Būs vairāk tiesu lietas žurnālistu autortiesību jomā 0
“Latvijas Avīzes” redakcija, no vienas puses, var lepoties, ka laikraksta žurnālistu raksti izpelnījušies tādu ievērību, ka tos pilnībā pārpublicē Kanādas latviešu avīze vai arī kāds vietējais interneta portāls.
Bet, no otras puses, lepošanās te ir nevietā – faktiski tādā veidā par velti tiek paņemts redakcijas apmaksātā darba produkts un tiek nozagts žurnālistu intelektuālais īpašums, jo redakcijai netiek prasīta atļauja pārpublicēt rakstus. Tas arī kropļo Latvijas laikrakstu tirgu.
Ar Kanādas avīzi pamazām konflikts savstarpēji noregulējas. Daudz sarežģītāk autortiesību jautājums risinās internetā, kur vienā gadījumā raksti tiek pārpublicēti, minot gan laikraksta nosaukumu, gan žurnālista uzvārdu (lai gan no laikraksta atļauja nav saņemta), bet citā gadījumā – nozagta raksta tēma, un tad internetā parādās gandrīz identisks raksts tikai ar citu uzvārdu un nedaudz mainītiem teikumiem…
Autortiesību jautājums internetā kļūst arvien asāks visā pasaulē. Piemēram, Vācijā lielākās izdevēju kompānijas jau sākušas diezgan skarbu cīņu par drukātās preses publikāciju satura izplatīšanu interneta vietnēs jeb kopēšanas tiesībām.
Viens no priekšlikumiem federālā Autortiesību likuma uzlabošanai, ko izskatīja Vācijas valdība, skāra diezgan plašus ierobežojumus izmantot internetā no tradicionālās preses drukātos oriģinālos materiālus, ja to saturs ir saistīts ar komerciāliem mērķiem.
Lielās izdevēju kompānijas vēlas saņemt licences maksājumu ne tikai par publikāciju, bet pat par virsraksta un dažu teikumu pārpublicēšanu, kas pasaka raksta būtību. Taču, turpinot izskatīt likuma grozījumus, Tieslietu ministrija šos ierobežojumus ir sašaurinājusi. Politiķi vēl spriedīs, pirms pieņems likuma grozījumus galīgajā lasījumā.
Latvijā par Autortiesību likuma uzlabošanu žurnālistu rakstu kopēšanas aspektā netiek runāts, jo normatīvais akts esot gana kvalitatīvs. Taču pastāv likuma piemērošanas problēmas un ne tikai žurnālistikā. Tāpēc Tieslietu ministrija gatavojas savā pārziņā pārņemt visu intelektuālā īpašuma jomu, kuras pārraudzība patlaban ir sadalīta starp Kultūras ministriju un Tieslietu ministriju.
Žurnālistu asociācija kaldina vadlīnijas
Latvijas Žurnālistu asociācija ir sākusi strādāt pie labas prakse vadlīnijām autortiesību jomā.
Asociācijas vadītāja Inga Spriņģe atzina, ka medijiem labprātīgi un koleģiāli rudens pusē būtu jāvienojas, cik daudz un kādos gadījumos ļauts pārpublicēt. Tiks rīkots seminārs, lai apspriestu vadlīniju projektu. Vienoties nebūs viegli, jo žurnālistu vidū šajā jautājumā nav vienprātības.
Piemēram, portāla “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš aicina šo “labo praksi” ieviest pašiem, domājot ar galvu un strādājot ar saprātu un godprātīgi, nevis uzliekot kaut ko formālu uz papīra, kam nebūs nekādas sekas, jo nebūs nekādu sankciju, kas par to draud. (Par autortiesību neievērošanu gan ir paredzēts sods gan Krimināllikumā, gan Administratīvo pārkāpumu kodeksā.)
Portāla redaktors ir pārliecināts, ka Žurnālistu asociācijas vadlīnijas nebūšot normatīvi saistošs dokuments un tie, kas gribēs izmantot citos medijos publicēto informāciju, to darīs arī turpmāk. I. Bērziņš: “Savukārt, ja kāds sāks ievērot aizliegumu, tad efekts drīzāk būs negatīvs. Jo samazināsies mediju savstarpējā citējamība, līdz ar to daudzi lasītāji neuzzinās par kvalitatīvām un ekskluzīvām ziņām, ko citējamie mediji ir ieguvuši.”
Atsauce uz autoru – tikumības jautājums
Bērziņš uzsver, ka pilnīgi cits jautājums ir tas, ja ziņa tiek veidota, pārkopējot cita autora tekstu un neatsaucoties uz pirmavotu vai atsaucoties formāli, bet vārds vārdā pārkopējot pirmavota stilu, mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus un analizējošos formulējumus.
Pret vajagot cīnīties skarbi un nesaudzīgi. Citādi – ja ilgi tiks piekopta šāda prakse, izaugs jauna mediju patērētāju paaudze, kuriem liksies, ka tas ir normāli un kuri neatpazīs kvalitatīvu žurnālistiku vispār, secina Bērziņš un aicina kolēģus no citiem medijiem aktīvāk izmantot savas likumiskās tiesības.
I. Bērziņš: “Atsevišķu nolaidīgu vai pietiekami neprofesionālu darbinieku dēļ, piemēram, manis pārstāvētais medijs “Delfi” ir “dabūjis pa zobiem” par pārāk vārds vārdā pārkopētu tekstu no “Latvijas Avīzes”. Savukārt, piemēram, “TVNET” savulaik bija spiests reaģēt uz “Delfi” pretenziju par kāda ekskluzīva dokumenta pdf versijas augšupielādēšanu. Kāpēc atklāju šādus gadījumus, kas varētu palikt “starp mums”? Tāpēc, lai raksturotu, ka pastāv likumiskas iespējas identificēt un novērst gadījumus, kad notikusi nepieļaujama kopēšana.”
Līdzīgu viedokli pauž arī jurists, Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks. “Kāpēc jūs iebilstat pret to, ka jūsu idejas popularizē?” viņš vaicā un secina, ka regulēt internetu nacionālā līmenī ir bezjēdzīgi. “Žurnālistu raksti ir redakcijas un autora īpašums tikai komerciālā, peļņas gūšanas nozīmē. Ja negūst peļņu, tad sabiedrības interesēs ir noņemt aizliegumu rīkoties ar šo īpašumu. Tas, ko jūs saucat par atsauci uz autoru un mediju, ir vienkārši tikumības un pieklājības jautājums,” saka Dravnieks, un viņš nav vienīgais jurists, kuram ir šāds viedoklis.
Toties Igaunijas laikrakstu savienības dalīborganizācijas ir izstrādājušas pārpublicēšanas labās prakses vadlīnijas. Tās pieņēmusi Igaunijas laikrakstu savienības padome, kas arī izskata laikrakstu atšķirīgos viedokļus un pretenzijas par autortiesību likuma un pārpublicēšanas labās prakses piemērošanu. Žurnāliste Sanita Upleja-Jegermane vadlīnijas iztulkojusi, lai ar tām varētu iepazīties arī Latvijas Žurnālistu asociācija. Cita starpā tur norādīts, ka “pārpublicēšanas motivētais apjoms ir virsraksts un viens teikums”.
Gatavojas jaunam regulējumam Eiropas līmenī
Advokāts un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes mācībspēks Ilmārs Punka, kurš palīdz žurnālistiem izstrādāt vadlīnijas labai autortiesību praksei, ironizē, ka cilvēka dabā ir kaut ko nočiept un tur neko nevarot padarīt. Viņš ir pārliecināts, ka autortiesību jomā būs progress, kad žurnālisti būs pieņēmuši savas vadlīnijas un kad būs tiesu spriedumi par nelikumīgu žurnālistu rīcību. Viņš atzīst, ka autortiesību problēma žurnālistu vidū pastāv visu laiku, bet nu kļuvusi vēl aktuālāka.
Advokāts pastāstīja, ka viņa praksē dažas autortiesību lietas esot nokļuvušas līdz tiesai un ka panākta vienošanās starp prasītājiem un atbildētājiem. I. Punka: “Tie, kas ir vainīgi, to zina un parasti mēģina vienoties, noslēdzot līgumu, ka prasītājs neies uz tiesu un saņems naudu vai publisku atvainošanos.”
Vairāki tiesneši, kas specializējušies autortiesību jomā, man sacīja, ka pēdējos gados arvien palielinoties to lietu skaits, kas saistīts ar šiem pārkāpumiem, jo cilvēki vairāk apzinās savas autortiesības. Bet, no otras puses, ja jau apzinās, tad jācenšas tās ievērot.
Autortiesību jautājums arvien biežāk tiek cilāts arī Eiropas Savienības institūcijās. ES tiesas tiesnesis Egils Levits uz autortiesībām raugās gan kā uz filozofisku, gan arī politisku jautājumu. Cik tālu var ar juridiskām metodēm aizliegt domu izmantošanu? Bet ja uz šo jautājumu lūkojas no politikas skatpunkta, tad jāatceras, ka Bernes jeb autortiesību konvencija ir pieņemta 19. gadsimta 80. gados, kad šādu problēmu nebija. Visticamāk, ka Eiropas institūcijās notiks fundamentāla līdzšinējā autortiesību regulējuma pārskatīšana, prognozē Levits.
Viedoklis
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns: “Pārpublicēšanu es vērtēju mazāk kā likuma esamības vai neesamības problēmu, bet vairāk kā likuma piemērošanas problēmu. Nevar gaidīt, ka Autortiesību likums būs kā instrukcija, kā rīkoties informācijas īpašniekiem, tiesai vai policijai, kā rīkoties tam, kurš grib saņemt informāciju, kā arī interneta portālam vai laikrakstam. Autortiesībās ir iekļauts īpašumtiesību, kā arī konkurences aspekts. Ja konkurences ceļā ir radīts savs īpašums, ieguldot darbu, izpētot un uzrakstot, tad nevienam nav tiesību neņemt vērā likumu un parazitēt uz citu rēķina. Tas, ka to neievēro, ir likuma pārkāpums, par kuru ir jānotiek normālam civiltiesiskam strīdam. Ja puses nespēj vienoties, tad jāiet uz tiesu un tiesai būtu jābūt spējīgai izspriest šo jautājumu par labu autoram. Protams, arī par labu sabiedrībai, cik tālu likums to pieprasa. Autortiesību likumam ir tāda nianse, ka vienlaikus ar to, ka autoram ir ekskluzīvas izņēmuma tiesības pilnībā uz savu darbu, arī sabiedrībai ir tiesības kaut kādā mērā iegūt šo darbu. Jāņem vērā tas, ka mākslinieks, datorprogrammu ražotājs, žurnālists ir mācījušies, ieguvuši izglītību, nereti kādu ideju aizņēmušies no citiem, īsāk sakot, viņi ir sabiedrības kopīgs produkts, nekas nav sācies no nulles.”
