Bušu bums jūrā 0
Bute, latviski – plekste, ir viena no makšķernieku iecienītākajām zivīm. Butes dzīvo jūrā, migrācijas laikā ienāk arī upju grīvās, vasarā uzturas krasta joslā 1 – 20 metru dziļumā, kur aktīvi barojas ar gliemenēm, tārpiem un vēžveidīgajiem.
Sevišķi izteikta barošanās notiek nakts stundās, bet dienās, kad apmācies vai sijā sīks lietutiņš, barošanās ar lielākiem vai mazākiem intensitātes periodiem notiek augu diennakti. Kuģu apkalpju locekļi joko – ja krasts no Kolkas līdz Liepājai naktī izgaismojas daudzu lukturīšu gaismā – pienācis rudens un sācies lielais bušu bums.
Agris Neilands strādā mobilo sakaru tehnoloģiju jomā SIA “DT Mobile” par reģiona vadītāju. Makšķerēt sācis agrā bērnībā, tad laika trūkuma dēļ pārtraucis, bet pirms gadiem pieciem sapratis, ka vislabākā atpūta tomēr ir pie dabas, un atsācis makšķerēt. Par savām copes vietām Agris sauc Mērsraga kanālu, kas atrodas netālu no Agra dzimtajām mājām, Engures ezeru un, protams, Baltijas jūru.
Mērsraga kanālā Agris māna prāvus asarus, Engures ezerā – līdakas, lielākā šogad 4,7 kg smaga zaļsvārce, bet jūrā – butes. Paretam jau gadoties ieskriet arī kādā citā ūdenskrātuvē, un tad var atrast jaunas copes vietas. Agrim patīk kompānija, un copes braucienos viņš dodas kopā ar draugiem. Sarunas ar draugiem un darba kolēģiem ļoti bieži esot par un ap makšķerēšanu. Ķerot zivis, notiek tādi kā neoficiāli mači, kurš tad izcels lielāko un kurš noķers vairāk.
Bušu copē gan bieži gadoties, ka normu (piecus kilogramus) savelkot visi un atliek vien noteikt lielākās butes izvilcēju, jāatceras, ka jūras ūdeņos drīkst lietot četrus makšķerēšanas rīkus, ja kopējais āķu skaits nepārsniedz astoņus, un katram rīkam ir ne vairāk kā četri jebkura veida āķi. Vairākžuburu āķi uzskata par vienu āķi.
Agris gan smejoties teic, ka nemaz nevajag četrus rīkus, aktīvā copē knapi varot apkalpot divus, jo katra makšķere ik pa laikam jāizvelk, lai noāķētu zivis, atbrīvotu auklas un sistēmas no zālēm, aprīkotu ar svaigu ēsmu, un atkal jāiemet, ar brienamtērpu maksimāli tālu iebrienot jūrā, jo bieži gadās, ka zivis ir aiz pirmā sēkļa.
Par zālēm, ko jūras straumes nes gar krastu un kas saķeras ap makšķerauklām, Agrim ir savs viedoklis: “Domāju, ka dienās, kad nāk zāle, bušu cope ir labāka, acīmredzot kopā ar zāli pārvietojas butēm pierastā barība, un tām nekas nav pretī uzkost vimbas gabaliņu, kurā paslēpies dzēlīgs āķis.” Agris ievērojis, ka naktī zivis kļūstot drošākas un barības meklējumos pienāk tuvu krastam, tad brist jūrā un mest tālu vairs nav nekādas vajadzības.
Agrim patīk analizēt copi, pārspriest ar domubiedriem veiksmes un neveiksmes, vērot, kādos laika apstākļos un vējos ķeras, kādos copes nav. Kā piemēru labiem copes apstākļiem Kolkasragā Agris min apmākušos laiku un nelielu pretvēju, kas liek vilnīšu galos uzziedēt baltām šļakatu puķītēm. “Katrai copes vietai savs knifiņš,” nosaka Agris.
Vaicāts par copes rīkiem un ēsmām, Agris labprāt dalās savā pieredzē: kāts ar palielu testu, jo straumēs un vējā reizēm jālieto palieli svini, aukla – izturīga monofilā, tās galā sistēma, kas sastāv no auklas, kurai vienā galā virpulītis sistēmas savienošanai ar pamatauklu, otrā galā karabīne, pie kuras stiprinās svins, auklai uzvērti vai nekustīgi piestiprināti trīs distanceri, kuru cilpās pavadiņas ar āķiem. Pavadiņas vajadzētu likt īsākas, kā distanceri, lai āķi nepītos ap pamatauklu.
Pavadiņu resnumam īpašas nozīmes nav, jo bute nav piesardzīga, izvēlēto ēsmu parasti iesūc ļoti dziļi mutē un, lai atbrīvotu āķi, jāpārgriež zivs mute.
Lai panāktu labāku iznākumu, uz pavadiņām uzvērti dažādi māneklīši, pērlītes, metāla riņķīši, gumijas bumbiņas. Agris uzskata, ka dienā labāk strādā pavadiņas, izdaiļotas ar metāla lapiņām, kas līdzīgas rotiņu lapiņām, bet naktī labāk zivis piesaistot fosforizētas bumbiņas.
Kā ēsmu Agris lieto zivju filejas gabaliņus ar ādu, lai labāk turas uz āķa, vislabākā esot vimba, tai seko rauda un tikai tad tik daudzu makšķernieku iecienītā ēsma – garnele. Esot dienas, kad butes nesmādējot arī reņģu gabaliņus, bet krietna izmēra butēm īsti pa prātam esot miksēta ēsma, tā sauktais sendvičs – uz āķa tiek sprausts zivs gabaliņš un garnele. “Lai veiksmīgi ķertu butes, tās vispirms jāsameklē, un te nepietiek ar to, ka pieej pie jūras un ielidini makšķeri,” stāsta Agris, “bieži vien gadās tā, ka blakus stāvošais draugs velk, bet tu nekā, vai otrādi. Šādos gadījumos jāpavirzās pa labi vai kreisi un jāmēģina atrast zivīgu vietu. Arī attālums, kādā no krasta atrodas zivis, ir jāuzķer. Te lieti noder draugu palīdzība, viens met netālu no krasta, otrs tālāk, trešais vēl tālāk.”
