Burvju nūjiņa nepalīdzēs 0
Ar Nacionālās apvienības priekšsēdētāju Raivi Dzintaru un ģenerālsekretāru Gati Sprūdu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
– Nacionālās apvienības Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis raksta, ka politiķiem tagad vajadzētu “nacionālajos jautājumos ļauties meditatīvai paklusēšanai”. Vai tā ir partijas nostāja?
R. Dzintars: – Es piekrītu, ka vienam otram būtu jāpaklusē. Manā uztverē tas būtu jādara tiem politiķiem, kuri dzīvo ar kaut kādu iracionālu vainas sajūtu un nespēj no tās tikt vaļā pat šobrīd, kad Latvijas pilsoņi referendumā noraidījuši valstij ārkārtīgi kaitīgu ideju. Tā vien šķiet, ka dažs par to sāk justies ļoti vainīgs un domā, kā izpatikt zaudētājiem – “Saskaņas centram” un Lindermanam. Tiek runāts par pareizticīgo Ziemassvētkiem, automātisku pilsonības piešķiršanu un vēl citām idejām. Referendums bija šantāža, un, ja mēs tai tagad ļausimies, tad parādīsim, ka šādiem līdzekļiem var cerēt panākt vēlamo rezultātu. Tieši pretēji – Latvijas pilsoņi ir nobalsojuši par latvisku Latviju, un politiķiem jāpiedāvā idejas, kā to vislabāk īstenot.
– Vai tad piekāpību neizrāda valdošā koalīcija – jūsu politiskie sabiedrotie?
– Arī valdošās koalīcijas partijās ir ļoti dažādi cilvēki un viss ir apspriežams. Piemēram, nupat radiodiskusijā es ierosināju, vai nebūtu pienācis pēdējais brīdis ieviest vienotu bērnudārzu sistēmu, kur nodarbības notiktu latviešu valodā. Tas būtu pirmais solis uz vienotu izglītības sistēmu. Biju nedaudz pārsteigts, ka idejai piekrita gan Vjačeslavs Dombrovskis no Zatlera Reformu partijas, gan Dzintars Zaķis no “Vienotības”. Apsolīju, ka turēšu viņus pie vārda un šo jautājumu mēs varētu apspriest kādā no tuvākajām koalīcijas sēdēm.
Koalīciju veido trīs partijas, un šobrīd, runājot par referenduma secinājumiem, iezīmējas atšķirības to nostājā. Nacionālā apvienība vēlas skaidrus soļus latviskas Latvijas virzienā, un, mūsuprāt, referendums ir devis politiķiem mandātu šādai rīcībai. Tā ir viena nostāja. Otra ir samiernieciska, pielabināšanās nostāja – jo vairāk mēs piekāpsimies, jo lielākas cerības, ka situācija atrisināsies pati par sevi. To vairāk pārstāv ZRP. “Vienotība” ir kaut kur pa vidu… Jautājums – kura nostāja koalīcijā gūs virsroku?
Pirms spriest par konkrētiem saliedēšanās pasākumiem, būtu tomēr jāatzīst, ka ir Latvijas iedzīvotāji, kurus mēs ne ar kādiem lēmumiem, pat ne ar burvju nūjiņu nevarēsim integrēt. Lai piesakās tas politiķis, kurš spētu integrēt Lindermanu un Osipovu!
Minimums, ko var panākt, lai šie cilvēki neizraisa konfliktus un nepretendē uz varu. Lielākais uzsvars integrācijas politikā ir jāliek uz Latvijai lojālajiem cittautiešiem, kuri referendumā balsoja “pret”, kuri sūta savus bērnus latviešu skolās un vēl citos veidos pauž savu uzticību Latvijai.
Tieši viņiem šobrīd ir jāizrāda pretimnākšana. Es arī aicināšu kultūras ministri izteikt atzinību tām mazākumtautību organizācijām, kas pirms referenduma aicināja balsot “pret”.
Referendums ir iemesls diskutēt gan par izglītības, gan pilsonības politiku. Vai ir normāli tas, ka pilsonību var atņemt tikai par tehniskiem iemesliem – ja bijuši dokumentu viltojumi un tamlīdzīgi? Redzēju reportāžu no Dublinas, kur rindā pie balsošanas iecirkņa stāv cilvēki un skandē saukli par latviešu valodu: “Suņu valoda!” Esmu pārliecināts, ka šādiem cilvēkiem pilsonība jāatņem.
Nākamais – referendumu ierosināšana. Par kādiem jautājumiem tos var rīkot un par kādiem nevar? Vai nebūtu jāmaina pašreizējā referendumu ierosināšanas procedūra? Protams, par valsts pamatiem – neatkarību, valodu, teritoriju – referendumi nav pieļaujami. Mēs to vēlējāmies noteikt jau pagājušogad, taču citas partijas šaubījās un vilcinājās. Tagad tās pašas gatavas iesniegt līdzīgus priekšlikumus. Mums nav politiskās greizsirdības, ka labu ideju pārņem citi, galvenais, lai tā tiek īstenota.
– Ko jūs politiski ieguvāt no sarunas ar Nilu Ušakovu?
– Es nekad neesmu vairījies runāt ar politiskajiem pretiniekiem. Ja ir stingra pārliecība, tad no runāšanas nav jābaidās. Bet pasākumā Ogrē svarīgāk bija runāt nevis ar Ušakovu, bet ar krievu skolēniem. Piemēram, salīdzināt, kā atšķiras uzskati tiem krievu jauniešiem, kuri mācās latviešu skolās, un tiem, kas mācās tā saucamajās mazākumtautību skolās… Tāpat tagad būtu svarīgi runāt ar pierobežas iedzīvotājiem, kuri referendumā balsoja “par”. Nevis solīt kādu reģionālo valodas statusu krievu valodai vai citas piekāpšanās, bet skaidri pateikt, ka bez latviešu valodas viņi iztikt nevarēs.
– Bet jautājums par sarunu ar Ušakovu – kādi secinājumi? Vilšanās? Prieks? Nebija nekādu pārsteigumu?
– Jā, pēdējais laikam būtu precīzākais apzīmējums.
Runājot ar “Saskaņas centra” pārstāvjiem, var saprast viņu pozīcijas. Tās ir nepatīkamas, nepieņemamas, tieši tāpēc mēs neesam vienā valdībā un nevaram būt. Mūsu tēzes ir savstarpēji izslēdzošas, bet vismaz ir skaidrs, ar ko var rēķināties. Diemžēl nereti Latvijā politiskā nostāja tiek piemeklēta pēc brīža izdevīguma.
– Urbanovičs pirms kāda laika piedāvāja sastādīt “baiļu sarakstu”, par kuru varētu vienoties “SC” un Nacionālā apvienība. Šajā sarakstā būtu ierakstītas tās lietas, no kā baidās latvieši un ko nevajadzētu aizskart. Tāds piedāvājums jums ir izskanējis?
– Piedāvājums varbūt ir izskanējis publiskajā telpā, taču nekāda runa par to nav bijusi. Es tās nesauktu par “bailēm”, bet šādu sarakstu – par ko latvieši Latvijā gribētu justies droši – es tiešām varētu dot. Taču neviens no “SC” pie manis par to nav vērsies.
– Bet jūs pieļaujat, ka šāda saruna varētu notikt?
– Es to neizslēdzu, un, ja kāds par šiem jautājumiem var runāt, tad tie esam mēs, jo Nacionālajai apvienībai ir skaidra pārliecība. Citādi tā var pārvērsties par politisku tirgošanos. Šobrīd es redzu divus mērķus, par ko konkrēti varētu runāt ar Ušakovu un Urbanoviču. Viens – dot mūsu atbalstītājiem un arī “SC” atbalstītājiem signālu, ka tās politiskās pretrunas, kas mums ir, nevajag iznest ielās vai risināt sadzīviskā līmenī. Otrs – datumiem, kuros tiek pieminēti karavīri, nevajadzētu kļūt par konfliktu risināšanas objektu. Katram Latvijas iedzīvotājam ir ne tikai tiesības, bet pienākums godināt savus karavīrus. Bet ar nosacījumu, ka šī godināšana – vienalga, vai tā notiek 16. martā, 8. vai 9. maijā – jātur šķirti no totalitāro režīmu slavināšanas. Man nav iebildumu, ka krievu skolēni 9. maijā iet un noliek ziedus, godinot savus vectēvus, bet tad, ja netiek slavināta Padomju Savienība un tās uzvara. Tāpat kā 16. martā mēs godinām latviešu leģionārus, bet šajos pasākumos nekad nav slavināta nacistiskā Vācija. Tieši pretēji – leģionāru dziesmas un atmiņas pierāda, ka viņi bija pret abiem totalitārajiem režīmiem un par neatkarīgu Latviju.
– Ogrē kāda skolotāja esot lūgusi Dzintara kungu 9. maijā nolikt ziedus un uzrunāt cilvēkus pie Uzvaras pieminekļa, bet Ušakova kungam to pašu izdarīt 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Tas veicināšot sapratni un iecietību sabiedrībā, teikusi skolotāja. Šādam solim gan neviens no politiķiem neesot bijis gatavs.
– Tieši tā. Es domāju, ka ziedu likšana un karavīru godināšana nedrīkst kļūt par mākslīgu politisku paņēmienu, jo tas integrāciju neveicinās. Tas ir sirdsapziņas jautājums. Man 9. maijs nav svētki.
– Krievu auditorija tiek nepārtraukti “apstrādāta” trīs avīzēs, un tām ir konkrēts virziens. Bet kā ar latviešu medijiem? Kāda ir to politiskā nostāja?
G. Sprūds: – Mums kā partijai nekādā veidā nav iespējams ietekmēt presi.
R. Dzintars: – Es varu pateikt savus iespaidus. Kad mēs vācām parakstus par krievvalodīgo skolu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā, attieksme no vairākuma latviešu mediju bija vai nu haotiska, vai biežāk – naidīga. Tajā pašā laikā, kad Lindermans ierosināja pret Latvijas valsti vērstu parakstu vākšanu, krievvalodīgie mediji kā pēc vienota signāla metās to atbalstīt – deva bezmaksas reklāmas, palīdzēja ar publikācijām un tā tālāk.
Arī pirms referenduma par valodu latviešiem medijos tika doti visdažādākie signāli. Vieni stāstīja, ka nav jāiet, otri – ka jābalso ar “baltu lapu”, trešie izsmēja tos, kas gatavojās iet uz referendumu. Es nezinu, kas ir iemesls – muļķība, nodevība, mazvērtības komplekss… Protams, vajadzīga uzskatu daudzveidība, taču arī medijiem jābūt atbildībai pret valsti.
– NA tagad ir jauns ģenerālsekretārs. Agrāk bijāt uzņēmējs, kas jūs mudināja iesaistīties politikā?
G. Sprūds: – Mans pašmērķis nebija kļūt par politiķi, taču es vēlējos mainīt valstī notiekošo. Nenācu uz partiju, kārojot pēc kādiem amatiem, bet gan piedāvāt savu pieredzi uzņēmējdarbībā. Iesaistījos parakstu vākšanas kampaņā par krievu skolu pāreju uz latviešu valodu, un, manuprāt, ar tiem resursiem, kas bija mūsu rīcībā, tika izdarīts viss iespējamais. Tālāk bija Saeimas vēlēšanu kampaņa, kur NA guva diezgan labus rezultātus, un mans veikums partijā tika novērtēts atzinīgi. Tā es nonācu līdz ģenerālsekretāra amatam, lai gan apzināti uz to nebiju tiecies. Man šķiet, ka NA atšķiras no citām partijām tieši ar to, ka te nauda vai karjera nav visu lietu mērs, bet pamatā ir idejas un mērķi. Šādā veidā arī tiek organizētas kampaņas – mēs neizmantojam mārketinga speciālistu vai aģentūru pakalpojumus, bet visu darām paši, jo zinām, ko gribam pateikt.
R. Dzintars: – Es aicināju Gati kļūt par ģenerālsekretāru, jo, pirmkārt, viņam piemīt spēja komunicēt ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas ir mūsu partijā. Otrkārt, viņš ir labs organizators.
– Citas partijas par ģenerālsekretāriem piesaista reklāmas speciālistus, kuru galvenais uzdevums ir reklamēt “preci”. Kāda ir jūsu izglītība?
G. Sprūds: – Man ir maģistra grāds vadības zinībās, iegūts Rīgas Tehniskajā universitātē. Esmu studējis arī tiesību zinātnes Latvijas Universitātē, tomēr sapratu, ka uzņēmējdarbība un mārketings ir jomas, kurās jūtos spēcīgāks.
– Cik šobrīd NA ir biedru? Vai jūs varat raksturot savu partiju pēc tās uzbūves?
– Juridiski mums šobrīd vēl ir divas partijas – “Visu Latvijai” un “TB”/LNNK, katrai ir savi biedri, tāpēc precīzu raksturojumu pagaidām būs grūti sniegt. Politiski savā darbībā mēs, protams, jau tagad esam kā vienots politisks spēks.
– Vai referendums nav veicinājis jaunu biedru pieplūdumu partijā?
R. Dzintars: – Neesmu redzējis pēdējos datus, bet allaž, kad ir vēlēšanas vai kādas citas kampaņas, ir vērojams biedru pieplūdums. Pieņemu, ka arī tagad tas tā noticis.
