t. s. Radošo savienību vēsturiskais plēnums un rudenī nodibināta Tautas fronte.
Izmantojot labvēlīgo politisko klimatu, Vita Matīsa sarīkoja Šveices Tičīno kantona Lugāno pilsētas Kongresu centrā Raiņa un Aspazijas 125. dzimšanas dienai veltītu forumu ar Latvijas un mūsu tautības trimdinieku, sabiedriski politisko darbinieku, literatūrzinātnieku un mākslinieku piedalīšanos.
Atceroties šo notikumu, kas ieguva nosaukumu “Lugāno forums”, šobrīd, kad kopš Latviešu kopāsanākšanas aprit 30 gadi (1990. gada aprīlī tieši Lieldienu nedēļā no 10. līdz 14. aprīlim), šī tikšanās šķiet gandrīz neticama.
Oficiāli Lugāno forums tika protokolēts kā Lugāno pilsētas sadarbība ar Tičīno kantonu un Šveices federālo valdību, kura sniedza latviešiem arī finansiālu atbalstu, lai te varētu noritēt abu lielo trimdinieku 125. gadskārtu godības.
Īstenībā tas bija sabiedriski politisks saiets bez jebkāda padomju režīma iestāžu atavisma akcepta, jo tajā laikā PSRS strauji tuvojās savam norietam, kaut gan Gorbačovs tam vēl neticēja, bet Latvijā vēl pastāvēja padomju militārais režīms, kas savā asiņainajā agonijā ies bojā pēc viena gada un četriem mēnešiem 1991. gada augustā.
Jauna kvalitāte
Principiāli jaunu kvalitāti notikumiem Lugāno un Kastaņolā iezīmēja sašķelto latviešu tautas pārstāvju tikšanās un uzstāšanās no kopējas tribīnes.
Līdztekus Latvijas plašajai grupai Šveicē ieradās Rietumos dzīvojošie latviešu trimdinieki un viņu pēcteči. Nozīmīgākā no trimdas bija Monreālas universitātes profesores Vairas Vīķes-Freibergas un viņas dzīvesbiedra profesora Imanta Freiberga klātbūtne.
Īsi pirms foruma atklāšanas prof. Imants Freibergs man divsarunā teica: “Es dzirdēju, ka jūs pēc mēneša, maijā, gatavojaties kaut kam lielam.” Freiberga kungs ar to domāja 4. maiju.
Vairas Vīķes-Freibergas referāts “Pelnrušķīte nāciju ballē jeb latviešu kultūra Eiropas kontekstā”, kuru Monreālas universitātes profesore nolasīja Kongresu centrā Lugāno 1990. gada 9. aprīlī, atstāja īpašu iespaidu uz foruma dalībniekiem.
Forumu toreiz uzrunāja tā rīkotāja Vita Matīsa un Antonio Džilī, uzstājās Šveices Valsts padomes (parlamenta) loceklis un Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Franko Masoni.
Kā “Laikā” rakstīja Vaira Vīķe-Freiberga, no vienas puses, izkristalizējās Šveices principiālās simpātijas pret Latvijas brīvības centieniem, bet, no otras puses, – ļoti atturīga un nogaidoša pieeja tās atjaunotās valdības atzīšanai.
Piedalījās arī politologs Egils Levits no Vācijas, kurš vairākos juridiskos jautājumos sniedza ļoti spēcīgus argumentus, kas atspēkoja vairākus Masoni kunga iebildumus pret Latvijas neatkarību.
“Mums jāzina, ka pirmajā Lugāno foruma programmas metā bija paredzēts arī PBLA priekšsēža Gunāra Meierovica referāts par trimdas latviešiem kā tiltu starp Latviju un rītdienas Eiropu. Viņš PBLA vārdā no piedalīšanās forumā tomēr pēdējā brīdī bija atsacījies. Tā trimdas latviešu viedoklis arī palika oficiāli nepārstāvēts šai starptautiski nozīmīgā notikumā.” (V. Vīķe-Freiberga, “Laiks”, 1990. gada aprīlis.)
Ar rūgtu ironiju jāatzīmē, ka brīdi vēlāk PBLA sabloķējās ar partiju “Latvijas ceļš” un Anatoliju Gorbunovu, kam Amerikas Latviešu apvienība (ALA) 1992. gadā Mineapolisā bija piešķīrusi šīs organizācijas medaļu “Zelta Mūža biedrs”.
“Būšu senators no Mārupes”
Atgriežoties 1990. gada Lieldienu nedēļas norisēs Šveicē, gribu atgādināt, ka Lugāno tribīnē pēc Masoni kunga sekoja “Latvijas Augstākās Padomes (AP) priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs ar ļoti nozīmīgu runu, kurā paziņoja par Latvijas jaunievēlētā parlamenta nodomu virzīties pilnīgas valstiskas suverenitātes virzienā un drīzumā publicēt deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu” (V.Vīķe-Freiberga, “Laiks”, 1990. gada aprīlis)
Atceros – mēs ar Anatoliju Gorbunovu tovakar pastaigājāmies gar Ženēvas ezera krastu un “plānojām” atjaunotās Latvijas nākotni.
Viņš neatkāpās no domas, ka par jaunievēlētās AP priekšsēdētāju jākļūst Tautas frontes pirmajam līderim Dainim Īvānam, jo vēlēšanu loģika to prasa.
“Bet es būšu senators no Mārupes,” tovakar man teica Anatolijs, taču, kā mēs zinām, Īvāns tomēr atteicās no šī goda un senators kļuva par priekšsēdi.
Mācību stunda politikā
Atgādinu, ka toreiz Lugāno sanākšanā piedalījās un runas teica arī Edvīns Inkēns, Jānis Peters, Džemma Skulme, izcilais biologs Pēteris Cimdiņš (kuru esam paguvuši publikācijās aizmirst), divi akadēmiķi – Viktors Hausmanis un Jānis Kalniņš –, Imants Auziņš, Pēteris Zirnītis, Lilija Dzene, Māra Zālīte, Saulcerīte Viese, Raiņa pētniece Gundega Grīnuma, Egils Siliņš, Inese Galante un koncertmeistars Māris Skuja, kuru vēlāk uzaicināja strādāt Šveicē (vēl kādu aizmirsu – piedodiet!).
Trimdiniekus un viņu pēctečus paneļdiskusijā Šveicē pārstāvēja PBLA Sabiedrisko darbinieku institūta direktrise Māra Sīmane, žurnālists Juris Kaža, Ģirts Zēgners (kurš vadīja paneļdiskusiju par tautības jēdzienu), arhitekts Ansis Reinholds, tautietis no Vācijas Mārtiņš Būmanis, kurš stāstīja par Rietumvācijas apstākļiem…
Jāatzīst, ka Latvijas latviešiem forums bija arī laba mācību stunda politikā. Dzīve ir skaista – Lugāno forumā, kā vēlāk izrādījās, bija piedalījušies divi vēl nenojaušamie atjaunotās Latvijas prezidenti – Vaira Vīķe-Freiberga un Egils Levits, kuram toreiz bija 35 gadi.
Vīns uz Gorbunova žaketes
Ar nostalģisku smaidu Šveices dienu dalībnieki vēl šodien, pēc 30 gadiem, atceras vakariņas Pojanas pilsētiņas restorānā “Terminus”, kurā šī krodziņa personālu pamatīgi pārbiedēja nejauša ķibele.
Proti – viesmīlim, nākot pie mūsu galdiņa, paslīdēja roka vai kāja un, lejot vīnu viesu glāzēs, krietna porcija vīna aplēja Anatolija Gorbunova žaketi. Uz Šveici jau viņš netika braucis ar to švakāko uzvalku.
Pēc šīs “vīna katastrofas” no virtuves izmisumā izskrēja visa restorāna komanda. Saimnieks dziļi atvainojās un palūdza, lai uz vienu nakti atdod žaketi viņam un rīt viss būšot kārtībā.
Tā arī notika. Priekšsēdētāja žakete pēc vienas nakts bija absolūti tīra un akurāta. Mēs smējāmies, ka tā ir kļuvusi vēl labāka. Tā nu nākamais atjaunotās valsts galva tika Šveicē nokristīts ar labu sarkanvīnu.
Sajūsmas pilnas dienas
Toreiz Lugāno Kultūras centrā tika spēlēts arī teātris – Pētera Pētersona “Akmens maskas, moku krusts”, kur lomās bija Ausma Kantāne, Marina Janaus un Juris Strenga. Uzstājās arī mūziķi. Tika cildināta Jura Dimitera plakātu un citu Latvijas mākslinieku, arī Jura Krieviņa fotoizstāde.
No rietumniekiem – dzejniece Valda Dreimane-Melngaile, kura togad bija Minsteres latviešu ģimnāzijas direktore, kā arī Šveices latviešu grupiņas tautieši – Ženēvas starptautiskā tulkošanas institūta profesori Dr. Ingrīda un Ivars Alkšņi.
Viņi abi sadraudzējās ar Anatoliju Gorbunovu un vēlākus gadus brauca ciemos pie atjaunotās Latvijas valsts augstākā vadītāja Rīgā. Šai amatā viņu ievēlēja jaunā AP, līdz par Latvijas Valsts prezidentu kļuva Guntis Ulmanis.
Tās bija sajūsmas pilnas un lietišķas dienas skaistajā Lugāno un latviešiem garīgi tuvajā Kastaņolā, kad Lieldienu nedēļā tika pieteikta ticība “Pelnrušķītes dalībai Eiropas nāciju ballē.
Toreiz skanēja uzmundrinoši vārdi, ka Latvija – pamesta zeme, asins, moku un ciešanu zeme – varētu kļūt par kultūras un cerību zemi”. (V. Vīķe-Freiberga)
Tieši 1990. gada Lieldienu svētdienas rītā mēs pārradāmies Rīgā. Uz mana galda greznojās krāsainas olas un pūpolu zari. Mēs ar Baibu saskaitījām, ka līdz 4. maijam atlikušas tikai trīs nedēļas.
