“Būsim mazs un adatains ezītis” – apgalvo ministrs Artis Pabriks 116
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunu ar aizsardzības ministru Arti Pabriku sākam ar šīsnedēļas jaunumu – Latvijā tiks veidots Valsts aizsardzības dienests, bet tas nebūšot obligātais iesaukums.
A. Pabriks: Gribējām šādi nosaukt, lai neveidotos asociācijas ar padomju laika dienestu armijā vai to, ko redzējām deviņdesmitajos gados. Tam jābūt dienestam ar citu kvalitāti.
Pateicoties tam, ka 2007. gadā bija pāreja uz profesionālu dienestu, esam viena no retām, ja ne vienīgā sistēma valstī, kas uzbūvēta no nulles. Ļoti pozitīvi, ka nav pagātnes atliekas.
Valsts aizsardzības dienestam (VAD) gatavojāmies vismaz pusgadu, domājām, analizējām. Bet sociālajos tīklos tagad lasu – Pabriks aizbrauca uz Madridi, NATO samitu, viņam tur pateica, viņš pārbrauca un, skat, dienests nodibināts. Pirmām kārtām cilvēki paši sevi pazemo, uzskatot, ka kaut kas tiek darīts vien pēc priekšā teikšanas. Tas tāds latviešu mazohisms. Otrkārt, ja Madridē pateica un trīs dienas vēlāk es to spēju īstenot, tad tas superpanākums!
Nopietni runājot, skaidrs, ka šis ir pārejas posms. To vēl vajadzēs akceptēt Saeimai, valdībai. Ja tajā līmenī pateiks – nepatīk, noraidām, tad es mazgāju rokas nevainībā. Bet ministrijā visi uzskatām, ka tas ir labākais veids, kā brīvā, demokrātiskā valstī nodrošināt maksimālu aizsardzību.
Ņemot vērā jauniešu vēlmes, būs četri veidi, kā dienestu iziet. Ja tu izmanto brīvības, kaut kas jādod pretim. Dienestam pakļauti puiši vecumā no 18 līdz 27 gadiem, un nākamgad uzņemsim vēl mazu skaitu – divreiz, janvārī un jūlijā, pa 500 cilvēkiem, kurus gribam atlasīt brīvprātīgi. Gribam uzrunāt katru individuāli – Pēteri vai Miķeli.
Nākotnē spiediens uz obligātumu pieaugs, jo ņemsim aizvien vairāk puišu, taču tiem, kas grib studēt šeit vai ārzemēs, izeja ir vienkārša – iestāties Zemessardzē. Tad piecus gadus pēc kārtas jāiziet ikgadējās apmācības trīs nedēļas. Nedēļas var sadalīt pēc vēlēšanās un, iestājoties Zemessardzē, esi atbrīvots no dienesta. Ja esi gājis valsts aizsardzības mācībā un pabijis nometnēs, dienesta termiņš ir īsāks. Arī augstskolā izejot vienību komandieru kursus, dienēt nevajadzēs. Ja jauneklis tiešām neko negrib darīt ar militāram lietām – lūdzu, alternatīva ugunsdzēsējos vai slimnīcā par sanitāru.
Kāpēc tomēr nobrieda lēmums par aizsardzības dienestu?
Pirmkārt, mums ir piecas brigādes, taču nav līdz galam piepildītas. Otrkārt, nāk iekšā ļoti daudz tehnikas. Mēs pērkam dronus, raķetes, bruņumašīnas – vajag cilvēkus, kas ar tehniku strādā! Apaugam ar dažādām svarīgām lietām, vajag kādu, kas ar mantu darbojas. Negribam ņemt kaut kādus muļķus, bet jaunatni, kuru tas interesē. Kā Somijā, kur apietas ar “HIMARS” sistēmām, kuras arī ukraiņi izmanto. Kaut kas tur jāzina, jāmāk rīkoties. Treškārt, gribam, lai mums ir lielākas rezerves. Ja skatāmies uz praktiskiem draudiem no Krievijas puses, nav tā, ka viņu resursi ir pilnībā neierobežoti. Mūsu galvenais uzdevums – tādēļ arī izveidots profesionālais dienests –, lai varētu pirmajā brīdī aizsargāt savu valsti un to varētu izdarīt ātri. Tikai ar obligāto iesaukumu mēs nevaram vīrus laikus savākt pie ieročiem. Igauņi var lielīties ar obligāto dienestu, bet viņi nespēj pirmajās dienās komplektēt tos spēkus, ko spējam mēs.
Valsts aizsardzības dienestam ir atturošs raksturs. Ja piecu gadu laikā divkāršosim militāri apmācītu cilvēku skaitu, ceļot to līdz 40–50 tūkstošiem, Krievijai atkritīs vēlme kaut ko pasākt, jo vienkārši viņiem nav tik daudz spēka, lai uzbruktu 50 000 karavīru.
Ja Baltijas valstis kopā var nolikt 150 tūkstošus, tas ir ievērojams pretspēks, jo pašlaik Krievijas armijā kaujasspējīgās vienībās dien aptuveni 175 tūkstoši. Ja Krievijai gribētos īstenot savas impēriskās ambīcijas, tad kā Ukrainā viņi sakopotu spēkus trīs četrus mēnešus un pa to laiku arī mēs nesnaustu, pievilktu papildspēkus.
Vai VAD netiek radīts arī tāpēc, ka Krievija ir NATO doktrīnā atzīts drauds un ienaidnieks un mēs ņemam vērā Ukrainas mācības?
Lielā mērā jā. Saprotam, Krievija nemainīsies tuvākajos desmit gados, un tiešām padziļināti studējam Ukrainā notiekošo. Redzam, kas ir vajadzīgs, tāpēc sasaucu arī visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas sapulci ar ministriem, kas notiks regulāri. Man ir apnicis atbildēt par civilo aizsardzību. Tā nav Aizsardzības ministrijas atbildība! Tā ir citu nozaru, pašvaldību pārziņā, un gribu, lai tās sāk strādāt.
Jūs ar vecākā, respektējamākā kolēģa un vicepremjera tiesībām varējāt pasteidzināt iekšlietu ministrus ātrākai robežbūvei un lai būtu patvertnes.
Žogs tiek būvēts, bet, skatoties no Aizsardzības ministrijas viedokļa, žogs drošības ziņā neko nedod, kara apstākļos tam nav nozīmes. Jā, bēgļus tas aiztur. Par patvertnēm – to nav, jo iepriekšējos gadu desmitos amatpersonas un institūcijas, kam ar to bija jānodarbojas, nav nodarbojušās. Pēc Ukrainas pieredzes – kas pašlaik ir atbildīgie par civilo aizsardzību, kas uzņemas pārtikas piegādi vai evakuāciju? Tie ir pašvaldību vadītāji, mēri. Mums arī pēc plāna civilās aizsardzības komisiju vada mēri – lūdzu, organizējieties, mīļie draugi!
Esmu uzdevis septiņām ministrijām trīs punktus, par ko jāveic reformas un jāatskaitās. Piemēram, no automašīnu medicīniskajām aptieciņām tika izņemta ārā virkne lietu, kuras uzlūkoja kā liekas. Teiksim, žņaugi. Aptieciņas jāpilnveido. Tas neprasa lielus ieguldījumus, bet tas nozīmē, ka katrā ģimenē, kurā ir auto, būs pirmās palīdzības paciņa ar nepieciešamo.
Jāveido būvnormatīvi – būvējot sabiedriskās celtnes, jāparedz, ka būs patvertne. Reālajā dzīvē patvertnei nav nozīmes, ja tā atrodas tālāk par 300–400 metriem.
Teicāt, ka VAD jāapstiprina Saeimā, valdībā. Premjers Kariņš vēl martā izteicās, ka lai paliekot, kā ir – profesionāļu bruņotie spēki. Tagad viņš atbrauks mājās no Amerikas un noraidīs jauno ideju!
Premjers darba gaitā ir ticis informēts par mūsu problēmām un vajadzībām. Saeima lai skatās, domā, manuprāt, dodam labāko iespējamo piedāvājumu. Vēlamies, lai tas tiešām būtu visaptveroši un attiektos uz visiem, bet tas nav finansiāli paceļams.
Nevaram noplicināt profesionālo dienestu, vajag papildu instruktorus, Valsts aizsardzības dienests tiks iedibināts pakāpeniski. Paņemsim sākumā nelielu apjomu, sestdienas, svētdienas puiši pavadīs mājās.
Kā tad paliek ar slavenajiem Pabrika izteicieniem, ka mūsu jaunieši esot resni, mazkustīgi, fiziski nesagatavoti?
Dienējot kļūs tievāki, kustīgāki. Prasības būs tās pašas kā Zemessardzē. Ja cilvēks atbilst, 11 mēnešu laikā palīdzēsim kļūt slaidākiem, sportiskākiem un veselīgākiem.
Izskaidrojiet, lūdzu, mūsu lasītājiem, ko atvedāt mājās no NATO Madrides samita, vai gaidītais tika sasniegts.
Mūsu delegācija uz Madrides samitu nebrauca kā lūdzēji, braucām kā prasītāji. Latvijas pozīcija bija stingra, un esam sasnieguši visus izvirzītos mērķus. Panākt Latvijā starptautiskās brigādes, papildu ieroču, munīcijas, militārās tehnikas izvietošanu. Tas bija maksimālais, ko varējām dabūt, un esam ļoti apmierināti.
Lielbritānija, kura veido brigādi Igaunijā, skaidri pateikusi, ka karavīri būs vajadzīgā skaitā. Kanādas premjers, kurš uzņēmies šefību pār Latviju, bija izvairīgāks – jā, vīri būšot, cik daudz – neteica.
Ne igauņi, ne lietuvieši nav dabūjuši ne par mata tiesu vairāk kā mēs. Mums jāaizmirst skatīšanās uz kaimiņiem ar pazemību vismaz aizsardzības, drošības nozarē. Te neviens mums nav priekšā. Briti, protams, ir ļoti labi sabiedrotie, bet kas mūs atšķir no igauņiem – ar Kanādu mums ir rakstiska vienošanās. Latvijā jau divus gadus notiek darbs pie divīzijas štāba struktūras, kāda nav ne Lietuvā, ne Igaunijā. Ja gribat stiprināt latviešu tautas mugurkaulu, varat pateikt lasītājiem, ka Latvijas panākumi Madrides samitā zināmā mērā ir piemērs mūsu kaimiņiem.
Bet izrādās, ka mājasdarbu neesam izpildījuši – kur ir poligons, kur kazarmas, kur sabiedrotajiem dzīvot, trenēties?
Šāds mājasdarbs nav ticis uzdots. Poligonu izmantosim gan kā nepieciešamību tālākai izaugsmei, gan kā ēsmu, jo paši lūdzām ielikt kopīgi ar Kanādu parakstītajā dokumentā – ja kanādieši un NATO veido brigādi, mēs veidojam poligonu. Brigāde netaps vienā dienā, tur aizies gadi. Ar poligonu Zalvē tas pats. Pirmās darbības gan notiks ātri, bet, lai iekārtotu poligonu pilnvērtīgi, būs nepieciešami pusotra divi gadi. Zalve izraudzīta, lai mazāk skartu pilsoņu privātās intereses. Liela teritorija tur pieder “Latvijas valsts mežiem”. Šis apgabals ir arī reti apdzīvots un nav pats attīstītākais. Ar karavīru ierašanos notiks teritorijas ekonomiskā attīstība. Liela daļa militāro speciālistu te dzīvos. Domāju, būs jāveido neliela starptautiskā skoliņa – Jēkabpilī vai Aizkrauklē. Vēl piebildīšu, ka sabiedroto izvietojums Lietuvas pierobežā saistīts ar to, ka Otrajā pasaules karā padomju karaspēkam pa šejieni ļoti patika pārvietoties Rīgas virzienā. Līdz ar to vēlējamies nostiprināt teritoriju tīri ģeogrāfiski.
Vai iedzīvotāji neprotestēs, ka notiks šaudīšanās, braukās bruņutehnika?
Līdz šim mums bijusi pozitīva sadarbība ar cilvēkiem. Viņiem būs darba vietas, gaidāma reģionālā izaugsme. Redziet, kā Ādaži attīstās – ne tikai Rīgas tuvuma dēļ, bet arī tāpēc, ka te ir militārā bāze.
Jums pieteicies spēcīgs konkurents uz amatvietu – pulkvedis Rajevs! Vai būsiet citā svara kategorijā, kandidēsiet uz premjera posteni?
Konkurences nebaidos, bet par kandidātiem uz premjera amatu apvienība “Attīstībai/Par” vēl nav lēmusi.
Kā jūsu soli par aizsardzības dienestu novērtēs liberālie jaunieši, no kuriem daudzi atzīstas – kā te sāks šaut, būšu prom, ārzemēs!
Noteikti esmu ar liberāliem uzskatiem. Domāju, individuālās tiesības un brīvības ir ļoti nozīmīga lieta. Jebkuram Latvijas pilsonim, vai viņš liberālis, konservatīvais, sociālists vai pat komunists, ir jāsaprot, ka visas brīvības, par kurām ikdienā viņš priecājas, ir jāaizsargā pret Krievijas imperiālajām tradīcijām. Ja grib brīvības tālāk izmantot, vienīgais veids, kā to panākt, ir sargājot mūsu valsti un sistēmu.
Kad mēs gaidām tos krievus ar viņu ambīcijām?
Domāju, ka, attīstot bruņotos spēkus, mēs viņu acīs būsim mazs un adatains ezītis, kuram pieduroties var pārdurt pirkstiņu. Un tas nozīmē, ka viņi nekad šeit nerādīsies. NATO 5. pants mums ir garantēts, pozitīvi tas, ka organizācijai pievienojas mūsu ziemeļu kaimiņi Zviedrija, Somija, bet pirmām kārtām kā NATO dalībvalstij par drošību jāgādā pašiem. To arī darām.
Skatos jūsu ierakstus tviterī – aizvien vairāk tie ir vācu, angļu valodā. Gatavojat sevi starptautiskai karjerai? Piemēram, NATO ģenerālsekretāra amatam?
Nebūtu slikti, ja amatā nonāktu kāds no mūsu reģiona. Rakstu svešvalodā, jo mans darbs ir arī starptautisks. Paužu savas bažas, intereses un nosodījumu dažādām nebūšanām. Mēs neesam nekāda province. Tas, ka esam maza valsts, nenozīmē, ka domājam mazās kategorijās.
Vācieši pamatīgi dabū asumus no Pabrika!
Madrides samitā sēdēju pie vakariņu galda blakus Vācijas aizsardzības ministrei. Bija iespēja paskaidrot, kā mēs redzam situāciju ar Ukrainu un drošību reģionā. Jāsaka, šoreiz viņa nopietni ieklausījās. Nevajag atturēties savu viedokli paust.
Vai joprojām ir NATO dalībvalstis, kuras nav sasniegušas 2% robežu militārajiem izdevumiem budžetos?
To ir sasniegušas vai tuvākajā laikā sasniegs 19 valstis. Dažas jau tēmē uz 3% robežu.
NATO apņēmusies radīt ātrās reaģēšanas vienības 300 tūkstošu vīru sastāvā. Kur tās izvietos?
Tas nav par izvietošanu. Tas ir vīru skaits, kas var tikt aktivizēts, lai sniegtu atbalstu, ja NATO kaut kur notiek krīze. Viņi ir gatavībā dažādās dalībvalstīs – ja nepieciešams, arī iesaistīties karadarbībā.
Tātad Igaunijas premjerei Kallasai nebija taisnība, kad viņa teica, ka NATO plānos esot mūs atbrīvot tikai pēc 180 dienām?
Domāju, Kallasas kundze bija nedaudz sastresojusies, sagaidot samitu, un nebija īsti apmierināta ar Igaunijas delegācijas sniegumu. Manā izpratnē, šādi apgalvojumi nav patiesi, un es neesmu dzirdējis, ka uz Latviju kas tāds attiektos. Ja šādi plāni būtu bijuši un Igaunijas premjere tos būtu atklājusi, tā būtu viņas visai liela problēma.
