Būsiet pirmais veterinārs Saeimā? Intervija ar Ilmāru Dūrīti 2
Iepazīstinām lasītājus ar jaunajiem 13. Saeimas deputātiem. Redakcijā viesojas no “Attīstībai/Par!” listes Zemgalē ievēlētais Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Ilmārs Dūrītis (43).
I. Dūrītis: Nāku no Vietalvas puses, lauki vienmēr bijuši tuvi. Patika medicīna, daba, dzīvnieki, tas pakāpeniski veda uz veterinārmedicīnas studijām un profesiju, kurā esmu aizstāvējis doktora disertāciju, vadu fakultāti un praktizēju. Darba pieredze dekāna amatā man radīja priekšstatu, kādi uzdevumi veicami augstākajā izglītībā.
Daudzu gadu garumā kā veterinārārsts esmu izglītojies par pārtikas drošību un sabiedrības veselību,
ciktāl tā atkarīga no ikdienā patērētiem piena, gaļas produktiem. Maniem vecākiem uz senču zemes ir neliela 32 ha saimniecība, piemājas līmeņa gaļas lopkopība, biškopība. Politikā esmu pirmoreiz, pērn biju starp kustības “Par” dibinātājiem.
Ilmār, vai stāvoklis valstī tā pasliktinājies, ka cienījamam dzīvnieku dakterim (cik zinu, labi apmaksātam arodam) jāiet cilvēku politikā?
Pēdējos astoņus gadus stāvoklis raksturojams kā stabili nemainīgi viduvējs – stagnējošs. Valda neziņa, kas būs augstākajā izglītībā. Cik universitātes, cik studiju programmas, cik finansējums un vai būs starptautisks programmu izvērtējums. Aiz cieņas pret savu profesiju, lai valstī turpinātu pastāvēt šī nozare, kur augstskolā sagatavo jaunos speciālistus un veic pētījumus zinātnē, man svarīgi panākt, lai veterinārmedicīna ne vien neiznīktu, bet pastāvētu un attīstītos. To esmu darījis kā LLU mācībspēks un VMF dekāns, bet uz Saeimu iešu arī kā pilsonis ar savu pārliecību, ko un kā darīt, mainot lietas uz labo pusi, pieņemt likumus, izstrādāt risinājumus.
Kāpēc kļuvāt tieši “Par” biedrs?
Esmu cilvēks ar samērā liberāliem uzskatiem. Ka Latvijai jābūt atvērtai, iekļaujošai sabiedrībai. Kustības dibinātāju vērtību skala likās tuva manējai.
Vai neesat zaudējis studentu acīs? LLU tradicionāli mācās saimniekdēli, saimniekmeitas, Jelgavu pieņemts uzskatīt par ZZS stipro pili. No otras puses, jaunatne vēlēšanās sauca – mēs par Kaimiņu! Augstskolā nodarbojaties arī ar politikas “anatomiju”?
Universitātes sienās nenodarbojamies ar politikas virzīšanu vienās, otrās sliedēs, neaicinām būt lojāliem kādam politiskam spēkam. Manuprāt, saimniekdēli un meitas arī mainās. Grib būt moderni, iet līdzi pasaulei. Viņi redz milzīgās perspektīvas, ko piedāvā atvērta, uz sadarbību vērsta sabiedrība, kaut vai studiju iespējās Eiropā. Absolūti neesmu jutis kolēģu un studentijas nosodījumu par iesaistīšanos politikā. Universitātē, protams, ir cilvēki, kas turas pie ZZS politiskās pārliecības, bet augstskola noteikti nav Zaļo un zemnieku partijas bāze.
Būsiet pirmais veterinārs Saeimā?
LR Augstākajā Padomē ievēlēja “mūsējo” – Gunāru Preinbergu. Veterinārmedicīna ir starpdisciplināra zinātne, kur gūst ne tikai prasmes ārstēt dzīvniekus, bet ievērojami daudzpusīgāku izglītību. Ir tāds vienas veselības koncepts – ka nav iespējams vesels cilvēks sagandētā vidē, kurā ir slimi, sazāļoti dzīvnieki, no kuriem iegūstam pārtiku. Lai sabiedrība varētu justies droši par savu veselību, ļoti svarīga ir pārtikā izmantojamo lauksaimniecības dzīvnieku un arī mīļdzīvnieku veselība, labturības apstākļi un tīra vide. Veterinārmedicīnai tur ir milzīga loma.
Kāda ir pārtikas kvalitāte, zaļā vide? Lielsaimnieki saka – nav iespējama ražošana, neiejaucoties apkārtējā vidē. Protams, apzinīgie zemnieki “ķīmiju” lieto samērīgi, normu robežās.
Neapšaubāmi, vienmēr jāmeklē līdzsvars starp ražošanu un ietekmi uz vidi. Cik esam gatavi nodarīt kaitējumu videi un cik pretī saņemt ekonomisko ieguvumu. Viens no jaunās Saeimas, valdības uzdevumiem būtu pārskatīt ES tiešmaksājumu sadali. Arī EK sapratusi, ka iepriekšējos maksājumu periodos lauvas tiesu atbalsta finansējuma saņēma lielsaimniecības, ap 20% zemnieku.
Sabiedrības interesēs ir laukus attīstīt harmoniski, kas nozīmē intensīvāku atbalstu arī jaunajām, mazajām, vidējām saimniecībām.
Tāpēc viens no EK piedāvātajiem instrumentiem ir tiešmaksājumu griestu noteikšana. Lielražotāji dod daudz produkcijas, un patērētāji ieinteresēti, lai veikalos ir lēta, pieejama pārtika. Tai pašā laikā tiešmaksājumu nauda nav domāta, lai maza daļa lauksaimnieku kļūtu par miljonāriem. Nākamjā periodā jāmēģina laukus attīstīt līdzsvarotāk, cilvēkiem dodot iespēju kvalitatīvai dzīvei lauku reģionos, nodrošinot darba, biznesa, tradicionālā dzīvesveida iespējas.
Kā jūs domājat, kāpēc labības zona, toskait zemgalieši, nenobalsoja par ZZS – kā agrāk balsoja? Mazie zemnieki jutās apdalīti?
Tā varētu būt, bet ne tikai. Latvijas cilvēki no vēlēšanām uz vēlēšanām kļūst gudrāki. Saprot, kā notikušas lietas varas gaiteņos, kā tas kripatu pa kripatai atspoguļojas presē. Ar daudz ko vēlētāji negribēja samierināties. Bija apnicis tiesiskais nihilisms, neieklausīšanās cilvēku domās. Viens no būtiskiem 13. Saeimas jaunievēlēto deputātu izaicinājumiem būs atgūt tautas uzticību parlamentam. Ka neesam Saeimā 100 savākušies supermeni, kas dzīvo savu dzīvi, bet esam atbildīgi Latvijas ļaužu priekšā un pārstāvam vēlētāju intereses. Agrāk vai vēlāk atšifrē deputātu, ministru, kurš personīgās, savtīgās, partijiskās intereses liek pāri valstiskajām, sabiedriskajām. Arī tas ietekmēja vēlēšanu rezultātu.
Teicāt, ka esat sirdī liberāls, bet izdarījāt lielu pārkāpumu vēlēšanās, Zemgalē apsteidzot listes 1. numuru, “Par” ideoloģi un spilgtāko vērtību pārstāvi Ilzi Viņķeli. Kāpēc tieši jums balsotāji deva priekšroku?
Pozitīvais vērtējums, pacelšanās listē augstāk man bija pārsteigums. Liktos plusus uzskatu par lielu uzticības kredītu. Acīmredzot līdzšinējā mana darbība, strādājot universitātē, veidojot modernāko veterināro klīniku Baltijā, guvusi atzinību. Nebiju visai aktīvs kampaņotājs, pieņemu, ka sabiedrība vairāk skatījās, ko kurš kandidāts paveicis pirms tam.
Un kāpēc pieredzes bagātai politiķei Viņķelei tik bēdīgs finišs?
Grūti komentēt. Uzskatu Ilzi Viņķeli par godprātīgu politiķi, kura strādājusi pēc labākās sirdsapziņas.
Ārstiem bieži ievelk krustiņus humānās profesijas dēļ. Ja dzīvnieku dakteris izārstē sunīti – nopelna vēl vairāk pateicības?
Praktizēju reizi nedēļā, jo nevēlos zaudēt iemaņas. Nav izslēgts, ka sunīšu, kaķīšu saimnieki bijuši priecīgi, ka palīdzēju mīluļiem. Klīnikā esam ieviesuši jaunas, Latvijā nekad nebijušas metodes, piemēram, kardioloģijā sirds stimulatora implantāciju sunim. Gribu atzīmēt, ka cilvēki novērtē cīņu par taisnīgumu. Godīgumu politikā. Tas bija viens no tematiem, par ko runāju pirms vēlēšanām – kā ieviešamu Saeimā. Tāpat manas nostādnes augstākajā izglītībā. Jā, resursi uz vienu studējošo ir nepietiekami, bet esošie līdzekļi jākoncentrē un jāizlieto lietderīgāk. Galvenais – valsts piešķirtais finansējums studiju programmām jālieto tieši paredzētam mērķim – attiecīgai programmai.
Mana pieredze LLU liecina, ka valsts piešķirto naudu studiju programmām neizlieto proporcionāli piešķirtajam apjomam tieši studiju programmai,
bet gan pēc universitātes vadības ieskatiem, dotējot citas aktivitātes un slēpjoties aiz universitāšu autonomijas jeb neatkarības plīvura. Tas novedis pie tā, ka valstī ir simtiem vāju un vāji finansētu studiju programmu un ļoti maz izcilu. Veterinārmedicīnas programma ir dārga, bet valstiski un arī starptautiski novērtēta joma, ar lielāku finansējumu uz vienu studējošo. Taču tā attīstīsies tad, ja līdzekļi tiks izmantoti mērķtiecīgi tieši programmai. Kad pats sāku studijas LLU, piemēram, katrā lopkopības apakšnozarē bija vadošais profesors un augsti kvalificēti mācībspēki. Šobrīd zootehnikas joma ļoti sašaurinājusies – nav ne fakultātes, ne pat institūta tieši tādēļ, ka finansējums ilgstoši novirzīts citām programmām.
Ja finansējumu “izsmērēs” pa druskai, kārtīgi nefinansējot nevienu programmu, netiksim pie izciliem rezultātiem. Tamdēļ arī pieredzējuši, ārzemēs izglītoti pasniedzēji pamet mūsu augstskolas un būs grūti dabūjami atpakaļ. Universitātēs jāveic ieguldījumi sabiedrībai vajadzīgos pētījumos, zinātniskos projektos, izglītībā – tā ir prioritāri panākama lieta. Nezinu, vai nauda jātērē, lai augstskolā izdomātu receptes makaroniem no zivju maltās gaļas.
Atliek uzdot jautājumu – pēc kāda ministra portfeļa tīkojat? Liekaties piemērots izglītības, veselības, pat zemkopības ministra amatam.
Domāju – pārsteidzaties, es gribētu pirmkārt iegūt parlamentārā darba pieredzi.
No jaunā politiķa, deputāta skatpunkta – vai partiju līderi saprātīgi, apmierinoši ved valdības veidošanas sarunas?
Piekrītu viedoklim, ka, līdz kamēr prezidents nenosauks premjera kandidāta vārdu, ievēlētajā politiskajā spektrā būs grūti panākt stabilu vienotību. Sarunas šķiet ievirzītas vairāk pareizā nekā nepareizā gultnē, jo svarīgi saprast, kas būs darāmie darbi. Stāsts ir par to, ko vienojušās partijas ierakstīs valdības deklarācijā un ko četru gadu laikā iegūs iedzīvotāji. Vai tas saskanēs ar to, ko no mums sagaida sabiedrība. Ievēlēšanas eiforijai jāpierimst, nopietni jādomā par darbiem, pēc tam – amatiem.
Kas ir pirmās lietas, ko tauta grib un ko deputāts Dūrītis apņemas īstenot? Jūsu līderi saka – partijām tūliņ jāsaņem pilna apmēra finansējums no budžeta!
Pirmā lieta – izglītības jomas sakārtošana, jo no tā atkarīga valsts nākotne. Otrā – veselība, jo uzskatu, ka jaunpieņemtā likumā ir labojamas nepilnības un nav taisnīgi, ka legāli mikrouzņēmumu režīmā strādājošo cilvēku daļa pēkšņi izkrīt no medicīnas pakalpojumu pilnā groza.
Veselības nozarē bijis par daudz eksperimentu un spēlēšanās, kaut ar e-veselības ieviešanu.
Bija jāiet uz šo sistēmu, bet to darīja nekvalitatīvi un izšķērdīgi. Svarīgi arī dažādu grupu interešu pārstāvības un sociālie jautājumi Saeimā. Attiecībā uz partiju finansēšanu no budžeta – tas ir vienīgais veids, kā izslēgt sponsoru naudas ietekmi politikā.
Tas skan diezgan nepopulāri – finansēt partijas no budžeta, bet jāsaprot, ka ar pavisam nelielu robu budžetā mēs stipri uzlabotu politikas kvalitāti un neatkarību.
Valdības veidošanā liela nozīme būšot premjeram, kurš ar drošu roku saturēšot kopā piecu sešu partiju koalīciju. “Attīstībai/Par!” līderim Artim Pabrikam ir tādi dotumi?
Mans iespaids, ka no trim amata kandidātiem Pabrika kungs būtu spējīgākais un spēcīgākais. Ar Saeimas deputāta, ministra, Eiroparlamenta pieredzi. Prasmēm un zināšanām ir nozīme, lai veidotu stabilu koalīciju, funkcionējošu valdību.
Pieminējāt iekļaujošās sabiedrības vērtības. Varbūt “Saskaņai” bija jāļauj līdzdarboties valdībā?
No malas raugoties, liekas – nav pareizi visiem spēkiem a priori norobežoties – ar saskaņiešiem nerunājam! Turklāt liberāļi vienmēr bijuši par diskusijām. Taču vērtēsim “Saskaņu” ilgākā laikposmā. Kādēļ pārējie velk sarkanās līnijas? Tādēļ, ka vaina ir pašā “Saskaņā”! Partija nav skaidri parādījusi attieksmi, kurš ir Latvijai pieņemamais attīstības ģeopolitiskais virziens, nav nostājusies pret Krievijas agresiju Ukrainā.
Vai veterināriem nav tāds teiciens, ka vecu zirgu nepārmācīsi, vecus putinistus par sociāldemokrātiem nepārtaisīsi?
Neesmu iedziļinājies un pētījis, bet droši vien ir zemūdens akmeņi un iekšpartijiski strāvojumi, kur daļa saskaņiešu nemaz nevēlas pagriezienu uz Eiropu un sociāldemokrātiju. Kamēr ideoloģijas maiņa netiks skaidri pierādīta, ir žēl, ka desmitiem gadu Saeimā ir balasts, frakcija, kas visu laiku sēž opozīcijā.
Lauksaimniecības zinātnes pamatakmeni Jelgavā vēlis dr. Kārlis Ulmanis. Kādas ir liberālas partijas biedra domas par ievērojamo valstsvīru?
Domāju, Ulmanis pieļāva kļūdu, sagrābjot varu apvērsumā, iedibinot autoritāru režīmu. Ja lasa Raini, viņš teicis, ka Latvija kā valsts zudīs, ja zaudēs savu demokrātiju. Tā arī notika.
Aspazija apsveica ulmaņlaikus un bija labās attiecībās ar vadību.
Iespējams, bet bija Ulmaņa kulta periods. Nenoliedzami, viņš Latvijai daudz laba darījis, ļoti cienījams valstsvīrs, bet 15. maijā būtībā izlēma valsts likteni uz nepareizo pusi. Virsnieki, militārpersonas, kuri savu mūžu veltījuši, gatavojoties sargāt Latviju, 1940. gadā nespēja, nedrīkstēja pretoties. Tas bija traģiski. Bija laikmeta konteksts, Ulmanis nedomāja par tik traģiskām sekām, bet arī tagad Eiropā veļas populisma vilnis, ir vēlme pēc stingrākas rokas.
Latvijā arī ir populisms?
Protams, ka ir. (Smejas.) Kā teica kolēģis, politika bez populisma esot kā ēdiens bez sāls.
