Monika Zīle: Pandēmija, daudzviet pasaulē satricinādama uz drošiem pamatiem būvēto, izrādījās mūsu koalīcijas sargeņģelis 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cerams, šī laikmeta hronisti savos apcerējumos neaizmirsīs pieminēt, ka kopš izveidošanas dienas par nestabilu uzskatītais Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) vadītais Ministru kabinets, par spīti daudzajām pieļautajām kļūdām, acīmredzamajai dažu ministru nekompetencei un sabiedrības neapmierinātībai, tomēr nodzīvos līdz 14. Saeimas vēlēšanām. Nu, kad līdz zīmīgajai dienai tikai pieci mēneši, valdība vispār drīkst atslābt un filozofiski apcerēt šķietamo absurdu – globālā pandēmija, daudzviet pasaulē satricinādama un gāzdama uz drošiem pamatiem būvēto, izrādījās gluži vai mūsu koalīcijas sargeņģelis.
Ik reizi, pa kaktiem sarosoties valdības maiņu apcerošajiem, debatēs tūdaļ pieteicās arī Covid-19: vai ir pārliecība, ka PĒC TAM būs labāk?… Nu, lūk – garantiju trūkums, izrādās, dažās situācijās mēdz garantēt zināmu neaizskaramību valdībai arī tad, ja valdību bez pārtraukuma apšauda kritikas bultas. Par tiem, kas dažādas krīzes bez satricinājumiem iztur, tērējot pagātnes nopelnus, mēdz sacīt: guļ uz lauriem. Bet šajā gadījumā redzam citu absurdu, kas laikam darbojas tikai politikā, – jebkādu sasniegumu trūkums K. Kariņa Ministru kabinetam bijis gluži vai ērta lauru gultiņa, kurā bez bažām sagaidīt jaunā parlamenta vēlēšanu datumu.
Nu valdošajās aprindās sāk parādīties neliela trauksme un atskārsme, ka nekas nav mūžīgs un būs jāizrāpjas no iegulētā matracīša. Lai gan līdz šim visvairāk uzticības mandātu ieguvušajai “Saskaņai”, liekas, piemetusies neārstējama aizdusa, bet dažas vēl nesen sevi ar bungu rīboņu pieteikušās opozicionāru draudzes zaudējušas uz austrumiem vērstos ceļa rādītājus, elektorāts pie urnām mēdz pēkšņi atcerēties neizpildītos valdošo partiju solījumus un sāk uzvesties neaprēķināmi. Kaut arī populisms tiek uzskatīts par opozīcijas ieroci, pirms vēlēšanām to nesmādē un pielādē arī varas ļaudis.
Ekonomikas analītiķi un uzņēmēji vienā balsī par populisma paraugu dēvē svaigo labklājības ministra Gata Eglīša (“Konservatīvie”) iniciatīvu kāpināt minimālo algu līdz 640 eiro. Jāteic, Eglīša kungs tikai nedaudz saposis jau 13. Saeimas vēlēšanu kampaņas izjādēs dancināto savas partijas zirgu, kura vilinošiem dzīves līmeņa pieauguma solījumiem greznotie iemaukti toreiz daudziem gāja pie sirds.
Arī tagad, akcentējot nepieciešamību tuvoties Lietuvas un Igaunijas algu līmenim, G. Eglīša nosauktais cipars tīkami iekrīt ausīs, jo patiesi esam pelnījuši dzīvot bez katra grasīša pieskatīšanas. Visa iespējamā dārdzībai pieaugot, negribas klausīties brīdinājumos, ka valdošajā koalīcijā dotā zaļā gaisma minimālās algas jaunās robežas apstiprināšanai nevis mazinās, bet vairos nabadzību – vidējā līmeņa uzņēmumi būs spiesti samazināt strādājošo skaitu, bez darba palikušie zaudēs jebkādas sociālās garantijas un papildinās aplokšņu algu saņēmēju pulku.
Uzņēmēju organizācijas jau gadiem nesekmīgi cenšas pārliecināt valdošos, ka jāveic jūtamākas izmaiņas darbaspēka nodoklī, taču neviena koalīcija nav bijusi tam gatava.
Bez šaubām, 14. Saeimas vēlēšanu kampaņai šogad būs arī ļaunā Krievijas impēriski agresīvo tīkojumu un ukraiņu tautas ciešanu zīme. Tik skaidri saskatāma un nepārprotama, ka ir savādi lasīt sociālajos tīklos izplatīto sociālantropoloģes Aivitas Putniņas padomu: “Par notiekošo karu Ukrainā Latvijas sabiedrībā viedokļi ir ļoti dažādi, un konfliktu risks pieaug visos līmeņos.
Lai izvairītos no konfliktiem, labāk lieku reizi par jūtīgām tēmām publiski neizteikties.” Bet varbūt esmu vienīgā, kas politiskajai kustībai “Par” draudzīgās asociētās Latvijas Universitātes profesores sacītajā dzird ieteikumu izlikties nezinām, ka Krievija iebrukusi Ukrainā, pastrādājusi tur saprātam neaptveramas zvērības, sagrāvusi pilsētas, izdzinusi miljoniem miermīlīgu cilvēku no mājokļiem un to visu ar gavilēm sveic “krievu pasaules” atbalstītāji mūszemē…
