Būsim skarbi reālisti: Latvijas bērni dzer 0
Varētu domāt – ir kāds īpašs zvaigžņu stāvoklis, kura iespaidā jaunā mācību gada priekšvakarā no Saeimas izspurdz priekšlikumi Alkohola aprites likuma grozījumiem.
Vēl nesen parlaments bija vien pussoli līdz drastiskai 1. septembra izsludināšanai par valsts “sauso dienu” un tikai pēdējā brīdī atskārta, ka šādas iniciatīvas atbalsts nevis mazinātu jauniešu nodzeršanos, bet uzrādītu augstākā likumdevēja bezspēcību cīņā ar zaļo pūķi. Nu pusaudžu nodzeršanās iemeslu un seku pētīšanai gada sākumā izveidotā Saeimas deputātu darba grupa prezentējusi savus grozījumus Alkohola aprites likumā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Grupā iesaistījušies tautas kalpi uzskata, ka šo grozījumu akceptēšana parlamentā apgrūtinās nepilngadīgajiem stipro dzērienu iegādi.
Protams, vieglā piekļuve alkoholam ir viens no iemesliem, ka uz ielas reibumā jau gadās manīt pat pusaudžu vecumu nesasniegušos. Tomēr dīvains, maigi izsakoties, šķiet darba grupas priekšlikums liegt 18 līdz 25 gadus veciem jauniešiem grādīgās pudeles iegādi bez personu apliecinoša dokumenta uzrādīšanas. Ja vien šī ideja nesatur kādu slepenu “da Vinči kodu”, tās vērtība izsakāma ar lielumu tukšpadsmit. Iespējams, deputāta darba grupas šķīstākās dvēseles uzskata, ka dokumenta uzrādīšana šņabja pircējam nozīmē lielu apgrūtinājumu vai bezmaz publisku izģērbšanos. Kādu kriksi jēgas vēl varētu te sameklēt, ja grozījumu autori lēmuši celt alkohola iegādes vecuma latiņu līdz 21 gadam.
Ar kādu mēraparātu, sakiet, tirgotājs turpmāk skenēs bārdaina dēlieša vai raženas daiļavas gadu slieksni, lai grozījuma rāmī bez pamata nespaidītu, teiksim, 26 gadus vecos? Un kā šis grozījums varētu izpausties nepilngadīgo iecienītos naktsklubos, kas pārtiek no “skrūvju” un citu alkoholisku kokteiļu laistīšanas?
Nav šaubu, ka deputāti zina policijas iespējas uzraudzīt minētajam līdzīgu likuma pantu ievērošanu.
Būsim skarbi reālisti: Latvijas bērni dzer. Jo tas ir smalki, stilīgi un šīs valsts ietvaros mūsdienīgi. Arī jaunās paaudzes elki Latvijā nekad nav piekodinājuši saviem faniem priecāties skaidrā. Jo – kas tur ko slēpt? – pašu dievekļu uznācienus nereti sponsorē alkohola ražotāji. Tāpat vecāki vairākumā gadījumu neķer kreņķi, redzot lolojumu atstreipuļojam no diskotēkas: ak, paši reiz bijām jauni un taisījām ziepes… Daudzi dzērumā pie stūres sēdošie jaunieši spēkratu atslēgas saņēmuši no vecāku rokām kopā ar dzimtas gudrību – vienu graķīti var, ja policija nepieķer. Visās ar cēlu nodomu rīkotajās vai darbības imitēšanai iecerētajās pretalkohola kampaņās līdz šim nav bijis vecākiem veltītas nopietnas uzrunas aizmetņu, ka nepilngadīgo dzeršana pirmkārt ir ģimenes atbildība. Policijas uzmanības lokā nonācis iereibis pusaudzis vecākiem ir viņu galvenā pienākuma ignorēšanas apstiprinājums, un sodam par to jābūt ievērojamam. Zinu, cilvēktiesību aizstāvji iebildīs pret piedzēruša pusaudža vecāku vārdu atklāšanu. Taču uzskatu – šī publiskošana patiešām būtu veselīga.
Negribas sacīt, ka minētā Saeimas deputātu grupa tikai vēlējusies imitēt nopietnu rūpi par nepilngadīgo alkoholismu, ko veicina arī sazēlušais “točku” tīkls. Vērtīgs, ja vien gūs citu kolēģu atbalstu, ir priekšlikums tiesiskā regulējuma grozījumam, un cerams, ka tuvā nākotnē policijai būs tiesības sodīt nekustamā īpašuma saimnieku, kura pajumtē notiek alkohola pagrīdes tirdzniecība. Tomēr īpašus uzlabojumus no grozījumu pieņemšanas gaidīt nav vērts. Tāds plaukšķis vien būs.
