Patvērums 5
Par to, ka Vladimirs mīl iedzert, Marinu ne reizi vien brīdināja draugi, taču tad vēl viņa īsti nesaprata, ko tas nozīmē patiesībā. Krievijā taču visi dzer šņabi. Viņa pati arī bija iemācījusies to darīt. Reiz Vladimirs pats ieminējās, ka dzert viņš nedrīkst. Sākumā Marina nemanīja nekā aizdomīga – tāpat kā visi, iedzēris Vladimirs likās atslābis un jautrāks. Bet reiz viņš nepārnāca mājās, un Marina sāka uztraukties. Nakts vidū viņai piezvanīja un nosauca adresi, kurp doties Vladimiram pakaļ. Marina viņu sastapa pilnīgā nemaņā un pārveda mājās. Kad dzērums pagaisa, viņš atkal bija pilns cerību un apgalvoja, ka tas vairs neatkārtosies. Vladimirs pārliecināja Marinu, ka viņam pietiek vien ar viņas klātbūtni, lai nedotos šajā atvarā. Marina noticēja un ar lepnumu pieņēma savu jauno – glābējas lomu. Bet to, cik tā būs grūta un ko no viņas prasīs, viņa tobrīd pat nespēja iztēloties.
Nepatikšanas sāka sagādāt arī Visocka bijusī iemīļotā Tatjana Ivaņenko. Marina jutās šokēta, kad Tatjana ieradās viņu dzīvoklī un bez kādām ceremonijām aicināja Marinu uz virtuvi sarunai zem četrām acīm. Vladimirs bija turpat blakus. Tatjana ieteikusi Marinai atgriezties atpakaļ savā iepriekšējā dzīvē, kamēr nav par vēlu, jo viņai neesot ne jausmas, kāds Vladimirs ir patiesībā, un ka tikai tādai sievietei, kāda ir viņa, ir pa spēkam tikt ar viņu galā. Vladimirs savukārt Tatjanai paskaidrojis, ka vairs viņu nemīlot, taču tad paķēra no galda pudeli un sāka dzert tieši no kakliņa. Pirmajai pudelei sekoja vēl viena un tad vēl. Un tā vairākas dienas…
Tatjanai bija sava daļa taisnības: Vladimirs patiešām atgriezās pie viņas – ik reizi, kad Marina devās uz Franciju. Tatjana turpināja viņu mīlēt un par viņu rūpēties, kad viņam tas bija nepieciešams. 1972. gada septembrī viņai piedzima meitiņa. Viņa gan noliedza, ka tā ir Vladimira meita, taču neviens neticēja – meitene bija viņam pārāk līdzīga.
Lai nu kā, Marina tomēr palika galvenā sieviete Vladimira dzīvē. Viņš viņai regulāri zvanīja, vien lai dzirdētu viņas balsi vai nolasītu jaunās dzejas rindas. Lai redzētos ar iemīļoto, Marina pirka tūrisma braucienu ceļazīmes uz PSRS, maksāja par viesnīcām, kurās neuzturējās, un par ēdienu, kuru neēda, jo mitinājās Vladimira mātes dzīvoklī. Marina uzvedās tā, it kā viņa būtu nevis smalka franču aktrise, bet parasta krievu sieviete, kura iemīlējusies vīrietī ar sarežģītu raksturu. Viņa sadraudzējās ar Ņinu, gāja iepirkties uz tirgu, gatavoja ēdienu, centās padarīt košāku Vladimira ikdienu. Vladimiram pietika ar viņas mīlestību, tā viņu iedvesmoja jaunradei. Vakaros, kad Marina jau bija devusies pie miera, Vladimirs iekārtojās pie sava rakstāmgalda ar seju pret balto sienu, lai nekas nenovirzītu viņa uzmanību, un devās savos iztēles ceļojumos. Rītausmā viņš Marinu modināja, lai nolasītu svaigās dzejas rindas, mazliet nosnaudās un devās uz teātri. Un jutās laimīgs. Likās, viņam visam pietiek spēka. Un tā tas arī bija, kamēr viņš nedzēra…
