Būsim mednieki! Nometnē māca šaušanas un citas medību iemaņas 3
Ja jaunam cilvēkam ieroči un citas mednieku lietas nešķiet aizraujošas, vasaras nometne “Vanaga acs” viņam neder un vecāku vēlme savu atvasi noskaņot medniecībai tikai sabojās vienu brīvlaika nedēļu. “Pret paša gribu uz šejieni nevajag braukt,” nosaka rīdzinieks Pauls Pāvils Ārgalis, kurš Straupes pagasta mednieku apmācības un atpūtas bāzē “Mārkulīčos” bija jau ceturto vasaru. Šogad viņš kopā ar vēl dažiem bijušajiem nometniekiem uzņēmās audzinātāja palīga pienākumus – gūta jauna pieredze un draugi.
Puišiem patīk ieroči
Uz jautājumu, kas “Vanaga acī” dalībniekus piesaista visvairāk – visi kā viens nosauc iespēju rīkoties ar ieročiem. Mārcis Cīrulis no Launkalnes pagasta pirms trim gadiem pieteicās nometnē tieši tāpēc, ka jauniešus te māca šaut. Mājās jau bija pamēģinājis ar “gaiseni” (pneimatiskā šautene. – I.P.) un sapratis, ka patīk tā lieta.
Kurzemniekam Edžum Bumbierim pirmo impulsu deva māsasvīra dāvātais loks – sajuties gluži kā Robins Huds, taču Valdemārpilī nebija lāgā kur trenēties. Sācis apmeklēt Talsu mednieku un šāvēju klubu “Bebra kungs” un pieredzējušā trenera Agņa Dombrovica vadībā divos gados kļuvis par sporta meistaru medību un stenda šaušanā, kā arī uzstādījis jaunu Latvijas rekordu jauniešiem šaušanā ar bisi pa skrejošo mežacūku. Palīga amatam pieteicies, lai atbalstītu “Vanaga aci” un iegūtu nepieciešamo informāciju skolas zinātniski pētnieciskajam darbam par 12. kalibra munīcijas daudzveidību. Viens no Edžus uzdevumiem nometnē bija ierādīt dalībniekiem pirmās iemaņas ar gludstobra ieroci. “Vispirms jāiemācās, kā pareizi turēt ieroci, droši ar to rīkoties, un tad var domāt par svarīgāko uzdevumu – trāpīt mērķī,” spriež puisis un piebilst, ka 41 nometnes dalībniekam, viņu vidū arī deviņām meitenēm, šoreiz tas daudzmaz esot izdevies.
Meža diena palīgus šogad pārsteigusi ar vēl nebijušiem pārbaudījumiem, Pauls Pāvils atzīst, ka vienu brīdi radusies vēlēšanās atkal kļūt par dalībnieku. Kaut vai florbolā uz ūdens, kad vienam jāairē laiva, bet otram, stāvot kājās, ar florbola nūju jādzenā pa ūdeni bumbiņa. Dažiem šī disciplīna beidzās ar peldi ezerā, par ko visiem lielā jautrība, tāpat kā par visas dienas kulmināciju – garo braucienu pa virvi pāri upei. Edžus palīdzējis ierīkot trasi, taču prātā vēl pagājušā gada sajūtas, kad šo pārbaudījumu gaidījis ar bažām, vai tikai izdosies veiksmīgi finišēt.
Visi ar medību pieredzi
Nav teikts, ka katrs aizrautīgs šāvējs vēlas kļūt arī par mednieku. Visiem četriem nometnes palīgiem ar medībām jau bijusi darīšana un plāns ir skaidrs – būsim mednieki. Pauls Pāvils, kam drīz būs 18 gadu, mērķim nokļuvis vistuvāk, jo pabeidzis kursus un augustā kārtos eksāmenu. Ar mednieka apliecību kabatā un “Iženi” plecā viņš dosies medībās kopā ar “Ventmuižas” kolektīvu, kas medī netālu no Ventspils, kur Abava ietek Ventā. Šī vieta puisim ir pazīstama, jo tēvs kopš mazotnes viņu ņēmis līdzi uz jakti.
Šķiet, ka ar lielāko medību pieredzi var lepoties Lauris Neilands no Gulbenes. “Medībās piedalos no septiņu gadu vecuma – uz Litenes mežiem dzinējos gāju līdzi tētim un brālim,” stāsta puisis un piebilst, ka tāpat kā viņi kļūšot par Litenes mednieku kluba biedru. Laura ģimenē un rados dalība jauno mednieku nometnē kļuvusi par tradīciju – “Vanaga acī” piedalījies gan viņa brālis, gan brālēni, ar kuriem pēc atgriešanās apspriedīšot piedzīvoto. Puisim labi padodas šaušana – no 12 gadu vecuma viņš piedalās sacensībās, par labāko sasniegumu nosauc šopavasar iegūto 3. vietu starp meistariem šaušanā pa skrejošo alni, amatieros izcīnīta 1. vieta.
Mārcis smej, ka viņu ģimenē tēvam uz medībām kādreiz līdzi gājušas abas māsas, tagad notiek otrādi – viņas paliek mājās, bet uz medībām dodos es. Tēvs esot aktīvs mednieks, dzinējmedību laikā neizlaiž nevienu sestdienu. Pēc pāris gadiem Mārcis noteikti būs pilntiesīgs mednieks. Jau tagad viņš apguvis labu pieredzi bebru medībās ar lamatām, tiesa, pirmo reizi slazda atsperi uzvilcis nometnes nodarbībā. “Pēc tam pats esmu licis lamatas, tāpēc zinu, ka pati bīstamākā vieta ir atspere – ar to jāprot apieties,” nosaka topošais mednieks.
Lai gan Edžus ģimenē ar medniecību neviens neaizraujas, viņš nevilcinoties apgalvo: “Ar laiku būšu mednieks.” Pērn pirmo reizi gājis dzinējos – pats pieteicies. Medības izdevušās veiksmīgas, Edžus, mājiniekiem par prieku, atnesis saini ar medījumu. “Būs jāiet kursos,” spriež puisis. Šaušanas nodarbības sporta meistaram problēmas nesagādās, bet teorija – vienkārši jāiemācās.
Nometnes pieredze parādījusi, ka arī asistenta statusā tā var būt saistoša, tāpēc nākamgad visi četri atkal gatavi būt par “Vanaga acs” audzinātāju palīgiem.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
