Ints Krasts: Viens ir skaidrs – ilgtspēja ir uz palikšanu, no tās neviens neaizbēgs 7
Ints Krasts, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā gada laikā dažādās ilgtspējas diskusijās liels uzsvars likts uz tā dēvētajiem uzņēmumu zaļajiem projektiem. Taču maldīgs ir priekšstats, ka bankas finansē tikai acīmredzami zaļus un gatavus projektus – piemēram, investīcijas saules paneļos vai vēja enerģijā.
Uzņēmumu aktivitātei transformācijas projektos ir milzu potenciāls.
Eiropas Savienības mērķis ir samazināt emisijas par vismaz 50% līdz 2030. gadam. Lai sasniegtu mērķi, mums ir mazāk nekā desmit gadi. Kreditēšanas pasaulē tas ir ļoti īss laika posms.
Ikdienā strādājot ar klientiem, varu teikt, ka visvairāk par ilgtspēju un zaļo transformāciju interesējas eksportējošie uzņēmumi un uzņēmumi nozarēs, kur raksturīga augsta emisiju intensitāte – enerģētikas uzņēmumi, nekustamā īpašuma attīstītāji un investori, kokrūpniecības un būvmateriālu ražotāji.
Kopējā uzņēmumu interese aug, un ir vēlme sākt spert soļus, mērķtiecīgi sakārtojot pa vienam posmam visā procesu ķēdē.
Šobrīd visbiežāk uzņēmumi mazina savu ietekmi uz vidi, mainot apgaismojuma avotus, autoparkus, investējot ražotņu attīstībā, izmantojot energoefektīvus risinājumus ēku siltināšanā.
Tāpat arī pakāpeniski integrējot ražošanā ekoloģiskākus un videi draudzīgākus materiālus un izejvielas.
Iespējams, daļai uzņēmumu radies priekšstats, ka ilgtspēja uz viņiem neattiecas, jo pārsvarā runa ir par acīmredzamiem zaļiem, gataviem projektiem.
Varbūt daļa nobīstas un pat nemēģina sākt iet šo ceļu, ja tiešā veidā šādus projektus neredz savos uzņēmumos. Tomēr gribu iedrošināt – ilgtspēja nav tikai par šo. Raugoties uz savstarpējo sadarbību šajā kontekstā, ir skaidrs, ka bankas vienas pašas daudz sasniegt nevarēs.
Piemēram, mūsu bankas tiešā ietekme klimata kontekstā ir vien 5%, pārējie 95% ir netiešā ietekme, kas izriet no bankas finansētajiem projektiem un klientu-uzņēmumu radītajām emisijām.
Tāpēc visbūtiskākais ir fokusēties uz to, kā varam atbalstīt uzņēmumus. Pagaidām uzņēmumu izpratne par to, kā šīs pārmaiņas skars tieši viņus, ir diezgan zema. Jāmācās mums visiem – gan uzņēmumiem un bankām, gan valsts pārvaldei un partneriem.
Svarīgi saprast, ka jebkurš uzņēmums – mazāks vai lielāks – ir daļa no kopējās ekosistēmas – vai tās būtu piegāžu ķēdes vai sadarbība ar partneriem un finanšu institūcijām.
Uzņēmumiem būs jāsāk uzskaitīt, mērīt un konkrētos skaitļos parādīt savu ietekmi uz vidi un progresu tās mazināšanā. Tiem, kuri izvēlēsies palikt novērotāju pozīcijā, konkurenti noteikti aizsteigsies priekšā.
Pirmais solis ir sava konkrētā uzņēmuma analīze, ņemot vērā nozares specifiku. Te nebūs panacejas. Autoparkus varētu nomainīt visi, bet kādam uzņēmumam emisijas no autoparka var veidot 5%, kamēr citam – 50%.
Ja, piemēram, bankas kontekstā visa autoparka nomaiņa uz elektroauto dotu salīdzinoši nelielu pienesumu, tad loģistikas uzņēmumam ieguvums būs stipri lielāks.
Otrais solis – emisijas lielākoties slēpjas izmaksās, tāpēc jādomā, kā samazināt izmaksas, mazinot ietekmi uz vidi un panākot augstāku efektivitāti. Un visbeidzot – jādomā ne tikai par ietekmes mazināšanu uz vidi, bet arī pielāgošanos klimata izmaiņām.
Piemēram, ja ogles vairs neizmantos, tad dzelzceļš mazāk pārvadās, termināli mazāk kraus, osta mazāk apgrozīs. Laikus jādomā par alternatīvām fosilajai gāzei un jāizzina iespējas, kā pielāgot infrastruktūru nākotnes enerģijai – piemēram, ūdeņradim, vēja un saules enerģijai.
Ko varam darīt labāk? Uzņēmumiem noteikti jāpievērš lielāka uzmanība ražošanas izejvielu izvērtēšanai, jāveicina videi draudzīgo un otrreizējās pārstrādes materiālu izmantošana jeb aprites ekonomika.
Katram ir jāseko līdzi savas nozares ilgtspējas tendencēm. Ja aprobežosimies ar elektroautomašīnām un saules paneļiem, palaidīsim garām jaunu, inovatīvu produktu iespējas.
Esam pieraduši radīt trīs vai piecu gadu finanšu budžetus, sasniegt ikgadējos mērķus, bet ilgtspēja ir ilgtermiņa ambīcija, un to nav viegli izmērīt un novērtēt.
Mums visiem jāmācās mainīt skatu no finansiāliem aspektiem uz nefinansiālām pārdomām un tad atpakaļ pie finansiāliem instrumentiem, lai sasniegtu ilgtspējas mērķus.
Viens ir skaidrs – ilgtspēja ir uz palikšanu, no tās neviens neaizbēgs, un tā skars lielāko daļu uzņēmumu. Labā ziņa, ka uzņēmējiem ir divas iespējas – nogaidīt un būt karavānas aizmugurē vai rīkoties apsteidzoši un izvēlēties savu taktiku.
Ints Krasts, SEB bankas valdes loceklis
