Dzīvības kapsula 5
Vladimira draugi, diplomāti, kas uz dažiem gadiem bija devušies darbā uz Āfriku, izīrēja viņam savu dzīvokli, kur viņš ar Marinu ilgi dzīvoja. Aizvien ikdienišķāka parādība kļuva Vladimira žūpošana. Labākajā gadījumā viņš atradās pie kāda no paziņām, sliktākajā – ārpus Maskavas, kaut kur uz kuģa vai pat citā pilsētā, bet dažkārt viņai zvanīja no Sklifosovska institūta ātrās palīdzības nodaļas, kur Vladimiru jau pazina kā “draugu”.
Gadījās, ka Marinai zvanīja uz Franciju filmēšanās laikā un teica, ka ar Vladimiru atkal problēmas. Viņa tad visu pameta un traucās uz Krieviju viņu atkal glābt. Marina izmisusi meklēja veidus, kā izārstēt Vladimiru no alkoholisma. Viņa uzzināja par kapsulu – “esperāli”, ko iešuj zem ādas. Tas bija riskanti, bet Marina ķērās pie visiem salmiņiem. Kad kapsula iešūta, cilvēks nevar dzert ne lāses, citādi viņu gaida nāve. Ar pirmās kapsulas palīdzību Vladimiram izdevās noturēties pusotru gadu, taču tad viņš nenovaldījās un pats to izgrieza laukā ar nazi. Pēc mirkļa, nomierinājies, viņš jau atkal lūdza to iešūt atpakaļ, tikai kādā pašam nepieejamā vietā. Tomēr regulāri lūdzās pazīstamam ārstam, lai to izņem. Un tad atkal lika atpakaļ. Starplaiki starp kapsulas iešūšanu un izņemšanu kļuva arvien īsāki. Tomēr Marina uzskatīja, ka tieši ar kapsulas palīdzību izdevās pagarināt Vladimira mūžu vismaz par sešiem gadiem.
Taču uzradās cita Vladimira atkarība. Viņš vēlējās, lai viņiem ar Marinu būtu kopīgs bērns, taču viņa pret to kategoriski iebilda. Kāpēc? Ar Vladimira alkoholismu Marina vēl kaut kā tika galā, taču narkomāniju gan viņa necieta ne acu galā. Šai pieredzei viņa jau bija gājusi cauri ar savu vecāko dēlu. Vladimirs, to visu labi zinot, cik vien ilgi spēja, slēpa no viņas savu jauno atkarību. Morfiju viņš sāka lietot, jo bija padzirdējis, ka morfijam ir pa spēkam uzveikt tieksmi pēc alkohola. Reiz pamēģinājis viņš uzreiz kļuva atkarīgs.
Marina sākotnēji noticēja, ka Vladimirs kontrolē sevi vien ar gribasspēka palīdzību. Kad uzzināja skarbo patiesību, likās, naids viņu saplosīs gabalos. Kad emocijas pierima, viņa sāka meklēt kārtējo glābšanas riņķi. Viņai izdevās Vladimiru iekārtot Parīzes narkoloģiskajā klīnikā. Pēc rehabilitācijas Marina viņu aizveda uz savas māsas māju Francijas dienvidos. Taču Vladimirs rāvās atpakaļ uz Maskavu. Marina viņu palaida. Viņai vairs nebija spēka cīnīties. 1980. gada 11. jūlijā viņa sava mīļotā seju redzēja pēdējo reizi.
Vladimirs jutās arvien sliktāk, taču turpināja spēlēt teātrī. Un turpināja dzert. Viņam pastāvīgi bija slikti. No Marinas zvaniem viņš sāka izvairīties, jo jutās nožēlojami. Reiz viņš kādam draugam atklāja, ka vairs nespēj palikt kopā ar Marinu, taču vienlaikus nespēj savu dzīvi iedomāties bez viņas. Marina turpināja zvanīt. Kad viņš atbildēja, balss, kas reiz viņu savaldzināja no skatuves, bija salauzta un neskanīga. Viņi atkal strīdējās. Vladimirs baidījās, ka zaudējis Marinu uz visiem laikiem.
Marina reiz teica, ka zaudējusi cerības un dosies uz vēstniecību, lai iesniegtu šķiršanās prasību. Tobrīd viņš pat pret to neiebilda, jo likās, ka Marina prasa no viņa pārāk daudz. Vieglāk likās vienkārši padoties. Viņš atrada sev jaunu aizraušanos – tekstila institūta studenti Oksanu Afanasjevu. Viņa, protams, nespēja aizstāt Marinu, bet šī meitene no viņa neko neprasīja, nelika mainīties. Meitenei Vladimirs vienkārši bija elks, neskatoties ne uz ko.
Tomēr Vladimirs atrada sevī spēkus un apņēmības pilns piezvanīja Marinai un teica, ka ar alkoholu un narkotikām ir cauri un viņam ir vīza un biļete uz 29. jūliju, prasot, vai viņa vēl viņu gaida… Marina, protams, teica, ka vienmēr viņu gaida. Taču… nesagaidīja. 25. jūlijā tālruņa klausulē atskanēja nevis mīļotā balss, bet kāda sveša, auksta un bezcerīga, kas paziņoja – Vladimirs ir miris.
Vladimira nāves gultai līdzās bija viņa māte, Oksana un draugi, tostarp ārsts reanimatologs Anatolijs Fedotovs. Viņi visi centās kaut kā palīdzēt, kad Vladimirs ķēra pie sirds, kliedzot no sāpēm un sakot, ka nakti neizturēs. Tad piepeši viņam it kā kļuva labāk un viņš pat sāka kaldināt nākotnes plānus. Visi atviegloti uzelpoja. Taču laikā starp trijiem un puspieciem no rīta apstājās viņa sirds.
Marina ieradās Maskavā uz bērēm. Neskatoties uz to, ka avīzēs bija ievietoti vien divi neuzkrītoši nekrologi par Vladimira nāvi, ziņa izplatījās pa visu Maskavu fantastiskā ātrumā. Atvadīties ieradās aptuveni 40 000 cilvēku. Pēc bērēm Marina atgriezās Parīzē un mājās uz galda atrada Vladimira pēdējo vēstuli, kurā nebija datuma. Tajā viņš pēdējo reizi atzinās viņai mīlestībā un solīja, ka tā nekad nebeigsies.
