Medusmēnesis 5
Marina lutināja Vladimiru gluži kā bērnu. Dāvināja viņam ārzemju mašīnas, jo viņa kaislība bija ātrums. Taču viņš tās vienu pēc otras sadauzīja kā rotaļlietas. Marina juta, ka tā ilgi turpināties nevar, un viņi nolēma apprecēties, lai Marina varētu ierasties PSRS legālas sievas statusā. Viņi reģistrēja laulību 1970. gada 1. decembrī, klusi un mierīgi. Marinai nebija krāšņas līgavas kleitas, Vladimiram nebija uzvalka. Viņi gribēja vien veikt šo formalitāti un pierunāja dzimtsarakstu biroja vadītāju novadīt ceremoniju viņas kabinetā.
Toties medusmēnesis bija krāšņs un neaizmirstams. Par to bija parūpējušies Vladimira pielūdzēji un draugi no Tbilisi. Svinības norisa uz motorkuģa. Vladimira draugs kinorežisors Sergejs Paradžanovs pārvērta jaunlaulāto kajīti par īstu Ēdenes dārzu, noklājot grīdu ar eksotiskiem augļiem – persikiem, aprikozēm, granātāboliem, vīnogām un vīģēm, un viņi patiešām jutās kā Ādams un Ieva paradīzē. Šis laiks kļuva par labāko viņu dzīvē.
Ar grūtībām viņi pameta pasakaino vietu, lai atgrieztos reālās dzīves krastos. Marina devās filmēties uz Franciju, Vladimirs – uz Taganku. Trīs gadus pēc “kāzām” Marina un Vladimirs uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu atļaut Vladimiram pavadīt atvaļinājumu Francijā kopā ar sievu. Par viņu iestājās pats Žoržs Maršē, Francijas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs, un Vladimirs saņēma savu pirmo ārzemju pasi.
Uz Franciju viņi devās ar mašīnu cauri Polijai un Vācijai. Vladimirs burtiski apreiba no jaunajiem iespaidiem. Pa ceļam viņš sniedza koncertus krievu emigrantiem un saprata, ka ir atzīts visā pasaulē, lai gan mājās viņu nepublicēja un līdz ar to oficiāli neatzina par dzejnieku. Viņi apbraukāja Eiropu, viesojās Amerikā, Kanādā un Meksikā. Tikmēr Maskavā izplatījās baumas, ka Vladimirs vēlas palikt Rietumos. Taču viņš bija pārāk krievisks, lai spētu dzīvot ārpus savas valsts un kultūras.
