Uldis Šmits: Maskavas dīvainās simpātijas pret Eiropas radikāļiem 4
Daudzi no tiem, kuri nebūs balsojuši Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kad uzzinās rezultātus, varbūt atkal sūkstīsies, ka dažs labs ievēlētais nemaz nav cienīgs Latviju pārstāvēt. Lai tā nebūtu, vajag iet un balsot.
Eiropas Parlamentā arī viens var būt karotājs. Ja ir aktīvs. Inese Vaidere vai Sandra Kalniete ir to pierādījušas, un Tatjana Ždanoka arī… Pret Latvijai atvēlētajām astoņām eirodeputātu vietām mums jāizturas atbildīgi, lai tās pēc iespējas aizņemtu cilvēki, kuri iemieso mūsu valsts pamatvērtības, nevis Maskavas ideoloģiju. Vēlamajā variantā šiem deputātiem, kuri iekļausies Eiropas Tautas partijas un citu lielo grupu ietvaros, vajadzētu ciešāk sadarboties arī ar sešiem Igaunijas un divpadsmit Lietuvas deputātiem, kas kopā veido vērā ņemamu baltiešu saimi un kas daudzos jautājumos varētu rast kopīgu valodu, piemēram, ar poļiem (51 deputāts). Un, protams, neizbēgami ietekmīgajiem vāciešiem (visvairāk – 96 deputāti), kuri vismaz līdz šim ir lielā mērā noteikuši Eiroparlamentā valdošās vēsmas, vadīdami svarīgas komisijas, sagatavodami nozīmīgus ziņojumus un tamlīdzīgi. Turklāt, kā stāsta, viņu ietekme balstās ne vien uz lielo skaitu un Berlīnes politisko svaru, bet arī uz organizētību un attieksmi.
Šajā ziņā diez vai sevišķas pārmaiņas notiks, kaut arī visi paredz eiroskeptiķu un galēji labējo pieplūdumu, kas galvenokārt nāks no Rietumeiropas. Francijas Nacionālās frontes vadone Marina Lepēna grib stāties šo spēku priekšgalā, taču nekā, kas līdzinātos programmai, tiem nav. Grūti arī iedomāties, kā franču “frontisti”, kas stāv un krīt par spēcīgu centralizētu varu, spētu piedāvāt kādu kopīgu nākotnes projektu, teiksim, ar itāļu Ziemeļu līgu, kas sludina separātismu un diezgan miglainu “tautu Eiropas” koncepciju. Tādu pretrunu starp šīm un citām partijām ir vesels lērums, un vienīgais, par ko tās varētu vienoties savstarpēji un kopā ar galēji kreisajiem, ir Eiropas Savienības norakšana, kā arī izteikts antiamerikānisms. Eiropas labējie radikāļi līdz ar Ždanokas tipa kreisajiem atsaucās aicinājumam būt par “starptautiskajiem novērotājiem” Krimas “referendumā”, un nav brīnums, ka minētās radikālās aprindas nu jau krietnu laiku izpelnās Krievijas varas aprindu un propagandistu atzinību. Aprīlī Marina Lepēna viesojās Maskavā, kur pauda atbalstu Kremļa politikai un kur viņu silti uzņēma Krievijas Valsts domes priekšsēdētājs Sergejs Nariškins, novēlot Lepēnas partijai sekmes Eiroparlamenta vēlēšanās. Maskava tagad vairs nepiedēvē šai partijai nekādas “fašistiskas” noslieces, kaut gan pašā Francijā Nacionālo fronti uzskata par vācu okupācijas gadu simboliskās figūras – maršala Petēna – idejisko sekotāju. Pat britu eiroskeptiķi no Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas (UKIP) negrib lāgā ielaisties darīšanās ar Francijas Nacionālo fronti. Marina gan cenšas izvairīties no viņas tēvam Žanam Marī raksturīgajiem klaji provokatīviem izteikumiem un turēties pa gabalu no Eiropas neonacistiem. Lai gan, piemēram, grieķu “Zelta rītausma” arī ir atbalstījusi Krievijas agresiju Ukrainā un apgalvojusi, ka “ukraiņu nacionālisti strādā par labu ebrejiem”… Minēto partiju uztverē Putins ir uzņēmies “tradicionālo vērtību” izplatītāja misiju, bet Ukraina vai Gruzija ir nevērtīgas. Tāpat kā droši vien Baltijas valstis.
Savukārt Kremļa dīvainās simpātijas pret radikāļiem ir izskaidrojamas ar vairākiem iemesliem. Putins acīmredzot spriež – jo novājinātāka un sašķeltāka Eiropas Savienība, jo viņam izdevīgāka.
Latvijas intereses ir gluži pretējas. Mūsu nedaudzajiem eirodeputātiem tās būtu jāaizstāv.
