Būs, cik izdarīsi. Intervija ar neiroloģi Ilgu Ķikuli 0
Lai tās paplašinātu, oktobra nogalē Gaiļezera klīnikā notiks Insulta diena. Tās rīkošanas ieceri noskatījusi un līdz reālam notikumam izauklējusi daktere Ķikule.
– Vai šis gads nav tāds insulta īpaša uznāciena laiks – šī diagnoze pēdējos mēnešos ierakstījusies daudzu populāru cilvēku liktenī.
– Insults nešķiro pēc nopelniem vai atpazīstamības – var piemeklēt katru, kam tā risks ir paaugstināts. Nav arī pamata sacīt, ka pašlaik ar to pie mums slimotu vairāk nekā iepriekš. Protams, saslimstot sabiedrībā zināmākam cilvēkam, par to runā un raksta vairāk. Un vēl tāpēc, ka Latvijā ir izveidots insulta vienību tīkls, smadzeņu asinsrites pēkšņu traucējumu ārstēšana kļuvusi daudz specializētāka un efektīvāka.
– Skarbi sakot: ir ko pārrunāt, jo vairāk pacientu izdzīvo?
– Ir tāds teiciens – laiks ir smadzenes. Ja radušās problēmas smadzeņu asinsvados, cirkulācija un to apgāde ar skābekli un uzturvielām bīstami traucēta, ārstēšana jāuzsāk sešu stundu laikā. Citādi izredzes uz labu iznākumu diezgan būtiski sarūk. Ārstēt ātri un specializēti – tad varam cerēt, ka insulta sekas būs vieglākas.
Lasot lekcijas ģimenes ārstiem, bieži vien rodas tāda nolemtības sajūta – liekas, joprojām nav skaidrības, kā insults, kas ir viens no biežākajiem invaliditātes iemesliem, trešajā vietā saslimstībā un mirstībā, mūsdienīgi ārstējams. Gadās, dakteri saka: slimnīcā pacientu ar šo diagnozi reizēm nemaz lāgā negrib ņemt pretī – lai ģimenes ārsts veic terapiju…
Latvijā ir sešas insulta vienības – Gaiļezerā, Stradiņa slimnīcā, Liepājā, Ventspilī, Valmierā un Daugavpilī; rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, tas ir tuvu vēlamajam. It kā pietiekami. Tomēr, lasot lekcijas ģimenes ārstiem, bieži vien rodas tāda nolemtības sajūta – liekas, joprojām nav skaidrības, kā insults, kas ir viens no biežākajiem invaliditātes iemesliem, trešajā vietā saslimstībā un mirstībā, mūsdienīgi ārstējams. Gadās, dakteri saka: slimnīcā pacientu ar šo diagnozi reizēm nemaz lāgā negrib ņemt pretī – lai ģimenes ārsts veic terapiju…
– Tāpēc, ka slimnieks uz stacionāru atvests novēloti?
– Ja ir insulta pazīmes, vilcināties nedrīkst. Bet kāpēc tad kavējas? Vispirms tas jāpazīst – gan lai nepalaistu garām, gan nepārspīlētu, nosakot šo dia-gnozi, jo ne katrs galvas reibonis ir insulta izpausme.
Tāpēc svarīgi pilnveidot kā ārstu zināšanas, tā arī pašu cilvēku, sabiedrības izpratni. It kā jau ir informācija, bet, kad pacientam jautā, kāpēc uzreiz nevērsās pie ārsta, atbilde bieži vien ir: cerēju un gaidīju, ka pāries. Insults tāpat vien, nogaidot, nepāriet! Tas ir diezgan viltīgs, reizēm arī grūti atpazīstams. Tipiskie simptomi ir vienas smadzeņu puslodes bojājumi, kad traucējumi rodas vienā ķermeņa pusē – notirpums sejā, rokā vai pa visu ķermeņa pusi, pēkšņs nespēks, lūpu kaktiņa noslīdēšana, runas traucējumi – tie ir brīdinājumi, ka bez kavēšanās jāsauc ātrā palīdzība.
– Ārsti ir mācīti tādas lietas izvērtēt, bet kāda ābece jāzina pacientam?
– Ir, piemēram, tāds pasaulē atzīts un izmantots ātrais tests: pasmaidīt, lai redz, vai seja ir simetriska. Noturēt izstieptas rokas – vai vispār var tās pacelt, vai viena nenoslīd uz leju. Runāt, lai saprastu, vai valoda nav kļuvusi neskaidra. Pārliecināties, vai spēj izpildīt dažādas komandas.
Ir svarīgi, lai situācijas, kad nepieciešama neatliekama rīcība, pazīst ne tikai mediķi. Par to runāsim un skaidrosim Insulta dienā.
Pasaulē atzīts un izmantots ātrais tests: pasmaidīt, lai redz, vai seja ir simetriska. Noturēt izstieptas rokas – vai vispār var tās pacelt, vai viena nenoslīd uz leju. Runāt, lai saprastu, vai valoda nav kļuvusi neskaidra. Pārliecināties, vai spēj izpildīt dažādas komandas.
Jārēķinās, ka sākumā daudzi varbūt zvanīs neatliekamajai palīdzībai arī tad, kad patiesībā briesmu nebūs, ka kļūs aizdomīgāki, satrauktāki. Bet, ja izglābsim vairāk cilvēku, ja pasargāsim no sekām, kas insulta skarto var uz mūžu padarīt par invalīdu, iespējamie pārspīlējumi būs attaisnoti.
– Insults, tāpat kā vēl citas kaites, kļūst jaunāks.
– Tāpēc, ka dzīves veids un ritms nav veselībai labvēlīgs. Pastāvīgs, pārmērīgs stress, no kura neprotam vai nemēģinām atslābināties. Ilgas darba stundas. Mazkustīgums. Neveselīgs uzturs, fast food uzkodas, ko ātri paķer un dienas skrējienā tāpat ātri apēd. Smēķēšana. Arī iedzimtībai ir sava loma. Šis komplekts paaugstina asinsspiedienu, izmaina asinsvadu sieniņas, radot ne vien draudus sirdij, par ko līdz šim runāts vairāk, bet provocējot katastrofu risku arī smadzeņu asinsvados.
Tagad gan cilvēki tomēr vairāk domā par savu veselību – kad mašīnā braucu uz darbu, Biķernieku mežā redzu skrējējus, kundzītes, kuras nūjo. Man šķiet, kaut kas mainās. Taču savus ieradumus grozīt ir grūti – kad esi darbā, domā par darāmo, nav tik viegli to skrējienu pārtraukt, atrast laiku sev, izveidot jaunu, citādu dzīves ritmu.
– Kāpēc tieši jūs esat pievērsusies šai sabiedrības izglītošanas akcijai? Darba taču netrūkst arī ikdienas pienākumos?
– Netrūkst gan! Pirms gada biju Vācijā, stažējos neiroloģijas klīnikā Ērlangenē, netālu no Nirnbergas.
Šajā klīnikā, kas nodrošināta ar modernākajām tehnoloģijām un sniedz neatliekamo palīdzību, pacientu plūsma nebija tik intensīva kā pie mums. Darba ritms salīdzinoši mierīgs, arī uzņemšanas nodaļā, kur gaidīju insulta slimniekus, lai redzētu, kā ar viņiem strādā, no slimnīcas sliekšņa sākot – kā izmeklē, rīkojas neatliekamā situācijā, kā aprūpē.
Mums darbdiena ir saspringtāka, vienam ārstam dežūras laikā slimnīcas uzņemšanas nodaļā jāapskata sešdesmit un vairāk pacientu – tas ir ļoti daudz!
Tā sagadījās, ka manas stažēšanās laikā tur notika līdzīga insulta diena. Ārsti mierīgi, nepiespiesti un sabiedrībai neuzspiesti runājās ar cilvēkiem, skaidroja, ko un kāpēc insulta gadījumā svarīgi darīt, atbildēja uz jautājumiem. Bija iespēja veikt testus, pārbaudīt dažādus veselības parametrus, kuru izmaiņas var novest pie insulta. Galvenais jau ir mudināt ieklausīties un likt saprast, ka tā ir problēma. Ka, zinoši rīkojoties, varam sevi pasargāt no bīstamām situācijām, kas var beigties dramatiski.
Pēc pusotra mēneša pārbraucu mājās un biju kā spārnos: tūlīt visu mainīsim, darīsim savādāk. Bet uzreiz to nevar, jāiet soli pa solim. Taču ideju par šādu dienu pacientu un ārstu izglītošanai īstenosim.
– Ārsta profesija bija jūsu bērnības sapnis?
– Gandrīz tā varētu sacīt! Esmu meitene no laukiem, bez dakteriem radurakstos vai ar slimošanām saistītiem pārdzīvojumiem mazotnē. Taču, jau ceturtajā klasē mācoties un rakstot sacerējumu par mūžīgo tematu Par ko vēlies kļūt, man bija skaidrs: par ārsti. Tikko sāku iet skolā, ļoti gribēju kļūt par skolotāju – kā jau daudzi bērni. Kas tur pa starpu bija, vairs neatceros, bet kopš ceturtās klases – tikai par dakteri. Varbūt uz to kaut kā pamudināja skolas medmāsi- ņa – man viņa ļoti patika.
Tagad, kad savai meitai, sestklasniecei, jautāju, par ko viņa gribētu mācīties, – nezina. Un daudzi nezina arī vēl stipri vēlāk, jau teju skolu beidzot ne. Tad liekas: nu kā tā var būt?!
Mācījos Durbes vidusskolā Liepājas rajonā. Reiz kopā ar labāko draudzeni aizbraucu uz Lauksaim- niecības akadēmijas atvērto durvju dienu. Likās – varbūt tomēr iet tur, kur līdzās būs kāds savējais, lai drošāka dūša. Taču sapratu, ka turp mani nevelk. Pēdējā skolas gadā braucu uz sagatavošanas kursiem augstskolā – trijos un piecpadsmit minūtēs naktī abas ar klasesbiedreni kāpām autobusā un devāmies uz Rīgu. Viņa iestājās biologos, es – mediķos.
– Veiksmīgi tikāt augstskolā, gludi to beidzāt, viegli izšķīrāties par piemērotāko specialitāti?
– Studējot gāja dažādi, taču kopumā – labi.
Daļa no maniem kursabiedriem aizgāja uz farmācijas firmām – kāds saprata, ka praktiskā medicīna īsti neinteresē, citi finansiālu apsvērumu dēļ, lai spētu uzturēt ģimeni. Es arī par to mazliet padomāju, taču laikus sapratu, ka pārdošana nav man piemērota nodarbošanās, ka to nepratīšu. Pašaubījos un nemēģināju. Nenožēloju – man patīk mans darbs. Patīk ārstēt.
Daļa no maniem kursabiedriem aizgāja uz farmācijas firmām – kāds saprata, ka praktiskā medicīna īsti neinteresē, citi finansiālu apsvērumu dēļ, lai spētu uzturēt ģimeni. Es arī par to mazliet padomāju, taču laikus sapratu, ka pārdošana nav man piemērota nodarbošanās, ka to nepratīšu. Pašaubījos un nemēģināju. Nenožēloju – man patīk mans darbs.
Šogad iznāca nedaudz slimot – tad izjutu, kā pietrūkst saskares ar pacientiem. Bija prieks atgriezties darbā. Es daudz runāju ar cilvēkiem – skaidroju, iztaujāju, uzklausu.
– Bet sākāt strādāt kā bērnu neiroloģe.
– Beidzu Pediatrijas fakultāti, biju pārliecināta bērnu ārste. Kad mācījos, likās, ka ar gados veciem cilvēkiem nepatiks strādāt. Bet rezidentūrā dokumentus iesniedzu vienlaikus gan pediatra, gan neirologa specialitātē.
Citi jau no pirmā kursa mērķtiecīgi papildus mācījās neiroloģijas pulciņā, ko vadīja profesore Ģertrūde Eniņa. Man tik agri skaidrības par to, kas interesē visvairāk, nebija. Pirmajos studiju gados vispār bija grūti saprast, kas un kā būs, kur varētu būt mana vieta medicīnā. Sapratne nāca piektajā kursā, kad noliku eksāmenu šajā priekšmetā – likās, varbūt neiroloģija ir tā zinātne, kurā es varētu mēģināt ko darīt.
Reizēm šķiet – pacienti uz slimnīcu tik ļoti tiecas tāpēc, ka mājās nav ar ko parunāt. Palātā tomēr ir cilvēki līdzās.
Kad izturēju konkursu uz neiroloģijas rezidentūru, biju ļoti lepna! Par praktisko apmācību pediatrijā vairs nedomāju. Pirmos divus rezidentūras gadus biju Stradiņa slimnīcā, pēc tam – tieši tolaik Gaiļezerā izveidotajā pirmajā insulta vienībā pie profesores Eniņas.
Biju domājusi, ka būšu bērnu neiroloģe. Bet dzīve šo to mēdz pamainīt.
– Ko tā mainīja jūsu iecerēs?
– Man bija bail no bērniem! Varbūt atbildības izjūta pārāk liela. Vēl studējot, strādāju par medmāsu bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā, prakses laikā redzēju diezgan skarbas situācijas – droši vien arī tas ietekmēja.
Jau būdama ārste bērnu slimnīcā, nereti naktī zvanīju uz nodaļu, lai uzzinātu, kā klājas kādam smagam slimnieciņam. Bija sajūta, ka viss jāzina, viss jākontrolē. Iespējams, māsiņām šķita, ka tā daktere ir traka!
Laikam pārāk emocionāli iesaistījos, nepratu norobežoties no tām sāpēm, kas jāizcieš pacientiem, ko pārdzīvo viņu tuvinieki.
Jau būdama ārste bērnu slimnīcā, nereti naktī zvanīju uz nodaļu, lai uzzinātu, kā klājas kādam smagam slimnieciņam. Bija sajūta, ka viss jāzina, viss jākontrolē. Iespējams, māsiņām šķita, ka tā daktere ir traka! Laikam pārāk emocionāli iesaistījos, nepratu norobežoties no tām sāpēm, kas jāizcieš pacientiem, ko pārdzīvo viņu tuvinieki.
Ar pieaugušajiem strādājot, spēju labāk no tā distancēties.
Katra likteni izraudāt un pārdzīvot nevar – tad ārstam jāsadeg. Ir jāprot un jāspēj ievērot zināmu distanci, turēt šo robežu. Ārstējot bērnus, man tas īsti neizdevās.
Bija grūti katru dienu vecākiem censties radīt to sajūtu: redziet, ir labāk. Viņi cer uz brīnumu, pieķeras pozitīvajam, gaida, ka būs vēl labāk un vēl, un vēl… Bet ir kaites, kad tā nenotiek, un samierināties, sadzīvot ar to vecākiem ir ļoti sarežģīti.
Kad sāku patstāvīgi strādāt, Gaiļezerā brīvu vakanču nebija. Bet profesore Eniņa sacīja, lai nekur tālu no neiroloģijas klīnikas neaizeju.
Man patika dežūrārstes darbs uzņemšanas noda- ļā – manam raksturam laikam straujāks ritms ir vairāk piemērots. Dežūras bija kā tāda adrenalīna izsviede: viss jādara ātri, kļūdīties nedrīkst. Kad radās iespēja, izšķīros par darbu tikai Gaiļezerā, ar insulta pacientiem.
– Vai tad insulta slimnieks un viņa tuvinieki tāpat necer uz labāko?
– Ir dažādas situācijas, bet cerība, ka iespējams panākt uzlabojumu, nedrīkst zust ne mirkli. Ja vien neatlaidīgi, cītīgi, smagi strādāsim.
– Bet ne pilnīgi atveseļot?
– Mēs cīnāmies ar slimības sekām, pūlamies uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, bet to nevar panākt rāvienā. Tie ir mazi mērķi, uz ko iet soli pa solim – tālāk, tālāk, tālāk… Tas no pacienta ģimenes prasa psiholoģisku, arī fizisku un finansiālu izturību. Lai cik sekmīga izdodas ārstēšana, par nebijušu šo epizodi vairs padarīt nevaram. Tas jāapzinās un ar to jārēķinās.
– Kā jārēķinās?
– Ka jāplāno sava dzīve citādi. Jādraudzējas ar savu ģimenes ārstu, jo insults ir tāda slimība, kas to prasa. Jādzer zāles, regulāri jāiet pie daktera, jākontrolē spiediens, holesterīns, cukurs – jārūpējas par sevi. Dažs kurn – dakteris slikts, pie viņa nevar tikt… Var, tikai laikus jāizrēķina, cik ilgam periodam pietiek zāļu, kad vajadzēs jaunu recepti, kad jāpiesaka vizīte pie ārsta, lai to saņemtu un medikamentu varētu lietot bez pārtraukuma. Tā es audzinu pacientus – ar skaļāku vai klusāku balsi, ar humoru vai bāršanos, ja savādāk nevar.
Dažam pacientam, kurš nonāk slimnīcas uzņemšanas nodaļā, līdzi pāris maisiņi ar zālēm. Redz’, kā nekas nav līdzējis, ja nonācis līdz insultam. Bet medikamenta iepakojums knapi iesākts, izlietotas vien pāris tabletes… Ir gājis pie ārsta, pircis zāles, bet izdzēris tikai daļu. Palicis labāk un atmetis ar roku. Vai arī, kad uzreiz labāk nekļūst, iet pie ārsta, sūdzas – bet nepasaka, ka zāles nav dzēris, kā ieteikts. Dakteris raksta citu medikamentu…
Runāšana, pacientu izglītošana paņem ļoti daudz laika. Ģimenes ārstam tā ne vienmēr pietiek, es slimnīcā skaidroju vairāk.
– Biežāk gan slimnīcu dakteri mēdz sacīt: to jums ģimenes ārsts pastāstīs.
– Vai, ambulatori strādājot, kad katram pacientam var atvēlēt vien nedaudzas minūtes, to iespējams izdarīt? Man patīk ar slimniekiem runāt, un es to cenšos darīt, nedalot: tas mans, tas – kāda cita pienākums.
– Nonākot smagās veselības problēmās, cilvēki cenšas tverties pie jebkā.
– Nekad nenoliedzu to, ko nezinu – varbūt tā netradicionālā metode tiešām strādā, bet varbūt kļūst labāk tikai tāpēc, ka slimais tai tic. Godīgi atzīstu: šo lietu es nepārzinu, ja jums palīdz – dariet tā.
Nekad nenoliedzu to, ko nezinu – varbūt tā netradicionālā metode tiešām strādā, bet varbūt kļūst labāk tikai tāpēc, ka slimais tai tic. Godīgi atzīstu: šo lietu es nepārzinu, ja jums palīdz – dariet tā.
Taču, ja sapratne ar pacientu neveidojas, ja viņš nevar pieņemt manus ieskatus, bet es – viņējos, labāk ieteikt kādu citu ārstu. Pretinieki diez vai uzvarēs slimību, tikai tie, kas darbojas vienoti.
– Ārstējot insulta slimniekus, nākas tuviniekiem pateikt arī bēdu ziņu.
– Tas vienmēr ir emocionāli smagi abām pusēm. Insulta dēļ aiziešana lielākoties ir pakāpeniska – vitālās funkcijas beidzas, jo smadzeņu bojājums ir tāds, ka neko nevar mainīt. Nav viegli atrast vārdus, kā to izskaidrot tuviniekiem, jo visi gaida brīnumu. Cer – varbūt mūsu mīļais cilvēks tomēr izglābsies, varbūt tieši tagad notiks savādāk.
Reiz bija situācija: vairs nekas nav grozāms – pāris stundas un pacients mirs. Bet sieva vēl grib aizskriet uz mājām un uzvārīt sirdzējam buljonu. Skaidrs, ka tam nav jēgas, ka zupiņa nelīdzēs, taču viņai tā droši vien ir vieglāk – ja nu tuvajam cilvēkam tas noder, spēcina viņu? Kamēr vārīja buljonu, vīrs aizgāja. Nebūtu taču labāk, ja ārsts strupi nogrieztu: ko jūs te ņemsieties, tam taču nav jēgas. Pēdējo cerību nevar aizliegt.
– Vai āmurītis joprojām ir 21. gadsimta nervu ārstam nepieciešams darbarīks? Nekas labāks, modernāks tā vietā nav izdomāts?
– Noteikti vajadzīgs! Ir radītas dažādas diagnostikas metodes un aparatūra, bet tas ir pamatu pamats – bez āmurīša nevar iztikt. Tāpat kā nav nekā labāka par sarunu ar pacientu, kurā ārsts ievāc anamnēzi – pacienta sniegtās ziņas par viņa veselības stāvokli, slimības priekšvēsturi, par ģimenes slimību biogrāfiju.
– Vai visas slimības ir no nerviem, kā bieži apgalvo?
– Absolutizēt nevar un nevajag, taču zināms pamats tam ir. Stresa un emocionālās pārslodzes lomu slimību izcelsmē joprojām nenovērtējam pēc nopelniem. Nāk jauni cilvēki un sūdzas par sliktu miegu naktī, ātru nogurumu, nespēju koncentrēties – ar tabletēm te nebūs līdzēts, jāizvērtē, kā dzīvojam un kā vēlamies dzīvot. Tad jārīkojas, jāmaina savs dzīvesveids. Jāsakārto dzīve. Visi grib rezultātu uzreiz – iedzers ripu un būs labi. Nebūs, rāvienā to nevar panākt.
– Zinām taču, ka stress ir slikts – nu, un? Ja ir darbs – rukā, nevienu tavs stress vai bezmiegs neinteresē.
– Jā, tāda ir dzīve. Taču citas izejas nav, jāatrod veids, kā relaksēties no ikdienas uzspiestās spriedzes. Ej mežā un kliedz. Vai skrien. Vai nūjo. Vai izlasi grāmatu – tīro lubeni –, vai skaties melodramatiskas filmas, kas ļauj sentimentāli raudāt līdzi. Dari kaut ko – jebko, kas palīdz atslēgties.
– Vai pati tā spējat?
– Bija periods, kad tiešām lasīju populārus romāniņus, kuros augstas literāras vērtības nav, un liekas: grēks tādiem tērēt laiku. Bet kādā dzīves posmā tie man emocionāli palīdzēja nodzēst ikdienas spriedzi. Reizēm, vakarā braucot mājās no darba, mašīnā pilnā balsī dziedu. Vai klausos mūziku, uzgriežot radio uz visskaļāko. Citreiz prasās absolūtu klusumu.
Pašlaik man topā vairs nav ne Fredis un Ufo ar saviem jociņiem, ne Star FM, kas savulaik palīdzēja atslābināties. Tā vietā nācis meitas iecienītais Eiropas hitu radio. Liekas – ārprāts, kur nu pieaugušam cilvēkam tāds pusaudžu bum-bum-bum stils! Bet, ja palīdz aizmirsties, kāpēc to sev liegt?
Man ļoti patīk klasiskā mūzika, gribu, lai vīrs un meita nāk kopā ar mani uz operu, uz klasiskās mūzikas koncertiem. Viņi gan parasti atsaka, atrod kādu iemeslu, kāpēc nevar vai negrib. Tad eju viena – un gūstu baudījumu dvēselei.
Nav receptes, kas derētu visiem vienādi. Bet, ja sevī ieklausāmies un atļaujamies respektēt savas vajadzības, risinājums atrodas.
Arī pēc insulta nevar ieteikt visiem vienu recepti – kā tagad dzīvot? Pēc savām iespējām un spējām. Mēdz sacīt: vajadzīga dozēta fiziskā slodze. To taču nevar iedozēt kā cukuru mērtrauciņā. Jāsāk kustēties, lēni un mierīgi, sevī ieklausoties, izvērtējot savas sajūtas, rēķinoties ar tām. Nevis cenšoties ko sasniegt vienā rāvienā, bet darbojoties neatlaidīgi, katru reizi mazliet vairāk nekā iepriekš. Ja izdodas, gandarījums garantēts.
– Kad savā darbā jūtaties gandarīta?
– Kad izdevies panākt maksimālo un pozitīvs uzlabojums sasniegts šķietami bezcerīgā situācijā. Ja vēl pirms laika nevarīgs pacients tomēr spēj darboties, kustēties. Ir grūti prognozēt, kā tas izdosies, jo katra situācija un cilvēks ir citāds. Un arī zvaigznēs katram ierakstīts kas cits, un ne vienmēr mums izdodas tos ierakstus mainīt, kā gribētos. Ja sakrīt viss – pacients ir gatavs darīt, tuvinieki atbalstoši, ārsts palīdzīgs un tur augšā kāds vēl pakārto lietas uz labu, tad sanāk arī kas tāds, kam, uz prāta spriedumiem vien balstoties, varbūt nebija pamata notikt.
Kad sāku strādāt, centos glābt visus, arī neglābjamos, dedzināju sevi – un nereti tomēr zaudēju. Tādos brīžos bieži nevarēju iztikt bez asarām. Māsiņa, ar kuru kopā strādāju, mēdza vaicāt: Nu, dakterīt, vai atkal raudāsim?
Kad sāku strādāt, centos glābt visus, arī neglābjamos, dedzināju sevi – un nereti tomēr zaudēju. Tādos brīžos bieži nevarēju iztikt bez asarām. Māsiņa, ar kuru kopā strādāju, mēdza vaicāt: Nu, dakterīt, vai atkal raudāsim? Laikam tās bija tādas ugunskristības: rīkojies, cik vien labi iespējams, tomēr neizdodas… Kā norādot: tu, ārsts, neesi Dievs, lai cik gudrs, pašaizliedzīgs, iejūtīgs. Neesi visvarens, ir kāds cits virs mums, kurš diktē savus noteikumus.
Bet, ja bezcerīgo izdodas izcelt, sajūta ir tāda… To nekas cits nespēj atsvērt.
Kā būs, to ietekmē gan slimības smaguma pakāpe, gan ārstēšana, gan paša pacienta un viņa tuvinieku gatavība un spēja kārpīties ārā no nelaimes.
Visam sava loma, bet nekad nav lieki atgādināt un atgādināt: nenolaid rokas, mēģini. Ja nemēģināsi, tad gan neiznāks.
